Brīvdienu hobijs – ķiploks

2020. gada 7. augusts 09:30

1928

Priednieku ģimene no Rīgas senču zemē Vecadulienā savā brīvajā laikā, izpētot padziļināti teoriju, kā arī konsultējoties pie profesionāliem agronomiem un apmeklējot vairākas saimniecības, jau otro gadu audzē ķiplokus.

Raža – ļoti laba
Lai arī Māris Priednieks pieticīgi saka, ka “mēs esam ļoti maziņi”, jo ķiploki tiek audzēti 0,6 hektārus lielā laukā, viņi lepojas ar savu darbu, un ir neizsakāmi priecīgi par rezultātu, jo ķiploku raža šogad un arī pērn bijusi ļoti laba.
Māris ir rīdzinieks ceturtajā paaudzē, bet viņa sieva Paula ir no Vecadulienas, un tieši viņas vecāku mājās brīvajā laikā no darba Rīgā izlēmuši pievērsties ķiploku audzēšanai. “Pirms trim gadiem bijām ārzemēs, kur novērojām, kā kalnainās vietās cenšas iekopt laukus, kur ir slikta zeme, akmeņi, lai tikai kaut ko varētu iestādīt. Viņi ved zemi, pieved ūdeni, un tad mēs domājām – cilvēki tā mokās, bet mums te līdzens, nav akmeņu, viss aug. Kāpēc gan nepamēģināt? Staigājām pa plašajiem laukiem un domājām, ka arī vēlamies kaut ko audzēt. Spriedām, kas tas varētu būt. Un nonācām pie ķiplokiem. Kāpēc ķiploki? Pirmkārt, jau tāpēc, ka man tie ļoti garšo. Otrkārt, teorētiski tie ir ļoti interesenti, jo par ķiplokiem var mācīties un mācīties. Mēs jau trīs gadus mācāmies, bet vēl neko daudz neesam iemācījušies. Visu laiku kļūdāmies. Nesen bijām pie ķiploku audzētāja, kurš tos audzē jau desmit gadus, un arī viņš kļūdās, un visu laiku kaut ko jaunu iemācās. Treškārt, ķiplokiem ir augsta pievienotā vērtība. Un, protams, var censties arī ar tiem nopelnīt. Mums ķiploki ir tāds brīvdienu hobijs. Kādreiz pat iedomāties nevarēju, ka nonāksim pie zemes darbiem. Bet tā ir fiziska atslodze no ikdienas. Patīk vienkārši pasēdēt laukā, kur aug ķiploki,” stāsta Māris.

Problēma – kvalitatīvu sēkla iegāde
Lai arī ķiplokus Māris ar sievu audzē otro gadu, abi pārliecinājušies, ka to audzēšana nav vienkārša, kā varbūt no malas izskatās. Pirmajā gadā, lai iestādītu ķiplokus, pārveidojuši kartupeļu stādāmo. “Sanāca, ka ķiplokus sastādījām ļoti reti. Maz ķiploku – lielā platībā. Bija daudz nezāļu. Pat paņēmu atvaļinājumu, un kaplēju no rīta līdz vakaram. Bija bailes, ka neizaugs, bet izauga ļoti labi, lieli un garšīgi ķiploki. Fantastika. Realizējām tos pārsvarā radiem, draugiem un braucām tos pārdot uz dažādiem Pierīgas tirdziņiem. Pieprasījums ķiplokiem bija. Gatavojām tos arī ziemai, kaltējām. Paši tos ēdām līdz aprīlim,” atminas Māris.
Šogad satraukumu radījusi arī silta ziema. Aprīlī viņu ķiploku lauks bijis zem sniega segas, laksti vien spīdējuši ārā. “Domājām, ka beigas klāt. Vienos uztraukumos, bet izauga ļoti labi. Cik dzirdēts, visiem šogad laba ķiploku raža,” saka Māris.
Māris min vēl vienu no problēmām – sēklu iegāde. Ar to ir sarežģīti, ja vēlas izaudzēt lielus un kvalitatīvus ķiplokus. Esot problemātiski tikt pie sēklas, kura ir veselīga, neinficēta, jo, paaudzēm pavairojot vienus un tos pašus ķiplokus, tajos sakrājas infekcijas. “It kā sēkla izskatās labi, bet iekšā - beigts,” saka Māris.
Viņš atminas, ka nopirkuši sertificētas sēklas par bargu naudu. “Viss oficiāli no uzņēmuma, bet tās visas bija beigtas. Mums visu naudu atgrieza, bet pēdējā brīdī skrējām un meklējām, kur atkal nopirkt sēklu,” stāsta Māris.

Vislabāk aug ‘Ļubaša’
Ķiploku šķirņu ir ļoti daudz. Māris zina saimniecību Latvijā, kur audzē 14 ķiploku šķirnes. Viņš ar sievu šobrīd audzē trīs šķirņu ķiplokus: ‘Ļubaša’, ‘Messidrome’ un ‘Therador’. Viņi zina, ka ķiploks ir kaprīzs, līdz ar to, ja kāda šķirne neizaug, tad cita atkal izaug. “Jau ar aci var redzēt - cits izaug raibs, bojājas, bet cita šķirne vispār negrib augt. Mums vislabāk aug ukraiņu ķiploku šķirnes ‘Ļubaša’ un franču ‘Messidrome’. Esam pārliecinājušies arī par to, jo lielāku sēklu iestādi, jo lielāks ķiploks izaug. Lai arī šogad ķiplokus daļēji jau vācām mehanizēti, tāpat nomocījāmies, bet ir patīkami. Nākotnē vēlamies atrast veidu, kā varam visu mehanizēt un vadīt to visu no Rīgas lielākās platībās,” stāsta Māris.
Viņš vēlas palielīt apkārtnes saimniecības, kurās audzē ķiplokus, jo bez tām viņi neko nebūtu sākuši. “Lielu paldies Magoņu ģimenei no Stradiem un Burkites kundzei no Lizuma. Mēs meklējām saimniecības, kas mums visu stāstīja, rādīja un palīdzēja. Latvijā statistiski nevar izaudzēt tik daudz ķiploku, cik apēd. Mums ir ķiploku trūkums, un visu laiku jāved iekšā ķiploki no Ķīnas, Itālijas. Tie, kas audzē ķiplokus un ir atvērti komunikācijai, saprot, ka bez kooperācijas nekas nesanāks, jo katrs nevar uzbūvēt kalti vai glabātavu ar ventilāciju, mitruma kontroli, ledusskapi. Tikai sanākot kopā to var darīt. Un tagad kooperācijas aizmetņi jau veidojas. Līdzīgs piemērs kā ar graudu audzētajiem, jo viņiem ļoti veiksmīgi ir izveidojušies kooperatīvi,” stāsta Māris.
Katra šķirne garšo citādāk
Māris uzsver, ka paša izaudzēts ķiploks ir ļoti garšīgs. “Katra šķirne garšo citādāk. ‘Ļubaša’ ir tāds ķiploks, kuru ēd, bet uzreiz tas nav tik ass, ir tāda ļoti laba pēcgarša, savukārt franču ķiploks, kad uzliek uz mēles, uzreiz iesit asumu. Man pašam vislabāk garšo ‘Ļubaša’.”
Viņš zina stāstīt, ka ķiploks ir vērtīgs selēna, kas aizkavē novecošanu, avots. Tas spēcina organismu pretoties slimībām. Senajā Ēģiptē ķiplokus deva ēst vergiem, lai tie neslimotu. “Latīniskais nosaukums ķiplokam tulkojumā ir “lielā pērle”. Ja nemaldos, Pitagors bija tas, kurš ķiploku nosauca par visu garšu karali. Jā, ķiplokiem ir liela vēsture. Kad esmu ar ķiplokiem tirdziņos, bieži runājos ar ārzemniekiem, kuri atbraukuši, un viņiem visiem patīk ķiploki! Kāds zviedrs teica, ka Zviedrijā ķiploku aromāts tagad esot moderns,” smaidot stāsta Māris.
Viņš arī neskopojas ar padomiem, kā uzglabāt ķiplokus līdz pavasarim. “Katrs savās mājās var tos kaltēt. Proti, ir tādi dārzeņu žāvētāji, tad ķiploks paliek kā čipsi, asums arī paliek un tad tos var lietot mērcēs, zupās. Ķiplokus var arī samalt, sasaldēt kubiņos un glabāt saldētavā, tad tie ilgi uzglabājas. Paliek tas pats aromāts un stiprums,” saka Māris.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Brīvdienu hobijs – ķiploks

Kategorijas