Bauda nesamāksloto lauku vidi

2020. gada 7. augusts 09:40

1967

Šipkovu ģimene - Ilze un Māris, kā arī viņu četras meitas Nora Amēlija, Matilde Anna, Luīze Maija, Aurora Roze pirms aptuveni četriem gadiem nolēma no Jūrmalas pārcelties uz Stradu pagastu. “Lauku komponents – brīvība, plašumi - ir viens no tiem vaļiem, kāpēc mēs te palikām,” saka Ilze Šipkova. Viņi visi – Ilze, Māris un viņu četras meitas priecājas par iespēju vakaros vērot saulrietu. Tas esot tāpat kā lūkoties kāda vecmeistara gleznā. Tik apbrīnas vērts ir šāds dabas skats! “Redzēt saulrietu pilsētā nav tas,” atzīst Šipkovu ģimene.
Ilze Šipkova ir rīdziniece, bet Māris dzimis gulbenietis. Stradu pagastā ir viņa vectēva mājas. Lauku vide piesaista gan Māri un Ilzi, gan arī viņu bērnus, tieši tādēļ viņi pārcēlušies uz Stradiem. Vecākā meita Matilde Anna “Dzirkstelei” stāsta, ka te nav tā, kā lielpilsētā, kur valda steiga. “Patīk, ka te ir mierīga atmosfēra,” uzsver Matilde Anna. Meitenes ar nepacietību katru gadu gaida siena laiku, jo ģimene rūpējas par 20 aitām. Šobrīd labprāt dodas mežā lasīt mellenes, bet, kad ir noskaņojums, tad ar riteņiem brauc uz pilsētu mieloties ar saldējumu.
Ilze atceras, ka, atnākot uz Stradiem, nav zinājusi, kur atrodas bērnudārzs, kur skola, bet uztvērusi to nevis ar satraukumu vai stresu, bet gan kā izzinošu, interesantu spēli. “Salīdzinot ar Jūrmalu, Gulbene ir ļoti sakopta pilsēta. Jūrmala, protams, ir citādāka, ar savu arhitektūru, bet šeit sakoptības ziņā ir labāk, un tas ir patīkami. Arī cilvēki te reālāk turas pie zemes. Zina - cik pats izdarīs, tik būs,” novērojusi Ilze.
Viņa stāsta, ka Mārim vienmēr ir gribējies lauku māju ar lopiem, īstu siena laiku. “Mums ir aitas, jo ar tām vienkāršāk. Bija arī liellopi. To gan vairs nav - “lappuse” par liellopiem ir aizvērta,” smaidot saka Ilze.
Mārim garšo aitas gaļa, savukārt Ilze piebilst, ka aitas vilna labi der mājas siltināšanai. Vēl viņu saimniecībā bijušas arī vistas, bet lapsa tās aiznesusi. “Mārtiņš Rītiņš lielīja, ka franču Breses vistas ir vislabākās. Izrādās, ka tās garšoja arī lapsai. Lapsa tikai vienu mums atstāja. Bet mums vistas vajag, tāpēc tagad esam iegādājušies Breses vistas cālīšus,” stāsta Ilze.

Labumu te ir daudz!
Māri un Ilzi sajūsmina sirsnīgie svētku pasākumi, kādi tiek rīkoti Gulbenes novadā. Joprojām viņi ar prieku atceras Gulbenes Bēbīšu gājienu. “Bēbīšu gājiens bija tik laba tradīcija! Visi bērni, kas tajā gadā dzimuši, ratos ar vecākiem izbrauc goda apli. Vienreizējs, brīnišķīgs pasākums! Žēl, ka vairs nav. Tagad atceroties, pat skudriņas pārskrien. Jauki būtu, ja tāds atkal atdzimtu!” saka Ilze.
Māris piemin arī Bērnības svētku pasākumu Stāķos, kurā piedalījušies. Tas esot aizvadīts emocionālā un sirsnīgā gaisotnē. Savukārt Ilzes un Māra meitām atmiņā joprojām jautrā Putu ballīte, kura izbaudīta pagājušajā gadā Gulbenes pilsētas svētkos. Šogad vēlējušies apmeklēt festivālu “Divi Jūliji”, tāpēc pauž nožēlu, ka pagaidām tas ir atcelts.
Savukārt vislielāko izbrīnu Ilze piedzīvoja brīdī, kad redzēja, ka Gulbenē cilvēki droši atstāj pie lielveikala rūcošu automašīnu un ieiet veikalā iepirkties. “Tas ir apbrīnojami! Un tas nozīmē, ka te cilvēkiem ir drošības sajūta. Viņi varbūt to neapzinās, saka, ka viss slikti, bet te ir droši. Un tas ir svarīgi, lai labi justos vietā, kur dzīvo,” saka Ilze.
Šipkovi priecājas, ka Gulbenē, nav jāmaksā par to, lai ieietu stadionā pasportot. Jūrmalā gan esot bijis jārēķinās ar maksu. “Stadions par brīvu - tas Gulbenei ir ļoti liels pluss! Stadionā ir tenisa laukums, kur var trenēties, ko arī vasarā darām. Ne tikai stadions, bet arī tenisa laukums ir bez maksas, tas Jūrmalā nav iedomājams. Vispār Mārim kā pieredzējušam tenisistam ir doma dibināt tenisa klubu Gulbenē un uzlabot tenisa laukumu, kurš pašreiz ir samērā bēdīgā stāvoklī, bet tas pagaidām ir idejas līmenī. Gulbenieši gan mēdz savu pilsētu kritizēt, bet mēs, te iebraucot, ar svaigu aci redzam šīs pilsētas labumus,” saka Ilze.
Viņa teic atzinīgus vārdus arī par Gulbenes 2.vidusskolu un Gulbenes mākslas skolu, kur zinības apgūst viņas meitas.
“Gulbenes 2.vidusskola - vienreizēja skola! Skolēni tiek pamanīti, un klases audzinātāja pēc klases vakara atved man bērnu mājās!” ar sajūsmu stāsta Ilze. Vaicājot, kā tad bija Jūrmalā, viņa atbild, ka nevēlas ļoti kritizēt, bet tur nebija tik personiska attieksme pret skolēniem. “Zvans pēc mācību stundas noskan, un skolotājs ir prom. Šeit tā nav,” priecājas Ilze.
Pagaidām gan valdot neziņa, kā bērniem klāsies skolā pēc skolu reformas Gulbenē, bet Ilze optimistiski cer, ka viss būs labi. “Zinot to, ka Edīte Kanaviņa savulaik bija ļoti laba Gulbenes 2.vidusskolas direktore, tad ceru, ka arī, vadot Izglītības pārvaldi, viņa tiecas sasniegt un dot tikai labāko skolēniem un skolotājiem,” saka Ilze.

Būt tādam, kāds esi
Mārim ir pašam sava būvniecības firma, bet Ilze pašlaik maģistrantūrā studē mākslas terapiju. “Tā ir psiholoģiska konsultēšana, bet caur mākslu,” skaidro Ilze. Viņas pirmā izglītība ir žurnālistika. “Kad es lasu “Dzirksteli”, reizēm analizēju. Neviens, kurš ir intervēts, nekad nav teicis par pilsētu neko sliktu sajūtu ziņā. Cilvēki atzīst - ja būtu darbs, viņi te dzīvotu. Un tas ir tikai dabiski, ka cilvēks grib dzīvot tur, kur dzimis un visus pazīst. Un šī problēma - darba vietu trūkums Gulbenē - iezīmējas ļoti daudz un dažādās variācijās,” novērojusi Ilze.
Taču, viņasprāt, gulbeniešiem ir jābūt lepniem, ka patiesībā viņiem pieder tik daudz! Māris piebilst, ka lepoties vajag arī ar savu gulbeniešu īpatnējo akcentu, jo nekur citur tādu nevar dzirdēt. “Un tā ir bagātība! Tā nav tikai lingvistika. Tam visam ir daudz dziļākas saknes. Un šīs saknes mūs, latviešus, kā tautu vieno un uztur! Tas ir kā ar uguni - jāsaglabā un jāsargā,” uzskata Ilze. Viņai piekrīt arī Māris.
Ilze prāto, ka tie, kuri dodas prom no savas dzimtās vietas, daudz zaudē. “Kā var aiziet prom no savas dzimtās pilsētas un visu mūžu ciest, tā pa īstam arī nespējot iedzīvoties citā vietā? Tad tu esi kā tāds cilvēks bez saknēm. Ja esi gatavs pārcelties uz citu vietu, tad tev jābūt gatavam atvērties un elpot to gaisu,” ir pārliecināta Ilze.
Abi arī ir vienisprātis par sabiedrības uzspiesto stereotipu, kāds tagad valda – skrien, pelni! Viņi cenšas tam nesekot. “Ir jāsaprot, kāpēc mēs dzīvojam. Mēs taču nedzīvojam tāpēc, lai nopelnītu naudu un to lielveikalā iztērētu. Jāsaprot, ko vispār darām, kāds ir dzīves uzdevums. Tagad mums tiek uzspiesta patērētāju filozofija. Tā ir visur. Un cilvēki ir stresā,” saka Māris. Savukārt Ilze turpina, ka ilgtermiņā tas ilgi nevar strādāt. “Cilvēks sabrūk, saslimst. To veicina sistēmisks, nepareizs dzīvesveids,” zina teikt Ilze.
Viņa uzskata, ka ikvienam no mums jācenšas būt autentiskam, būt tādam, kāds tu esi, nevis tādam, kādu tevi grib redzēt citi. “Protams, ka ir grūti kādā brīdī “noplēst sev ādas un stāvēt kailam vējos”. Tad liekas - ko par mani padomās, ko teiks? Lai saka, ko grib! Es daru to, ko es gribu! Pēc tam jau kļūst vieglāk, sākums ir grūts,” iedrošina Ilze.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bauda nesamāksloto lauku vidi

Kategorijas