Genovefas mūžs – gadsimta garumā

2020. gada 11. augusts 00:00

1280

Lizuma pagastā dzīvojošās simtgadnieces Genovefas Mosānes gadsimta jubileja paietu nepamanīta, ja savā priekā par to nedalītos mazmazmeita Inga Nikolajeva.
“Šodien manai ģimenei ir vērienīga diena. Šodien manai vecvecmammai aprit 100 gadi. Šis skaitlis liekas anormāls, unikāls un prātam grūti sagremojams. Brangs mūžs nodzīvots piecās paaudzēs. Varu vēlēt ikvienam stipru veselību, viedu prātu un gaišas domas!” 24.jūlijā “Facebook.com” rakstīja Inga.

Svētku laiks vairākās paaudzēs
Kad ciemojamies pie simtgadnieces Lizumā, viņas meita Anna Nikolajeva atklāj, ka tagad te ir mājas piecām paaudzēm. Tā ir stalta baltu ķieģeļu māja ar plašu, skaisti iekoptu dārzu, kurā ir gan ziedi, gan ogu krūmi, gan augļu koki, kā arī izvietotas nojumes ar galdu un krēsliem. “Tagad te dzīvo mana mamma Genovefa, es - viņas meita, mans dēls Juris un vedekla Ilze, viņu meita Inga un vēl mazmazmeita Herta. Mana meita Tamāra dzīvo Ogrē. Viņas dēla ģimenē janvārī piedzima meita Alise, kas tātad ir dzimusi gandrīz 100 gadus pēc savas vecvecvecmāmiņas,” stāsta Anna.
Pagājušajā nedēļā pirmais gadiņš palika mazmazmeitiņa Hertai, arī mazmeitai Ingai bija dzimšanas diena. „Tagad mums ir svētku laiks. Visi esam tepat, atbrauc arī meitas ģimene. Tikai viens mazdēls ir devies darbā uz Norvēģiju. Viņam ir dēls, kuram rudenī būs divi gadiņi,” saka A.Nikolajeva.

Spēj saglabāt stipru veselību
G.Mosāne augusi piecu bērnu ģimenē, viņa ir vidējā starp četrām māsām un brāli. “Nezinu, cik gadu bija mammai, kad viņas tēvs gāja bojā, vedot baļķus uz Rēzekni. Tā mammas ģimene palika bez apgādnieka,” stāsta A.Nikolajeva. It kā nelaimju vēl nebūtu gana, Genovefa stipri applaucējās, tāpēc uz skolu vairs negāja. Lasīt un rakstīt viņa bija iemācījusies un var vēl arvien, jo labi redz bez brillēm. Diemžēl sarunāties ar sirmgalvi ir grūti, jo dzirde ir ļoti vāja. Tomēr Anna uzsver, ka kopumā mammas veselība ir ļoti laba. Lieto zāles tikai asinsspiediena pazemināšanai, jo citādi reibst galva. “Mamma ir stipra un klusa. Lai gan ir jau 100, man ar viņu nav nekādas bēdas. Tiesa, šogad vairāk laika pavada gultā savā istabā,” atzīst Anna.
Viņa savai mammai ir vienīgais bērns, jo brālītis mira 9 mēnešu vecumā. Tas bija kara laiks, kad tikt pie ārsta gandrīz nevarēja. Pāris gadus pēc brālīša aiziešanas pasaulē nāca Anna. Viņa piedzima 1943.gada februārī.

Smags darbs un grūtības norūda
Anna ar mammu tolaik dzīvoja Rēzeknes pusē, pie Stoļarovas. Latgales kolhozs, kurā Genovefa strādāja visus smagos lauku darbus kopā ar vīriem, bet kolhozs spēja atlīdzību nodrošināt tikai ar auzām. “Ja mājās nekā cita nebija, nācās iztikt ar auzām. Kad beidzu skolu, izglītību turpināt nevarēju, lai mamma nepaliktu viena. Biju priecīga, kad ciemos atbraukusī tante man piedāvāja iespēju iegūt darbu Lizuma konfekšu cehā, kur pati jau strādāja. Mamma raudāja, ka braucu prom, tomēr izšķīros par šo soli un pēc gada aicināju viņu pie sevis. Ja manis tur vairs nebija, mammu izslēdza no kolhoza, tāds bija noteikums, ja jaunie pamet kolhozu,” skaidro Anna.
Viņa zina, cik mātes dzīve bijusi grūta, jo redzēja, cik smagi jāstrādā lauku darbos. “Bērnībā, kad atnācu no skolas, bija jālasa kartupeļi. Vagas bija jau izdzītas. Mamma pārradās mājās tikai tumsā, un vēl bija jāpaveic darbi savā saimniecībā,” atceras A.Nikolajeva. “Mamma vienmēr bijusi klusa. Darbs, darbs ir visa viņas dzīve. Kad pārnāca uz Lizumu, bija nedaudz vieglāk. Tiesa, pirmo gadu mātei darbs bija ķieģeļu ceplī, kur no ķieģeļu cilāšanas sāpēja rokas. Pēc tam viņa pildīja sarga pienākumus konfekšu cehā. Tad mamma dzīvoja atsevišķi, viņai te bija dzīvesdraugs. Tur mums bija kopējs dārzs, arī govis. Vasaras rītos kopā ar mazbērniem devāmies kaplēt runkuļus vai sienu grābt. Tad lizumnieši sprieda, ka es ar mazbērniem esmu kā zoss ar zoslēniem, katram pār plecu kaplis vai grābeklis. Tā mēs visu vasaru strādājām,” saka Anna.

Ilga mūža recepte paliek neatklāta
Kad nomira Genovefas dzīvesdraugs un pašai bija jau 80, viņa pārnāca dzīvot pie meitas. Viņai patika rušināties pa dārzu, sevišķi puķes ravēt. Jubilejā simtgadnieci sveica tikai ar ziediem. Viss galds viņas istabā bija noklāts ar puķēm.
Uz jubileju bija sabraukuši visi tuvinieki, izņemot mazdēlu, kurš ir Norvēģijā. Simtgadnieci sveica pagasta pārvaldes vadītājs Uģis Aigars, viņa saņēma Valsts prezidenta Egila Levita apsveikumu. Tomēr šķita, ka jubilāri sevišķi neaizkustina sevišķa uzmanība. Bet varbūt viņas raksturs, paradums klusēt un neizrādīt emocijas liek tā domāt.
„Arī es savu dzīvi esmu atdevusi darbam un bērniem,” atzīst A.Nikolajeva. Viņa secina, ka mātes vecāki un tuvākie radi nav bijuši ilgdzīvotāji. Tas vēlreiz apliecina, ka ilgdzīvošanas noslēpums paliek nezināms un nekādas receptes tam nav atklātas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Genovefas mūžs – gadsimta garumā

Kategorijas