Re, kā!

2020. gada 11. augusts 00:00

Jau sen esmu sapratusi – mani plāni ne vienmēr sakrīt ar tiem, kādus iecerējusi mūsu likteņu lēmēja Augstākā vara. Domāju, to izjutis katrs: tu ieplāno vienu, bet tad pēkšņi gadās kādi neparedzēti apstākļi, kas izmaina visu notikumu gaitu. Reizēm jaunā situācija nāk ar atziņu: labi vien bija, ka nenotika tā, kā biju iecerējusi, tomēr ir notikumi, kas arī ilgi pēc tam urda domas un liek uzdot jautājumu: ko šī situācija man lika saprast, ko iemācīja?
Šajā sestdienā sēdēju mājās, jo rīta pusē gaidīju ciemos kādu senu paziņu. Diena jau tuvojās pusdienlaikam, un es sapratu – viņa neatnāks… Nezvanīju, jo noruna nebija nemaz tik sena, lai aizmirstu. Varbūt nevaļa. Negribējās domāt, ka izteiktā vēlme atnākt ciemos bijusi tikai sarunas uzturēšanai. Toties viņas vietā man piezvanīja kāds cits.
Tālruņa ekrānā – nezināms telefona numurs. Pirmajā brīdī iedomājos – atkal kāds ātro kredītu vai izdevīgo pirkumu piedāvātājs… Neatbildēšu. Tomēr zvanītājs izrādījās neatlaidīgs.
- Sveika! Ciemiņus gaidi? – man pie auss iedārdējās dobja vīrieša balss.
Apmulsu, jo balss šķita gluži sveša.
- Jūs laikam kļūdījāties ar numuru, - iebildu, bet runātājs nekavējoties nosauca mani vārdā un stādījās priekšā:
- Pēteronkuli vairs neatceries!? To, kuram piekabē kundze Leontīne un atvase Severīna! Re, kā!
“Ā, Seva,” pie sevis nodomāju un netīksmē noskurinājos. Pēdējā tikšanās tēva bērēs pirms divdesmit gadiem nebija no tām, ko gribas atcerēties. Šī ģimene atbrauca viena no pirmajām, lai gan nedzīvoja nemaz tik tālu, un tikai trešajā dienā pēc bērēm aizbrauca. It kā uz veikalu pēc šņabja, jo viss bija izdzerts, bet, man par laimi, atpakaļ vairs neatgriezās.
- Atceros, atceros, - gari novilku klausulē. Un tūlīt arī minēju: - Esat šaipusē?
- Atbraucām uz kapusvētkiem. Pasēdējām arī pie tavējiem, satikām radiniekus. Viena smuka dāmīte izpalīdzīgi iedeva tavu telefona numuru. Re, kā! Tad nu tagad zvanu un saku: laid iekšā! Stāvam pie tava dzīvokļa durvīm. Re, kā! – vīrietis krekšķināja klausulē.
Mirklī, kamēr aizturēju elpu, caur domu kambariem aulekšos izjoņoja desmit rumaki: kas iedeva numuru, kāpēc? Svešiem cilvēkiem? Atbraukuši uz pilsētu? Atceras manu dzīvokli? Vai viņi vispār zina, kur es dzīvoju? Stāv aiz durvīm? Tad jau dzird, ka esmu mājās, un slēpties nav jēgas!
Caur virtuves logu paskatījos pagalmā – vai tiešām tur manāms viņu vecais “moskvičs”? Neko tamlīdzīgu neredzēju, bet prāts jau piespēlēja atbildi – gan jau pa divdesmit gadiem būs sakrājuši jaunai mašīnai…
- Kur tu paliki? Mēs te vēl ilgi gaidīsim? – ausī iedārdējās Pēteronkuļa bass.
- Eju, jau eju, - steidzīgi atbildēju un, smagi nopūtusies, devos atvērt durvis.
Trepju telpā nevienu nemanīju. Pārkāpu slieksnim, paskatījos apkārt - joprojām neviena. Palūkojos pa trepēm uz augšu, paūināju - klusums. Interesanti, kur gan viņi piestājuši? Domās pazibēja stratēģisks atkāpšanās plāns: ja jau viņi nav pie manām durvīm, tad – stāv pie citām, un manis varbūt nemaz nav mājās… Eh, kāpēc es tik pārsteidzīgi izgrūdu to “eju, jau eju…”.
- Ko tu tur čammājies? Leontīne bikses pieslapinās! Re, kā! - vīrieša balss skaļi iedārdēja klausulē. Teiktais izskanēja kā garnizona komandiera komanda “uz laaabo!”, un es reaģēju nekavējoties:
- Kur jūs esat? Kurā ielā? Pie kuras mājas?
Noskaidrojusi, ka uz ēkas numuru neviens nav skatījies, vien uz intuīcijas pamata balstījies, izsteidzos pagalmā – lai nu šie skatās, kur es vicinu rokas. Tuvumā nemanīju nevienu pašu cilvēku. Saucu klausulē, lai paiet uz vienu vai otru pusi, es tepat gaidu. Klusums. Tikai pēc brīža aiz blakus mājas stūra parādījās Pēteronkuļa iespaidīgais stāvs un viņam blakus Leontīne. Izrādījās, viņi tepat kaimiņu mājas trepju telpās maldījušies.
- Re, kā! Re, kā tu iekārtojusies! – Pēteronkuls knapi ietusnīja savus simtu trīsdesmit kilogramus mana dzīvokļa šaurajā koridorā un sniedza man cienastam līdzpaņemtu jau pusizdzertu vīna pudeli. – Te jau tikai “bumīlistes” var dzīvot!
- Bulīmistes, pap, bulīmistes! – Seva, kaut arī nestabila uz kājām, steidzās labot tēva kļūdu. Tādu viņu arī atceros – vienmēr iereibušu un allaž zinošu, kā paspīdēt ar savu gudrību uz vecāku fona. Pastūmusi vīru uz priekšu, Leontīne ātri aptvēra, kurā stūrī noslēptas labierīcības, taču, pavērusi durvis, skaļi ieelsās:
- Tā vieta, Pēč, tieši priekš tevis! Kā iesi, tā iesprūdīsi, un man beidzot būs miers no tevis. Tikai, pag, es pirmā, un tad tu.
Pēča, protams, nekavējās iebāzt tualetē arī savu degunu un no sajūsmas tā sāka rēkt, ka kājas padevās iespaidīgajam svaram un saļima koridorā uz grīdas. Laikam jau Seva bija iecerējusi gar sienu apiet tēvu, bet viņa negaidītā smieklu lēkme un ar to saistītā spirināšanās šo nodomu izjauca. Zaudējusi līdzsvaru, viņa piezemējās uz tēva apaļā vēdera. Grūti iedomāties, cik ilgi viņi tā hihinādami vāļātos koridorā, ja vien ne Leontīne, kura ļoti vēlējās pamest labierīcību būrīti un nokļūt pie cilvēkiem.
Mūsu turpmākā saruna daudz neatšķīrās no pirmajām tikšanās minūtēm – Leontīne izlēja divās glāzēs vēl neizdzerto vīnu, Pēteronkulis, atzvēlies manā dīvāna, zvaigāja un zirgojās par niekiem, Seva – nosēdusies pie grāmatu plaukta, tēloti ieinteresēti pētīja uzrakstus uz muguriņām un palaikam izteica kādu populāru piezīmi. Pareizi, viņa taču ir izglītota! Tad Leontīne izteica vēlēšanos paskatīties vecās fotogrāfijas, un visi pievērsās radurakstu pētīšanai un skaidrošanai.
Ah, kas mani raustīja aiz mēles jautāt par to, kas tad īsti Pēteronkulis ir par radu! Zināju taču, ka šo tēmu labāk nekustināt, jo viņa atbilde vienmēr sākās apmēram tā:
- Esmu tava tēva māsas brāļa sievas māsas vīra brālis (vai kaut kā tamlīdzīgi).
Leontīne, protams, to visu centās labot, noīsinot līdz – tēva brāļa sievas māsas vīra brālis, uz ko Seva parasti izsaucās: - Tak vai nav vienalga! Sakiet – brālēns, un miers.
Šoreiz Pēčam kaut kas nogāja greizi, un Leontīne iekarsusi metās cīņā par savu taisnību. Sevai šis dialogs nešķita interesants, tāpēc viņa samērā klusi ieslīdēja man pakaļ virtuvē, kur biju nolēmusi negaidītajiem ciemiņiem uzvārīt kafiju.
-Tev nekā stiprāka nav? – viņa uzdeva man neizbēgamo jautājumu.
Noraidoši pakratīju galvu un klusībā cerēju, ka bufetē nolikto, īpašiem gadījumiem paredzēto, vīna pudeli viņa neatradīs. Bet Seva jau nebija vakarējā… Vispirms viņa pavēra ledusskapja durvis un priecājās tur atradusi pāris siļķes marinādē un krējuma bundžu. Noskaidrojusi, ka man ir arī nedaudz kartupeļu, viņa pati pieteicās tos nomizot un izvārīt. Viņi kopš rīta neesot neko kārtīgu ēduši.
Ap to laiku Leontīne ar Pēteronkuli bija vienojušies par sarežģītajiem radurakstiem un metušies pētīt grāmatu plauktus. Ieraudzījis uz dažu grāmatu muguriņām manu vārdu, viņš rēca kā argonauts, kurš atradis zelta aunādu:
- Eu, Seva, tu zināji? Tava radiniece ir rakstniece! Re, kā! Tad jau laikam bagāta! Re, kā!
Uz šādu pirmatklājēja cienīgu saucienu, protams, nevarēju nereaģēt. Aizsteidzos uz istabu un centos paskaidrot sīkāk gan par senajiem radošās darbības pirmsākumiem, gan par rakstnieka maka šaubīgo biezumu. Seva tikmēr virtuvē naski virināja skapīšu durtiņas. Sapratu, ka manai noglabātajai pudelei pienācis “īpašs gadījums”…
Kad viņa jau pēc brīža ar saucienu “Eureka!” iesteidzās istabā, spēju vien aizturēt nopūtu un iespējami naivi pajautāt - kur gan? Maskējot savu nepatiku par šo faktu, naski ķēros pie fotogrāfijām, kas, izmētātas pa visu galdu, gatavojās kļūt par upuri vīna pudeles “eksekūcijai”.
Kamēr Seva priecīgi dalījās ar savu guvumu, izmantoju iespēju vēlreiz nozust virtuvē – tieši tur visvieglāk šķita norīt to netīksmes kamolu, kas pamazām brieda pakrūtē. Pēc maza laiciņa, izkārtojusi uz lielā šķīvja pēdējos desmit izvārītos kartupeļus, mazos gabaliņos sagriezto siļķi un krējuma trauciņu, pierunāju sevi atgriezties istabā un ar smaidu sejā paziņot:
- Lūk, dārgie ciemiņi! Viss, kas bija atrodams manā ledusskapī!
Naivi bija iedomāties, ka kāds piedāvāsies aiziet uz blakus esošo veikalu un nopirkt kaut ko sātīgāku. Īpaši, ja tāpat bija skaidrs – šī porcija tūlīt nozudīs Pēteronkuļa zvaigājošajā mutē.
- Tā pamaz gan, - viņš izšļupstēja pilnu muti. – Vai ta vairāk nekā nebija? Ciemiņi tak sabraukuši! Re, kā.
Skaidroju viņam, ka pēc dažām dienām lidošu pie meitas, tāpēc pārtiku pirku tikai pašas vajadzībām.
- Ak, re, kā! Uz ārzemēm! Iepaticies bagāti dzīvot! – viņš ar skumjām uzlūkoja pēdējo uz dakšiņas uzsprausto siļķes gabaliņu.
- Kāpēc uzreiz bagāti? Es jau tur tikai meitai palīdzu, mazbērnus pieskatu un…
- Tad kādā jēga dzīvot ārzemēs, ja netiek bagāts? – Pēteronkuls pārtrauca mani pusvārdā. – Ja jau kaut kur brauc pelnīt, tad vajag tur, kur naudas daudz! Tādi kā muļķi, re kā!
Dziļi ieelpoju, lai jau tūlīt nemestos uz apvainojumu ugunslīnijas.
- Tas jums tikai tāds mīts, ka visi, kas ārzemēs naudu ar lāpstām grābj, - steidzos iebilst un jutu, ka netīksmes kamols pakrūtē briest augumā. Patvēros virtuvē, lai nesarunātu ko lieku, jo, aizķēruši šo pretrunīgo tēmu, ciemiņi izvērta neauglīgu diskusiju. Mana klātbūtne viņiem vairs nebija nepieciešama.
Pēc kāda brīža gan dzirdēju Pēteronkuļa zvaigāšanu – vai tad bagātā rakstniece ārzemniece nevarētu aizskriet uz veikalu pēc polša, bet – izlikos to nedzirdam. Sēdēju virtuvē pie loga un prātoju, kā visumā pieklājīgā formā atvadīties no uzbāzīgajiem ciemiņiem...
Risinājums radās pats no sevis – Pēteronkuļa urīnpūslis, uzpildījies ar vīnu, kafiju un vēlreiz vīnu, prasīja savu tiesu… Tā kā manā šaurajā tualetē viņš nevēlējās iesprūst, vienīgā izeja bija nekavējoties atrast kaut kur ārpusē citu acīm piesegtu nostūri. Pamanījusi aiz loga augošos ceriņus, Leontīne priecīgi izsaucās:
- Pēča, re, kur tu droši varēsi! – un, man ne vārda neteikusi, paķēra uz krēsla nomesto somiņu, un izsteidzās pa durvīm. Pēteronkuls, protams, nekavējās. Uzticēdamies sievas pieredzei, viņš nosēca skaļu “Re, kā!” un iztusnīja caur šauro koridoru. Tā kā Sevas kondīcija bija saprāta robežās, uzsaukusi man īsu “Attā!”, viņa aizsteberēja pakaļ savējiem.
Sapratu, ka šī pēkšņā ciemiņu katapultēšanās uztverama kā atvadas. Aizslēgusi dzīvokļa durvis, atviegloti nopūtos un uz brīdi pievēru acis. Pēkšņais klusums pie manis atnāca ar tālu un atvieglotu sveicienu:
- Re, kā!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Re, kā!

Kategorijas