Sibīrijas bērna atmiņu stāsts

2020. gada 14. augusts 00:00

575

Vienmēr līdzi savā dokumentu makā gulbenietis Herberts Balodis (79) līdzi nēsā divas senas bildītes. Šajos fotoattēlos ir viņa dzimtās “Vītolu” mājas ar 18 istabām un trim skursteņiem, kā arī lielā kūts ēka. Tas viss kopā ar 50 hektāriem lauksaimniecības un meža zemes Bēnē (tagadējā Auces novadā) viņa vecvecākiem, pēc tam vecākiem piederēja kopš Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem. No šejienes 1949.gadā Herberts, viņa vecāki, vecāmāte, brālis un māsa tika aizvesti uz Sibīriju. Svešumā savu pēdējo stundiņu sagaidīja tētis un vecāmāte, bet Herberts ar mammu, māsu un brāli pēc deviņarpus gadiem atgriezās Latvijā - savās mājās, kas tobrīd jau piederēja kolhozam “Imants Sudmalis”. Tur viņiem ierādīja tikai kaktu, jo ēkā bija izveidoti kolhoznieku dzīvokļi. Herberts atminas – pie dzīvesvietas tikuši tāpēc, ka mamma Alma piekritusi strādāt tuvējā fermā. Taču māju sajūta par vienalga kādu cenu bijusi svarīga. Tieši par to Herberts vēlas pastāstīt “Dzirkstelei”, gaidot 23.augustu – Staļinisma un nacisma upuru atceres dienu.
Atmiņā viņš atgriežas padomju gados, kad kopā ar mammu, māsu un brāli jau kādu laiku bija atpakaļ Bēnē pēc izsūtījumā pavadītajiem gadiem. Bija vasara. Mamma ģimenes dārziņā bija iestādījusi kartupeļus. Viņa lūdza, lai Herberts aiziet uz kolhozu un dabū kādu zirgu, lai var izvagot kartupeļus.
“Aizgāju. Man iedeva tādu neliela auguma zirģeli, kuru kopējs nodēvēja par “sprāgoni”. Atvedu viņu uz kartupeļu lauku. Mamma bija sagatavojusi visu, lai var iejūgt un vagot. Skatās – zirdziņš netīrs, sukas nav redzējis, klibs, nav apkalts, nagi pārsprāguši. Mamma saka: “Ko tad ar tādu nabadziņu... Vai nevarēja iedot citu zirgu?” Mamma sāk gatavot zirgu darbam, paglauda galvu... Redz – uz pieres zirgam tāda balta zīmīte – kā izsaukuma zīme. Un uz kājām tādas kā baltas kapzeķes. Tieši kā mūsu pašu zirgam, kuru vēl pirms izsūtīšanas uz Sibīriju mums atņēma kolhozs.
“Tas taču ir mūsu pašu Blesis!” izsaucās mamma. Sāka viņu mīļi saukt vārdā un paijāt. Un zirdziņam, ticiet vai ne, pār vaigu noritēja liela asara - viņš pazina saimnieci! Raudājām mēs visi. Kartupeļi tā arī netika izvagoti. Trīs dienas mēs noturējām pie sevis Blesīti, lutinājām, līdz no kolhoza atnāca pakaļ, lai atdodam. Teica arī, ka zirgu gaida lopkautuve. Tā mēs atvadījāmies no sava Blesīša,” stāsta Herberts.
Viņš piebilst, ka šis ir skumjš stāsts, kas arī šodien aizkustina līdz asarām. Ar šo zirgu Herberta ģimeni saistījusi īpaša emocionāla saikne. Mamma zinājusi teikt, ka Herberta tētis Kristaps bija īpaši gaidījis šo kumeliņu - trīs naktis dežurējis stallī! Zirdziņš uzaudzis lolots, bija nebēdnīgs. Vienmēr mammas priekšauta kabatā meklēja cienastu – maizes doniņu. Un tad kolhozs atņēma ģimenei Blesi kopā ar visiem citiem lauksaimniecības dzīvniekiem. Nekad vairs ģimene necerēja, ka vēl kādreiz satiks un varēs apkampt savu zirgu. Un te pēc visiem baisajiem gadiem, kurus izturēja gan Baložu ģimene, gan viņu Blesis, viņiem bija lemts atkal satikties, lai izraudātu savu sāpi un pārestību un lai atvadītos uz mūžu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sibīrijas bērna atmiņu stāsts

Kategorijas