Dzirkstele.lv ARHĪVS

Valmiera: Ieejot lielā maģiskā gleznā...

Pārsla Konrāde

2020. gada 8. augusts 08:51

1140
Valmiera: Ieejot lielā maģiskā gleznā...

Valmierā apmēram 250 kvadrātmetru platībā no vienkāršiem materiāliem mākslinieki Indra un Ivars Ceriņi trīs gadu laikā ir radījuši jaunu pasauli – fantāziju zemi “Neoniju”. Tā ir vieta, kur apstājas laiks – aizmirstas ikdienas steiga un rūpes. Tur ir jāstaigā nesteidzoties, aizmirstoties un sapņojot. Tā, it kā atrastos citā dimensijā, jo man tas viss mazliet atgādināja filmā “Avatars” redzēto Pandoras planētu.
Staigājot pa “Neoniju”, var saklausīt putnu dziesmas un ūdens čaloņu, unikālus ūdenskritumus un pilošas gleznas. Bet – tā glabā arī noslēpumus. Piemēram, kad mēs devāmies iepazīt šo vietu, “Neonijas” gidei bija pazudusi atslēga. Ko nu? Jau bija doma lauzt durvis, taču notika brīnums un atslēga tomēr atradās. Izrādās, tā bija somā aizmaldījusies, jo palikusi vientuļa – bez piekariņa. Kad gide atslēgusi durvis, piekariņš atradies zemē aiz durvīm.
“Tā “Neonija” mums tāda ir, ka palaikam mazliet mūs pārsteidz. “Neonija” savu noslēpumu tiešām glabā pie sevis. To izskaidrot mēs nevaram, kāpēc. Citreiz es ieeju iekšā - nedeg kāda lampiņa. Līdzko mums ieiet idejas autors iekšā, visas lampiņas deg! Bērni redz “Neonijā” arī iemītniekus, jo bērniem jau laikam fantāzija ir lielāka nekā  mums, pieaugušajiem. Un viņi ļaujas tai fantāzijai. Un patiesībā tāds arī ir “Neonijas” mērķis – ļauties sapņiem, fantāzijai, atpūsties no tās skriešanas. Man liekas, ka mēs ikdienā tik daudz skrienam, tik daudz pārdzīvojam, īpaši šajā laikā! Bet “Neonijā” tam nav vietas. Tāpēc arī idejas autori radīja šo zemi. Kā viņi saka - gribēja sākt ar gleznām, bet gleznā jau nevar ielikt skaņas, mūziku vai emocijas. Un izveidojās tāda liela glezna, kurā šobrīd ikviens var ieiet un paskatīties, kāda tad tā sapņu zeme izskatās,” stāstīja “Neonijas” gide.
“Neonijas” iemītnieki ir gandrīz nepamanāmi, bet bērni dažreiz gan kādu satiekot. Tiesa, kādam viņi parādās princešu izskatā, citiem - kā vilki ar sarkanām acīm vai kā klauni. “Es redzējusi neesmu, bet ticu - ja bērni man tā stāsta, tad tā noteikti ir. Pasapņojiet, izbaudiet “Neoniju”! Lai jūsu sapņi piepildās!” sacīja gide.
“Neonijas” iemītnieki ir neparasti. Par katru no tiem katrā istabā ir apraksts. Piemēram, tur ir īpašas puķes - Felsijas, kas ir skaistuma karalienes. Tās ir plaukstošas un nekad nenovīst. Tām piemīt nezūdošs skaistums un sievišķīga enerģija. Tās izstaro neredzamu mīlestību. Savukārt saules dadži Buži ir īsteni tasinības aizstāvji, kas pasargā “Neonijas” iemītniekus, dzīvo radību un viesus no  skaušanas, nodevības un meliem. Tiem piemīt neizmērojams vīrišķības spēks. Debeszilie ziedi Madži spēj piepildīt tukšumu, kas rodas spoguļu atspulgos. Savukārt pilošās gleznas Luki stāsta par nākotni. Spogulijā katrs solis rada jaunu atspulgu – tava pasaule ir tavs atspulgs.
Galvenais “Neonijā” ir Sapņu koks, pie kura noteikti vajag ievēlēties kādu vēlēšanos. Tie sapņi piepildoties agrāk vai vēlāk, bet noteikti piepildoties. Idejas autoru sapnis arī ir piepildījies. “Viss, ko jūs redzat, ir viņu fantāzija, viņu ideja, sapņu īstenojums. Tāpēc viņi “Neonijā” ieliek savas labās domas un arī tic, ka šie sapņi piepildīsies,” uzsvēra gide.
Kāda ģimene reiz ienākusi “Neonijā”, kad lijis lietus, bet tad, kad izgājuši no “Neonijas”, ārā spīdējusi saule. Viņi iesaukušies: “Piepildījās!” Izrādās, ka pie Sapņu koka viņi vēlējušies, lai mājās tiktu sausām kājām.
“Jūs droši vien zināt Zilokalnu vai vismaz esat dzirdējuši par Zilākalna Martu. Pie mums bija Alberts Kokins, kurš uzskata, ka zem tā atrodas vēl viena pilsēta. Viņš gan to vēl, protams, nav pierādījis. Bet tad, kad viņš šeit izstaigāja “Neoniju”, viņš idejas autoriem paspieda roku un teica: “Es zinu, no kurienes jūs esat. Jūs esat no tās Zilākalna pilsētas.” Citādāk viņš nevarot izskaidrot, kāpēc ir šāda zeme!” stāstīja gide un piebilda, ka “Neonijā” ir 11 istabas, bet aktieris Andris Bērziņš esot teicis, ka esot 12 istabas. Nezinu, kuru istabu vēl atrada aktieris, bet nojaušu gan. Bet jums jādodas uz “Neoniju” pašiem skaitīt istabas un pasapņot.