Ūdensrožu pievilcība daudz prasa un arī dod

2020. gada 21. jūlijs 00:00

655

Ūdensrožu pievilcība daudz prasa un arī dod

Droši vien daudzi ir pamanījuši stāmerenieša Edžus Vējiņa skaistās ūdensrožu fotogrāfijas sociālajos tīklos, kuras ievietojis to audzētājs. Aicināju viņu dalīties priekā un pieredzē, izvēloties ūdensrozes. Tās viņa ainaviski veidotajā dīķi nav tikai pievilcīgi ziedi, bet veido personisku saikni ar reiz piedzīvotām vietām, paradumu un sajūtām.
- Kā izveidota izcilu un dažādu ūdensrožu kolekcija?
- Man nekad nav bijis mērķa veidot ūdensrožu kolekciju. Jā, pirmajā brīdī tās spēj atstāt hipnotizējošu efektu, taču ilgtermiņā tas ir grūti kopjams augs. Kad biezi saaugušie sakneņi ir dūres resnumā un lapas nevis pārklāj ūdens virsmu, bet konkurences dēļ sāk veidot biežņu virs ūdens, sakneņi būtu jādala. Taču izdarīt to zem ūdens ir grūti. Pieredze rāda, ka šajā stadijā ūdensrozes nereti tiek atstātas pašplūsmā.
Es izvēlējos citu ceļu: stādīt nedaudzas, bet izmeklētas šķirnes. Man savulaik bija iespēja visas vasaras garumā vērot ūdensrožu kolekciju slavenajā Vislejas dārzā Anglijā. Katra apmeklējuma laikā pierakstīju, kuras šķirnes zied visbagātīgāk, cik noturīgs ir to tonis un tamlīdzīgi. Sezonas beigās bija gatavs favorītu saraksts katrā no pamatkrāsām: bordo, dzeltena, rozā, balta. Tad apzināju, kuras no šķirnēm ir pieejamas Latvijā. Bija svarīgi izvēlēties tādas, kas spēj bagātīgi ziedēt arī dziļi ūdenī – pat krietni pāri metram. Lielajā šķirņu klāstā tās ir mazākumā, tāpēc izvēles iespējas krietni sarūk.
Kāpēc dziļums ir svarīgs? Ziemā, iesalstot ledū, sakneņi var aiziet bojā. Beigās iestādīju bordo ‘Escarboucle’, rozā ‘Collosea’ un, ja atmiņa neviļ, ‘Pink Sensation’, dzeltenās ‘Marliacea Chromatella’. Baltās bez nosaukuma uzdāvināja draugi. Tās visas ir labas, taču no šodienas skatpunkta ne ekskluzīvas šķirnes – selekcijas gaitā izveidotas daudzas jaunas šķirnes ar neparastām krāsām, formām un ziedlapu pildījuma pakāpēm.
- Kā tika veidots dīķis, kurā galvenā vieta ir ūdensrozēm?
- Dīķis ir nevis uzplūdināts, bet izrakts ar ekskavatoriem pirms apmēram 15 gadiem. Ūdensrožu zona ir paralēli uz pāļiem konstruētajai gājēju takai. Tajā zonā tika veidots speciāls, apmēram 20 metrus garš ieslīps grunts paaugstinājums, lai katru šķirni varētu iestādīt tai optimālā vietā. Vizuāli rodas iespaids, ka ūdensrozes aug gluži vai dīķa vidū, bet patiesībā par tām speciāli tiku piedomājis jau tad, kad veidoju dīķa projektu. Tikai tāpēc, lai ūdensrozes varētu vērot tuvplānā tieši no gājēju takas. Šāda ņemšanās nepieciešama īpašos gadījumos. Katrā ziņā jārēķinās, ka augi augs ātrāk un ziedēs bagātīgāk seklā ūdenī, jo tas ir siltāks.
Mazu, tikko nopirktu augu nevar stādīt metra vai pat pusotra metra dziļumā. Pirmos pāris gadus ūdensrozes audzēju podos seklūdens zonā, bet pa ziemu glabāju pagrabā. Tikai trešajā gadā īstajā vietā tika iestādīti jau pieklājīga izmēra augi, kuri ieauga ļoti labi.
- Vai viss izdevās labi?
- Kas neizdevās? Biju iegādājies arī pāris sīkziedu šķirnes ūdensrožu audzēšanai podos līdzās peldvietai. Pa ziemu tās glabājās pagrabā. No šīs idejas atteicos – uz lielā dīķa fona mazie ziedi izskatījās kā kniepadatas. Lai podos ūdensrozes bagātīgi ziedētu, regulāri ir jāmaina augsne, sakneņi jādala un jāpārstāda, speciāli jāmēslo. Tā var ņemties pilsētas apstākļos, kur nav citu iespēju. Laukos tām labāk augt gruntī – tur tās pašas paņem no augsnes visu nepieciešamo un zied bagātīgāk.
Daudzi dīķu aizaugšanu cenšas regulēt ar zivju - balto amūru palīdzību. Tie Latvijas apstākļos ir atzīti par labākajiem no te kultivētajiem zālēdājiem. Ja dīķa aizaugums ar citiem ūdensaugiem ir liels, var paveikties, ka ūdensrozes amūri īpaši neaiztiks. Taču ainaviskiem mērķiem veidoti dīķi tomēr pārsvarā ir bez liela augu daudzuma, ar atvērtu ūdens spoguli. Tādos par ūdensrozēm var palikt tikai atmiņas. Tāpēc ir jāizvēlas – vai nu ūdensrozes, vai amūri. Nevēlamos augus no dīķa ravēju ārā pats. Tas tiek darīts bez fanātisma, bet regulāri katru gadu.
Ūdensrožu sakneņus var apēst arī bebri. Mūsu dīķī tie regulāri nedzīvo, tomēr reizēm ieklīst naktīs. Šogad dīķa otrā galā sākusi ziedēt viena no šķirnēm, kuru tur neviens nav stādījis. Visticamāk, par brīvprātīgo dārznieku piestrādājis bebrs. Laimīgā kārtā nekāds nopietns kaitējums augiem tomēr nav nodarīts.
- Jūsu dīķi nav tikai ūdensrozes, bet ir arī citi augi.
- Ūdensrozēm, neapšaubāmi, piemīt liela ainaviskā vērtība. Taču svarīgi ir arī citi augi, kas tās papildina gan ūdenī, gan krasta zonā. Tā kā nopietni esmu pievērsies Latvijā mazpazīstamajam, bet pasaulē populārajam naturālajam ainavu veidošanas stilam, tad tas tiek iedzīvināts ne tikai dārzā, bet arī dīķa apkārtnē. Apvienojot ziemcietes, stiebrzāles un citus augus daudzveidīgos salikumos, vēlos izmantot šos salikumus kā izejas punktu dārzkopības radošajām izpausmēm. Viens no būtiskiem šī stila aspektiem ir vietējās dabas augu izmantošana dizainā.
- Kur un kā izvēlaties augus?
- Neviena stādaudzētava Latvijas dabas augu pavairošanā nespecializējas. No dārzkopības viedokļa mūsu cilvēku acīs tiem nav tikpat kā nekādas estētiskās vērtības, jo šāda tradīcija vēsturiski nav pastāvējusi. Bet man ir svarīgi apzināties savu dārzu kā šīs lokālās vietas rakstura izteicēju, tāpēc augu meklēšanā ir jāiespringst pašam. No netālā dumbrāja savulaik atnestie pāris dzelteno purva skalbju stādi tagad savairojušies daudzziedainos puduros visapkārt dīķim. Tādējādi kāds lokālā skaistuma aspekts ir izcelts un paspilgtināts. Tas ir kā ar franču smaržu esencēm: tās pērk visa pasaule un pēc savas gaumes kombinē dažādās proporcijās. Skalbēm pie dīķa ir spēcīga lokālā koncentrācija, citiem augiem šī saikne ar apkārtējo vidi var būt mazāk jaušama. Bet ir svarīgi, ka tāda ir, jo tā rāda virzienu, kurā esmu izlēmis doties.
Piemēram, dižzirdzenes atceļojušas no Engures piejūras pļavām, purva atālenes – no Smiltenes, purva cūkauši – no Valmieras, makstainās spilves – no Launkalnes, vītolu vējmietiņi – no Raunas, Eiropas saulpurenes – no Suntažu apkārtnes. Jāpiebilst, ka tie nav Sarkanajā grāmatā ierakstītie augi, kurus dabā nedrīkst rakt vai iegūt to sēklas. Protams, nepieciešamības gadījumā par stādu vai sēklu ieguvi jāvienojas ar zemes īpašnieku. Ja vien to ļaujam, daļa pievilcīgu augu atnāk un iesējas paši. Tā te noticis ar Baltijas dzegužpirkstītēm, parastajām zeltenēm, cirvenēm un citiem augiem.
Tā nu dodos paša izvēlētajā virzienā – pirms tam stipri safrizētu vidi cenšos padarīt pirmatnējāku. Kādreiz tas varbūt notiks pat līdz tādam līmenim, ka kāds Latvijas dabas augs būs dominējošs dārza struktūrā. Tagad tie ir kā citātu vai aforismu izlase no dabas – sastopami šur un tur.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ūdensrožu pievilcība daudz prasa un arī dod

Kategorijas