No rakstnieka Artūra Snipa atvadoties

2020. gada 11. augusts 00:00

Pirms diviem gadiem liepu ziedēšanas laikā “Dzirkstele” tikās ar novadnieku rakstnieku Artūru Snipu (1949.04.03.-2020.10.08.) viņa dzimto “Snipu” māju vietas pagalmā Galgauskas pagastā. Togad tikko klajā bija nākusi viņa prozas grāmata “Notvertais laiks”, kuru ātri vien izpirka. Gulbenes pusē grāmata sacēla vētru ūdensglāzē. Ne visi gribēja piekrist tur rakstītajam, jo saturu uztvēra ļoti personiski. Tas ir saprotami. A.Snipam šis bija nozīmīgs brīdis. Viņš ar šo grāmatu atgriezās savā sākotnējā starta punktā. Dzimtajā pusē – pie šīs zemes, pie paša dzīves laikā izdzīvotās tik ļoti dažādās Latvijas vēstures un pie cilvēku likteņiem, domām, sajūtām. Un, protams, sava garadarba rakstnieks bija klāt ar savu subjektīvo skatījumu, savu pieredzi, savu pilsonisko drosmi un reizē cilvēkmīlestību.
“Dzirkstele” toreiz intervijai ar A.Snipu deva nosaukumu “Ir spēks atskatīties”. Viņš pats par Galgausku un tās apkārtni laikrakstam toreiz teica: “Šī puse ar kaut ko ir maģiska. Tas ir tāds prātam neaptverams loks. Daudz zinu, un, kad rakstu, viss nāk atmiņā.”
A.Snipu dzīve ir mētājusi kā pa viļņiem, bet viņš, šķiet, nekad nezaudēja galvu un prata būt par laikmeta liecinieku par spīti visam. Viņš pasaulē nācis izsūtīto ģimenē Krasnojarskas novadā, Taimiras nacionālajā apgabalā, Hatangā. Deviņu gadu vecumā Artūrs no izsūtījuma atgriezās Latvijā. Skolas gaitas viņš sāka Vecpiebalgā, pēc tam – Galgauskas pagastā, 1968.gadā tika pabeigta Gulbenes vidusskola, bet 1973.gadā – Rīgas politehniskais institūts. 1989.gadā A.Snips Maskavā pabeidza M.Gorkija Augstākos literāros kursus. Savā profesionālajā dzīvē viņš ir bijis gan inženieris, gan skatuves strādnieks un elektriķis teātrī, gan pasniedzējs augstskolā, gan dažādu izdevumu reaktors. Ir darbojies publicistikā, kopā ar Daini Īvānu. 1986. gada oktobrī laikrakstā “Literatūra un Māksla” publicēja rakstu “Par Daugavas likteni domājot”, ar kuru tika aizsākta cīņa pret Daugavpils HES celtniecību, tādējādi autoriem kļūstot par Atmodas vēstnešiem.
A.Snipa atstātajā literārajā mantojumā ir prozas krājumi “Nelabojami radi” (1979), “Mazs ciemats turp un atpakaļ” (1987), “Domu Daugava. Sirdsdaugava” (1989, sastādīts kopā ar D.Īvānu), “Stāsti laika logos” (2016), kā arī romāns “Pasaule pēc tam” (2006), atmiņas “Klejojumi” (2010); esejiska hronika “Notvertais laiks” (2018), publicistikas un eseju krājums “Rīgas portfelis” (2020.).
Par rakstnieka A.Snipa aiziešanu mūžībā 10.augustā publiski paziņoja viņa meita Arta Snipe, savā interneta profilā ierakstot vārdus: “Tētis Artūrs Snips šorīt (10.augustā – red.) iemiga pēdējo reizi. Ar gaišumu aizejot gaiša cilvēka ceļu. Visus, kas grib atvadīties un stāstniekam pastāstīt savu stāstu, un paklausīties citu stāstus par kopā piedzīvoto, gaidīsim sestdien, 15. augustā, pulksten 12.00 krematorijas lielajā zālē.” A.Snips mūžībā ir aizgājis 71 gada vecumā. Tagad viņa vārdi, kurus rakstnieks “Dzirkstelei” uzticēja 2018.gada vasarā, skan kā viņa pēdējais sveiciens novadam: “Latviešu tauta nes sevī garīgumu, kuru mēs paši tā īsti līdz galam neesam apjēguši. Tāpēc mēs meklējam atmiņās... Reizēm pāri visām nelaimēm gribam tur atrast attaisnojumu Bet patiesība tur ir spēks jāatrod! Tikai nevajag to politizēt un primitivizēt vai piešķirt tam visam tīri merkantilu, sekulāru jēgu.”
Lai gaišs ir mūžības ceļš!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

No rakstnieka Artūra Snipa atvadoties

Kategorijas