Nekas tā neaizrauj kā mūzika!

2020. gada 11. augusts 00:00

2880

Arī es jau kopš pašiem “Tranzīta” pirmsākumiem esmu klausījusies un arī apmeklējusi šīs grupas koncertus. Jā, arī mani tāpat kā citus uzrunā Ralfa Rubeņa radītie dziesmu teksti un melodijas. Arī es, dzirdot viņa dziesmas, bieži vien pieķeru sevi dungojam tās līdzi. 90.gadu otrajā pusē Latvijā deju mūzika bija modē, un “Tranzīts” kļuva par vienu no populārākajām un iemīļotākajām grupām Latvijā. Tāpēc jo īpaši priecājos par izdevību aprunāties aci pret aci ar daudzu iemīļoto mūziķi viņa 50 gadu dzimšana dienas priekšvakarā. Sēdējām abi uz soliņa autobusu pieturā Stāmerienā un vaļsirdīgi pļāpājām – par dzīvi, mākslu, publiku toreiz un tagad.

Tas ir tikai cipars
Saku Ralfam: “12.augusts tev nozīmīgs datums - 50 gadi.” Uz to viņš man atbild: “50 – tas ir tikai cipars. Es pat nesvinu dzimšanas dienas. 23.augustā ir vārdadiena Ralfiem. Tad arī starp šiem abiem svētkiem uzaicinu satikties nelielu kompāniju. Bet jūtos es ļoti labi! Ja būtu iespēja visu savu dzīvi sākt no jauna, neko nemainītu, jo nekas mani tā neaizrauj kā mūzika. Trakie laiki gan ir pagājuši, tie bija līdz 28 gadiem. Tagad saprotu robežas. Jā, un pēc 28 gadiem “ķīmija” vairs nestrādā. Tagad, piemēram, braucot no rītiem pēc koncerta mājās un atceroties tās sajūtas, kādas bija toreiz, kad braucu mājās no rītiem (un Ralfs sāk dungot savu dziesmu- red.) - “vasaras rītos no ziedošām pļavām balta migla pacelsies”. Tā bija “ķīmija”, kas izstrādājas, kad esi jauns. Tā vilkme... Un tās vairs nav - to apzinos. Ja to varētu atgriezt, tad labprāt...” ieskanas sentiments Ralfa balsī.
Viņš smaidot atzīst, ka visu laiku gatavojas tam, ka būs jaunas dziesmas. Interesējoties, kad tad tās varētu sagaidīt, Ralfs atbild: “Parasti saku, ka jauns albums būs rudenī. Kad pienāk rudens, tad saku - pavasarī. Tā ir tipiska mana atbilde.”
Ralfam ir vairāk nekā 80 dziesmas. Viņš par iemeslu, kāpēc pēdējā laikā neesam sagaidījuši jaunas dziesmas, min savu aizņemtību koncertos un privātajos pasākumos. Un, tā kā koncerti nav tik ienesīgi, tad atslābt - sēdēt un neko nedarīt pēc viena koncerta nevar. Tagad viņš vēlas atsvaidzināt tās dziesmas, kuras koncertos ir pieprasītas. “Deju mūzika noveco, tāpēc to vajag atsvaidzināt. Ar lēnajiem gabaliem viss ir kārtībā,” skaidro Ralfs.
Viņš atzīst, ka jaunībā, kad ir “pilna sirds un jaunības maksimālisms”, tad ir “štrunts par kvalitāti un kļūdām, spļauj visu ārā”. Un no tā visa ir bijis arī kaut kas labs. “Paliec vecāks, saproti, kas cilvēkiem patīk, jau uzreiz aizdomājies, kas aizies un kas ne. Jaunībā par to nedomā, tikai “mauc”, un kad sanāca, tad sanāca. Tagad ir daudz dziesmu un melodiju, bet visas pusratā, jo man liekas, ka neviens nesapratīs un nebūs tas. Un tad jāgaida “vecuma marasms”, kad atkal liksies, ka viss, ko dari, ir pareizi, bet izskatās, ka tas “vecuma marasms” vēl tik ātri nepienāks,” smejas Ralfs un piebilst - ja viņam jādomā dziesmu teksti, tad iet ar sunīti naktī pastaigā.

Patīk izjustie koncerti
“Tranzīta” 25 gadu posmu viņš raksturo īsi un konkrēti: “Jauki!” Ralfs novērojis, ka publika pa šiem gadiem ir ļoti mainījusies. “Toreiz vairāk kāvās. Tagad nav vairs tik daudz tā dzīvnieciskā vai arī tas tiek noslēpts. Publikas vecums - dažāds. Ir bijis, ka koncertu apmeklētāji man atraksta atmiņu vēstules – tādus garus “palagus”. Es tos lasu un kļūstu sentimentāls. Jā, ikdienā pēc koncerta cilvēki nāk klāt un saka: “Paldies! Forši!” Bet, kad tev to uzraksta, tas ir citādāk... Ir forši šādus brīžus atcerēties, jo tie motivē, ka to, ko daru, nevajag mainīt,” saka Ralfs.
Viņš atzīst, ka ir reizes, kad ar publiku jūtas kā viens vesels, un tas ir super! Bet ir reizes, kad jūtot, ka saiknes īsti nav, taču viņš par to nepārdzīvo. “Tad dziedu pats sev, un ir labi,” saka Ralfs.
Viņš zina, ka “Tranzīta” daiļrades cienītāji ir tie cilvēki, kurus aizrauj viņa radīto dziesmu vārdi. “Bieži vien ir arī tā, ka es pats palasu savus 90.gados tapušos tekstus. Jā! Ir labi! Un domāju, ka tagad laikam es tā nevarētu. Mūsdienās cilvēki nav noskaņoti klausīties garus stāstus. Bet mani dziesmu teksti tādi ir. Šobrīd populāras ir dziesmas, kuru tekstus veido daži vārdi, piemēram, “ballējam, neguļam” - cilvēkus tie aizķer, “pielīp”. Bet arī tā ir māksla - atrast šos pāris vārdus,” saka Ralfs.
No vecākajām dziesmām publikas pieprasītākā ir “Kailie sapņi”, kurai arī pats Ralfs pavelkas līdzi. “Tā ir tāda... Nu tie ir kailie sapņi... To nevaru izskaidrot...” saka Ralfs.
Viņš stāsta, ka ne vienmēr vienu un to pašu dziesma katrā koncertā sanāk nodziedāt vienādi. “Viss ir tik trausls! Bieži vien koncertā nodziedu un tad prātoju: ja es tā būtu nodziedājis ierakstā, tad būtu super,” saka Ralfs.
Ar sirdi sildošām sajūtām viņš atceras koncertus, kurus sniedzis tautiešiem ārzemēs. “Tur ir pa sirsnīgo! Viņi tur ir pavisam citādāki. Pēdējo reizi pēc koncerta Anglijā, lai tiktu pie autogrāfa, bija dzīvā rinda - ar katru aprunājos. Savukārt nākamajā dienā citā koncertā turpat Anglijā bija pa trako – cilvēki bija atnākuši ballēties. Bet man labāk patīk izjustie koncerti,” atzīst Ralfs.
Mūziķi uzrunā arī privātie pasākumi. Bijis gan vienās kāzās, pēc kurām nolēmis – vairs nekad! “Jaunie aiziet gulēt, pasākuma vadītāji prom. Kuru viesiem atliek “čakarēt”? Muzikantu. Tagad man ir nosacījums – uzstājos līdz pulksten 2.00, ne ilgāk,” stāsta Ralfs.
No vietām, kur pašam vislabāk patīk uzstāties, viņš min Medņevas tautas namu, kurš ierīkots kurtuvē. Tur ir ļoti laba akustika, kā arī ļoti labi cilvēki. Regulāri viņam patīk atgriezties arī Sīļukalnā, Lonē, Puikulē, klubā “Cita opera” Alūksnē, Valmieras “Kārē”. Neaizmirstami bijuši koncerti Kalnciema kvartālā Rīgā.

Dzīves pieturas punkti
Ralfa brīvdienas bērnībā pagāja starp Stāmerienu un Litenes “Vecsaleniekiem”, kur viņš vienmēr ir juties vislabāk. “Siena laiks, siseņi vakaros... Es tur sēdēju kokos vai uzlīdu augšā siena šķūnī un lasīju Džeka Londona un Žila Verna grāmatas. Tas viss man pēc tam, protams, atsaucās dziesmu tekstos. Tieši šāds laiks (5.augusts, kad notiek mūsu saruna - red.), kad nav ne karsti, ne auksti, man saistās ar bērnību,” atzīst Ralfs.
Viņš atminas, ka skolā esot bijis kluss un kautrīgs. Gaiteņos skatījies uz skaistām meitenēm, bet klāt nav uzdrošinājies pieiet.
Kā vienu no nozīmīgiem savas dzīves pieturas punktiem viņš min bērnudārza gaitas Gulbenes bērnudārzā. Jau tad viņam ļoti paticis dziedāt, lūdzis mammai, lai aizved uz mūzikas skolu. Par Gulbenes mūzikas skolas laiku Ralfs īsi nosaka: “Briesmīgs!” Un uzreiz arī pamato savu atbildi: “Bija daudz jāstrādā. Citi spēlēja futbolu ārā, bet man - jāspēlē klavieres. Es toreiz nenovērtēju to, ko man lika spēlēt. Tagad es to novērtētu. Tagad arī obligātajā literatūrā es lasītu daudzus gabalus. Toreiz, kad lika kaut ko lasīt, tad - priekš kam? No mūzikas skolas laikiem mana mīļākā skolotāja ir Grīntāle. Neatceros viņas vārdu. Man viņa bija Grīntālīte. Dzintra Lipsberga bija stingra solfedžo skolotāja. Protams, Austra Veikšāne – koris.”
Pēc Gulbenes mūzikas skolas absolvēšanas, viņš pievērsās motokrosam, kurā viņu ievilka vecākais brālis Gundars. Tas bija vidusskolas posms. “Sekmes pagrima, sākās tīņa gadi. Patika lauki, tehnika. Pēc 12.klases devos mācīties uz Jelgavas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehnisko fakultāti. Esmu diplomēts inženieris - mehāniķis. Uz konservatorija nedevos, jo man nepatika spēlēt klavieres, producentu kursu toreiz nebija. Vēl man bija viena opcija - iet uz aktieriem, bet mans Stāmerienas akcents...” smejas Ralfs.
Viņš neslēpj, ka studiju gadus izvilcis, “uz astes sēžot” saviem istabas biedriem, no kuriem viens bija kursa, bet otrs grupas vecākais, turklāt abi - teicamnieki. “Istabiņā bijām “trīs brāļi” – divi gudri, trešais Ralfs. Mani vairāk vilka nevis mācības, bet ierakstu studija, kur varēja dabūt jaunāko ārzemju un latviešu mūziku magnētiskajās lentēs. Tā man bija kā svētnīca Jelgavā,” atminas Ralfs.
Studiju gados līdztekus mācībām viņš bija arī dīdžejs un vadīja diskotēkas Stāmerienas pagasta klubā “Alianse”. “Tas bija no 1989. līdz 1999.gadam. Šie desmit gadi bija “Alianses” laiks. To joprojām atceras daudzi. Visāds “cirks” šajā laikā piedzīvots. Traks laiks! Grāmatu varētu sarakstīt,” smaidot saka Ralfs.
1994.gadā Ralfs apvienojās ar tolaik Stāmerienā dzīvojošo Aldi Zaļūksni un kā grupa “PEA” debitēja Madonas festivālā “Sinepes un Medus”. Kad 1995.gadā tika ierakstīts pirmais albums “Paralēlās pasaules”, grupas nosaukums tika mainīts uz “Tranzīts”. Pirmajos divos albumos dzirdama arī Daces Kapeikas balss. “Sākumā bija četras meitenes dejotājas, pēc tam četri čaļi dejotāji, tagad ir divi čaļi dejotāji un divas meitenes dejotājas. Uzticams kodols. Bet es patiesībā esmu vienpatis, intraverts. Man kolektīvā ir grūti. Dejotāji ņemas ar dejām, es ar mūziku, tekstiem un skaņu tehniku. Es nemaisos viņu lietās, viņi paši darbojas. Tāpēc arī esam tik ilgi kopā,” ir pārliecināts Ralfs.
Viņš atdod sevi savam darbam, savai sirdslietai – mūzikai simtprocentīgi. Iespējams, tieši tāpēc šo visu gadu laikā ir spējis noturēt savu fanu un savas daiļrades cienītāju uzmanību.

Par Ralfu
◆ Viens no mūzikas projekta “Tranzīts” radītājiem, dziesmu autors un izpildītājs.
◆ Dzimis: 1970.gada 12.augustā Gulbenē. Kopš 1983.gada - stāmerenietis.
◆ Skolas gaitas: Gulbenes 1.vidusskola, Gulbenes mūzikas skola, Jelgavas Latvijas Lauksaimniecības universitāte.
◆ Ģimene: sieva Iveta, bērni Patrīcija un Niks.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nekas tā neaizrauj kā mūzika!

Kategorijas