Salmu vīrs

2020. gada 4. augusts 09:41

Savulaik man šķita, ka viņš ir visdīvainākais cilvēks, kādu es pazīstu. Mūždien nerunīgs, galvu ierāvis plecos, palaikam glūnīgs, palaikam aizdomīgs. Iespējams, man tikai tā šķita, jo reti manīju viņu atklāti kaut ko vērojam vai aizraujamies stāstītāja priekā. Jau tā allaž grumbās saraukto pieri šaurāku vērta biezās uzacis, kā arī spurainā rudo matu skupsna, kas, no dzimšanas izlēmusi tiekties augšup, ikdienā par visām varēm tika spiesta liekties uz priekšu. Pieglaust nepaklausīgo cekulu pierei bija ikdienā ierasts žests. Īsajos brīžos, kad priekšējās matu šķipsnas piekļāvās kuplajām uzacīm, no malas izskatījās – viņam galvā uzmaukts mazs rudzu statiņš.
Tēvs viņu sauca par Jedritvaikociņu, jo brīžos, kad alus kādreizējā armijas biedra mēli padarīja gana mīkstu, viens no biežāk izrunātajiem vārdiem bija tieši šis. Man šo iesauku grūti nācās pieņemt, tāpēc nerimos, kamēr neizdibināju, ka smagnējo, drukno onkuli, kas reizi gadā apciemo tēvu, māte reiz nosaukusi par Jēkabu.
Vispār jau viņš nebija nekāds lielais dzērājs – tik vien, kā pirmajā un prombraukšanas dienā, kad allaž kurināja pirti, jo līdzpaņemtās zāļu slotiņas pašas prasījās izklapēt kādu stīvāku muguru vai kamiešus. Pēc tādas izkarsēšanās pāris pudeles alus bija pašsaprotama lieta. Visai bieži viņi divatā ar tēvu turpat pirtiņā runājās par vīru lietām, līdz akmeņi vairs nesildīja un uzmestā gara rūgtums bija izzudis. Negulētā nakts uz Jēkabu, šķiet, neatstāja nekādu iespaidu, gluži otrādi - nākamajā rītā viņš pirmais steidzās uz kūti un čakli rosījās, centās kaut ko palīdzēt, salabot, uzbūvēt.
Vienā vasarā Jēkabs augu dienu ņēmās ap divstāvīgu trušu būdu, līdz pret vakaru tā bija gatava. Citā vasarā – rīta ausmā sācis, līdz vakaram bija jau pabeidzis pārtaisīt cūku aploku. Ar viņu tā bija – ja ko sāka darīt, tad stājās tikai tad, kad darbs bija pabeigts. Kopā ar tēvu viņi divās dienās nomainīja kūtij visu lubiņu jumtu. Naskāks kāpelētājs gan izrādījās Jēkabs, kaut arī ārēji šķita kustībās neveiklāks, jo šajā jomā bija labi iestrādājies. Tēvs gan viņu palaikam apsauca, lai tak neraujas tik traki, rīt arī vēl būs diena, bet Jēkabs izlikās to nedzirdam. Lai gan – varbūt arī nedzirdēja? Viņam bija tāda īpatnība – ja aizrāvās ar kādu darbu, tad ausīm klapes bija ciet. Tāpat kā mute – ne ēda, ne runāja, tik retu reizi pasmēla ar stopu no akas ūdensspaiņa.
Manās atmiņās visspilgtāk palikusi viena vasara, kad, ieradies augusta sākumā, Jēkabs iekārtojās uz dzīvi siena šķūnī. Tik ļoti esot noilgojies pēc mīkstas gulēšanas un svaiga siena smaržas, ka istabas gaiss viņam spiežot plaušas. Man gan šķita, ka kūtsaugšas gaiss ir vēl pilnāks ar putekļiem. Pati tos redzēju, piemīdot svaigi sakrauto siena pantu. Caur jumta lubiņām izsprukušajos staru kūļos drūzmējās un draiskojās putekļu miljoni.
Tieši ap to laiku bija nopļauts arī mūsu labības lauks, graudi izkulstīti un nodoti dzirnavās, tikai salmi, sapresēti klučos, vēl žāvējās tīrumā. Jēkabs teica, tos vajagot savest pagalmā; tēvs bilda, lai vēl pažūstot, lietus tuvākajās dienās tāpat neesot gaidāms, turklāt traktors jau priekšdienām esot aizrunāts. Jēkabs tomēr pastāvēja pie sava – rīt celšoties reizē ar gaili un pats visu sanesīšot, tā tēvs aiztaupīšot maksu par vešanu. Tā viņi tur kādu laiku cīkstējās, līdz Jēkabs aizvainojies noslēpās savā siena migā.
Nākamajā rītā, tikko saulei austot, Jēkabs esot izbāzis galvu pa kūts augšas jumta lūku, reizes trīs iemēģinājis gaiļa balsi, bet, to atsaucamies nesagaidījis, devies uz pļavu. Uzsējis ķerrai no dēļiem sameistarotu rāmi, viņš jau pēc stundas iepeldējis pagalmā kā tāds varens kuģis ar pamatīgu vezumu. Ap to laiku mani vecāki jau bija cēlušies, lai dotos apkopt nelielo saimniecību. Ieraudzījuši Jēkabu velkam milzīgo kravu, tā arī palikuši mutēm vaļā pagalma vidū. Kā tad šis tā viens, bez palīgiem? Un ķerra? Tā izturēšot?
Tēvs, protams, steidzies Jēkabam palīgā, bet šis par to pat dzirdēt negribējis. Pats esot sācis, pats pabeigšot. Tikai viņš zinot, kādā secībā ķīpas esot krāvis, kādā tās jāņem nost. Cits tikai sajaukšot viņam galvu! Nu, jā, tāds jau bija tas Jēkabs, kurš gan to nezināja…
Kad es modos, pagalma stūrī jau slējās kārtīgs salmu kluču tornis. Redzēju, kā tēvs centās tos līdzeni sakārtot, lai nākamo vezumu būtu ērti izvietot. Steidzos izpētīt jauno būvi, jo līdz šim salmu ķīpas uzreiz tika nokārtotas šķūnī, un tad ložņāšanai atlika vien krietni durstīgā virspuse. Šoreiz Jēkabs ar tēvu bija vienojušies salmus vēl pažāvēt ārpusē.
Tobrīd, kad pagalmā iekuģoja jau ceturtā krava, es kā bāka jeb varbūt kā stārķis stāvēju salmu ķīpu kalna galā un aiz sajūsmas biju gatava lidot. Ieraugot Jēkabu gan spārni nolaidās, jo iedomājos – viņam var nepatikt, ka es te maisos pa kājām, tomēr tēva draugs, labvēlīgi smaidīdams, noslēpumaini piebilda – tas vēl ir tikai sākums… Aizraidījis manu tēvu uz dārzu pļaut govij zāli, viņš veikli pārkārtoja pa savam jau atvestās ķīpas, un, papildinot ar jaunajām, izveidoja ērtas trepes. Vēl trīs līdzīgas kravas, un viņš man uzdāvināšot princeses Salātlapiņas torni ar visu terasi.
Toreiz ļoti samulsu, jo tādu laipnību un interesi par manām padsmitgadnieces rotaļām līdz šim no Jēkaba nebiju manījusi, tomēr viņa iecere man patika. Palūdzis sataisīt viņam svaigi spaidītu jāņogu dzērienu un apsolījis pasaukt, kad būve būs gatava, Jēkabs cēli aizsoļoja uz pļavu. Tā vien šķita, ka ķerra, kas viņam aizmugurē grabināja uzsieto dēļu rāmi, skrien palēkdamās.
Kad pēc pāris stundām Jēkabs mani ūjināja gar dārza stūri, savu ziņkārību un nepacietību jau nez cik reizes biju apsaukusi neskriet un nelūrēt gar mājas stūri – cik tālu tēva draugs ticis ar savu dīvaino celtni? Būve nudien izrādījās iespaidīga, cik nu tāda var būt no kantainiem salmu klučiem. Pa samērā ērtām ķīpu trepēm varēja uzrausties līdz terasei, kur pacēlās iespaidīgs tornis. Tam netrūka nedz finiera jumta, nedz statiņā sasietu salmu smailes. Tornī varēja ērti ielīst, pat apgulties, apsēsties un pa atstāto loga spraugu labi pārredzēt visu pagalmu. Un kur nu vēl svaigā siena smarža! Es acumirklī iemīlēju šo vietu, kaut durstīgais salmu sēdeklis un gulta ne mirkli neļāva aizmirst par neērtībām.
Tomēr ilgi knosīties man nenācās – tālredzīgais Jēkabs jau nesa no veļas auklas paņemto dīvāna pārklāju un mudināja iekārtoties ērtāk. Kaut arī jutos neveikli no viņa neierastās labvēlības, tomēr liegt arī Jēkabam apmesties tornī nevarēju – tas tomēr bija viņa roku darbs, kaut arī dāvināts man. Turklāt – sēžot vietas tur pietika abiem.
- Tagad varam droši gaidīt Salmu vīru, - Jēkabs klusiņām teica un pievērsa skatienu pagalmam. Viņa teiktais skanēja tik nopietni, ka es aizmirsu brīnīties par labi zināmo ciemiņa mazrunību. Tā vietā es pārsteigta izsaucos:
- Salmu vīru? Kas tas tāds?
Jēkaba sejā joprojām saglabājās nopietnība. Pielicis pirkstu pie lūpām, viņš čukstus pārjautāja:
-Tu nezini? Viņš nekad nav nācis pie jums? Neko nav teicis vai atstājis promejot?
Jutu, kā viņa nopietnība manī pārvērtās par baiļu sajūtu. Iztēlē jau skatīju salmu izbāzeni, kas gāzelēdamies lēnām iesoļo pagalmā. Ogļu melnām, naidīgām acīm, stīvu stāju un plati izplestām rokām viņš slāj pāri pagalmam tieši uz torņa pusi… Vārdi iesprūda kaut kur rīkles galā, tāpēc es klusējot papurināju galvu.
- Varbūt, ka tā arī labāk, - Jēkabs klusiņām turpināja. – Ja Salmu vīru negodina, viņš var arī apvainoties, un tad var atgadīties visādas nelaimes… Viņš var sabojāt visu pļāvumu, ielaist mitrumu un pelējumu, uzrīdīt peles, pat nodedzināt šķūni…
Pie šiem vārdiem es netīksmē noskurinājos:
- Kāpēc viņš ir tik ļauns?
- Vispār jau Salmu vīrs nav ļauns. Viņam tikai reizēm patīk uzvesties bērnišķīgi – kaut ko izgrūstīt, kaut ko sajaukt, kaut ko izdarīt kādam par spīti. Bet, ja viņam kāda māja vai vieta iepatīkas, tad viņš dara tikai labu. Salmu vīrs jūt, ja viņu noniecina. Katrā stiebrā reiz ir bijusi dzīvība… Katrā nokritušajā graudā – spēks.
Jēkabs brīdi aizdomājās un tad turpināja:
- Salmu vīram patīk bērni, lai gan viņš to neizrāda. Viņš prot iejukt starp tiem, priecāties, rotaļāties un palikt nepamanīts. Viņa āriene ir necila – salmu krāsas mati, rudas ūsas, neliels, drukns augums, tāpēc bieži viņu neievēro. Salmu vīrs daudz nerunā, jo nevēlas sev pievērst uzmanību. Viņš vēro. Skatās, vai ļaudis vēl nav aizmirsuši saimniekot. Nokopt laukus un pļavas. Gan jau arī šeit viņš ir bijis, tikai tu to nemanīji. Salmu vīram patīk klaiņot. Apkārt klīzdams, viņš nakšņo rudzu un miežu laukos, tāpēc viņš pats smaržo pēc labības un zemes. Rudzu laukos viņš šad tad sasien vārpas statiņos, kviešu laukos ar vanagzirņiem savij vārpas vainadziņos. Viņam patīk apgulties laukā un zīmēt labības eņģeļus – vēzēt rokas tāpat, kā to dara guļot sniegā. Daudzi domā – mežacūkas izbradājušas, bet Salmu vīrs par to smīn. Laukos, kur viņš iezīmējis labības eņģeļus, palikusi viņa svētība.
Ar aizturētu elpu klausījos Jēkaba stāstītajā, un nespēju izlemt – uztvert to kā pasaku vai tomēr patiesību? Ievilku dziļāk elpu un man šķita, ka sajutu zemes un labības smaržu. Jēkaba smaržu. Kaut kur zemapziņā uzplaiksnīja skats - Jēkabs, guļot pīpenēs, ar izplestām rokām un laimīgu smaidu. Ne tik sen, šķiet, iepriekšējā vasarā.
- Vai mēdz būt arī... pļavu vīri un pīpeņu vīri? – smaidot klusu jautāju un iesānis vēroju blakussēdētāja reakciju.
Jēkaba vaigs savilkās smaidā, plecs uz īsu brīdi draudzīgi pieglaudās manējam, un iestājās klusums. Ilgi mēs tā sēdējām katrs ar savām domām. Skatījāmies pāri pagalmam un klausījāmies dienas vidus klusumu.
Pēc tam mēs vēl pāris reizes satikāmies uzceltajā tornī un runājām par Salmu vīru. Par smaržām, kas nāk līdz ar viņu – gan svaigajām, gan vēlā rudens pusē mazliet iestāvējušām; par pēdām, kas liecina par Salmu vīra atnākšanu, un tām, kas paliek viņam aizejot; par rudzu statiņiem, kas tik cēli reizēm izbrien no miglas; par svaigi uzarta lauka smaržu; par rudzu maizes garšu; par sermuliņu un peļu ģimenēm, kas labprāt iekārtojas salmu krāvumu apakšā. Es klausījos Jēkabu un brīnījos, cik dziļi viņā paslēptas šīs izjūtas!
Reiz viņam uzdrīkstējos jautāt – kāpēc viņš izvēlējās stāstīt tieši par Salmu vīru? Jēkabs klusēja. Uz šo jautājumu varot atbildēt tikai pats Salmu vīrs...
Tad vasara beidzās, Jēkabam bija jāaizbrauc, bet salmu tornis palika vien laika gaitā izbalējušā fotogrāfijā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Salmu vīrs

Kategorijas