No punkta A caur punktu B

2020. gada 18. augusts 00:00

Šoreiz tieši tā izlēmu nosaukt savu kārtējo ceļojumu pie mazbērniem uz Kipru, jo katrs nākamais posms no viena burta līdz nākamajam šajā nogrieznī bija loģisks turpinājums iepriekšējam, tomēr atšķirīgs gan ar ceļabiedru, gan noskaņojumu, gan ar notikumu dinamiku.
Domāju, ka neesmu vienīgā, kurai, gatavojoties ceļojumam, nākas meklēt izpalīdzīgu draugu vai paziņu, kurš līdzētu nokļūt no Gulbenes līdz Rīgas lidostai. Ja lidojums plānojas dienas otrajā pusē, vēl var izgrozīties paša spēkiem, bet, ja izbraukšana plānojas tajās diennakts stundās, kad vairums savās gultās slīgst Morfeja skavās, visai bieži tiek spriests par “sausu runu”, bet tās uzfrišināšanas izmaksa pārsniedz lidmašīnas biļetes cenu. Man par laimi, Kristīne bez liekas prātošanas bija gatava upurēt savas nakts stundas, lai ar vispārdomātāko servisu mani nogādātu “punktā B” – Rīgas lidostā.
Man vienmēr ir patikuši agrie saullēkti – ar maigi zeltainu debess malu; ar ielejās snaudošiem miglas ezeriem; ar ēku jumtiem, kas kā līganas laivas slīd virs iztēlē uzburto ezeru virsmas; ar stārķiem, kas garām kājām izcakina smalkās rasas mežģīnes.... Ar to acīmredzamo svaiguma un mundruma elpu, kas līdz ar saules pacelšanos pieņemas spēkā un mudina mosties jaunai dienai. Ar zināmu nostalģiju noraudzījos uz šo rāmo krāšņumu caur mašīnas logu un, kaut arī nesteidzīgi, jutu to nenovēršami attālināmies no manis. Saulei austot, brīnums atkāpās, atsedzot arvien vairāk civilizācijas un liekot apzināties – dzīvei ir tāda raksturīga iezīme: traukties! Censties aptvert neaptveramo un mudināt iekļauties tās ritmā. Apzināties, ka agro lauku rītu idillei arī ir tikai Savs Laiks.
Pietuvojoties lidostai, prāts nešaubīgi atgādināja par COVID likumpaklausību un skarbo realitāti, kas šo dienu liks ieelpot caur masku, ar ceļabiedriem sasveicināties apdomīgi un bažīties par to, kāda būs sagaidīšana Pafosas lidostā. Kaut arī Latvija vēl arvien noturas A grupu sarakstā un ceļošana no šīs valsts skaitās droša, tūrisma salā katrs iespējamais saslimušais tiek izvērtēts kā atsevišķs gadījums un iebraucēji pētīti “caur palielināmo stiklu”.
Jau pirmie soļi “punktā B” jeb Rīgas lidostā lika saprast, ka rāmo un idillisko baudījumu ir nomainījusi konkrēta, reglamentēta un apdomīga virzība un prasība pareizi valkāt masku (piesedzot ne tikai muti, bet arī degunu) ir obligāta. Avioreisu šajā stundā nebija daudz: reta pasažieru rinda izsīka pie reģistrācijas zem “Airbaltic” logo, pārējie, piesēduši uz nedaudzajiem soliem, gremdējās savās domās.
Pietuvojās arī “Ryanair” pasažieru reģistrācijas laiks. Sieviete, kura ļoti savlaicīgi ieņēma vietu rindā pirmā, šķita redzēta, tāpēc nostājos viņai blakus. Izrādās, nebiju kļūdījusies – abas bijām tikušās kādā krievu skolas rīkotā Ziemassvētku eglītē. Klaudija uz Latviju lidojot bieži, jo viens no dēliem izlēmis dzīvot pie vecvecākiem. Bažas radot arī turpmākais darbs skolā, jo ģimenē augošais jaunākais dēls mācoties pamatskolas izlaiduma klasē, bet, kā mācības noritēšot nākamajā gadā, vēl nevienam neesot īsti zināms.
Viens no četriem Kiprā apspriežamajiem izglītības modeļiem ir jaunieviestais tiešsaistes process, kad visu skolēna dzīvei vajadzīgo plānots “iepotēt” ar interneta palīdzību. Nepatiku par to paužam abas vienlaikus – tas ir vistaisnākais ceļš, kā radīt kiborgu paaudzi: viegli kontrolējamu un vadāmu, atkarīgu no tīmekļa informācijas, bez patstāvīgas domāšanas, jo nav taču personīgās pieredzes, bez cilvēciskās saskarsmes iemaņām, nerunājot nemaz par ētikas un estētikas normu trūkumu. Klava nekavējas dalīties pārdzīvojumos par tiem trim mēnešiem, kad mācīšanās un mācīšana noritējusi abiem vienlaikus, līdz viņa dēlam nopirkusi pašam savu datoru. Tagad viņu no tā varot atraut tikai ar lielām pūlēm. Lai gan – daudz lielāks posts esot šī procesa rezultātā radusies vieglā aizkaitināmība, nervozitāte un naidīgums. Viņas pusaudzis pilnībā izmainījies raksturā. Par sevi Klava iesmej – spējot uzšvirkstēt kā sērkociņš pat par nenozīmīgiem niekiem, lai gan apzinoties: pedagogam tādas vājības nav pieļaujamas.
Aizrāvušās sarunā, tik tikko pamanām, ka sākusies reģistrācija. Daudz pieredzējusī Klava sniedz reģistratorei telefonā atvērto rezervēto biļeti un tiek apstādināta uz vietas – “Ryanair” mājaslapā jau sen esot rakstīts, ka biļetes jāuzrāda tikai drukātā formā, turklāt vēl nepieciešama arī Kipras valdības izstrādātā “Flight Pass” – lidojuma pase. Es par to visu esmu zinoša, tāpēc jau nodrošinājusies ar nepieciešamo. Klava dodas meklēt datoru ar printeri, es noklausos brīdinājumu, ka, atgriežoties Latvijā, man būs jāievēro divu nedēļu karantīna, jo Kipra pēkšņi iekļuvusi “dzeltenajā“ sarakstā, un ienirstu lidostas procedūras labirintos. Pašai par brīnumu, šoreiz viss norit bez aizķeršanās, neviens pat nepievērš uzmanību “Dutty free” zonā piepirktajiem maisiņiem. Spilgti atceros to reizi, kad visiem pasažieriem pirms iekāpšanas lidmašīnā šos pirkumu maisiņus pieprasīja ievietot mazajās rokassomās, nepārsniedzot pieļaujamos izmērus un svaru... Diskusijas un neapmierinātība toreiz uzliesmoja ne pa jokam.
Lidmašīnā man blakus apsēžas jauns pāris – Elīna un Dmitrijs, kuri Kiprā plāno pavadīt divas nedēļas. Saistošā sarunā ātri aizrit četras lidojuma stundas, kurās viņu ieskicēto ceļojuma maršrutu spēju papildināt ar vismaz desmit punktiem. Jaunieši ir ceļotāji ar pieredzi, tāpēc jau rezervējuši viesnīcas dažādās pilsētās, lai ietaupītu laiku uz garajiem pārbraucieniem. Elīnu mazliet baida auto vadīšana pa ceļa kreiso pusi, bet mierinu, ka šī nedrošība izzūd ātri. Turklāt – pašlaik tūristu plūsma ir visai neliela, tāpēc neliks daudz nervozēt.
Tā kā sēžam priekšējās rindās, izkāpjot no lidmašīnas “punktā C” jeb Pafosas lidostā, nokļūstam pirmajā pulciņā. Lidlauka dežuranti mūs sagaida ar prieka pilniem sveicieniem un smaidiem, un nospriežam: jā, jā, novērtē, ka katrs tūrists atstās savu (kaut vai nelielu) artavu valsts budžetā. Atzinīgi atsaucamies uz vēlējumiem baudīt sauli, jūru un visdažādākās izklaides iespējas, bet prāts piefiksē līdz galam neizprastu teikuma daļu par veiksmīgu sadarbošanos… Pēc pārdesmit soļiem iegūstam atbildi arī uz šo vēlējumu – mūs sagaida vīri baltos halātos, nē, tomēr caurspīdīgos… Saprotam, ka bez COVID analīžu nodošanas tālāk par slieksni netiksim. Dmitrijs gan vēl mēģina iebilst – viņa “Flight Pass” pašā pirmajā rindā lieliem burtiem rakstīts: tests jau ir veikts pirms lidojuma un rezultāts – negatīvs. Medmāsa atmet ar roku – viņi uzticoties tikai pašu veiktajiem testiem - un steidzina doties uz priekšu. Šajā brīdī saprotam, ka arī šis reiss piederēs pie tiem, kur visiem pasažieriem izieta obligātā COVID pārbaude un loģiskā kārtā ceļ veikto testu statistikas rezultātus, kaut arī A grupas valstīm tā nav obligāta.
Iespiedusi katram rokās pa planšetei, darbiniece veikli norāda, kur un kādu informāciju ievadīt. Blakus dzirdu jautājumus par iespēju anketas aizpildīt krievu valodā, diemžēl tādu nav, toties maskās un aizsargtērpos ģērbtais personāls ir gatavs sadarboties, pastāvot blakus un paskaidrojot, kur kas ierakstāms. Astoņdesmit divus gadus vecā Taja man pēc divdesmit minūtēm teiks, ka tagad ir kļuvusi gudrāka par veselu gadsimtu.
Brīdī, kad nododu aizpildīto planšeti, nedaudz apmulstu no jautājuma, vai esmu Iveta (kas laikam jau desmit metrus garajā posmā no planšetes nodošanas līdz šim galdiņam parādījies sistēmā) un uz rokas iegūstu uzlīmi ar numuru 963. Daudz saminstināties man nesanāk, jo jau nākamajā mirklī kāda jauna caurspīdīga un maskēta jauniete man norāda virzienu uz nākamo posteni. Konveijeram pretoties grūti, tāpēc jau pēc pārdesmit soļiem man piedāvā iespēju izvēlēties vienu no trim brīvajiem krēsliem, un es, daudz nedomādama, apsēžos malējā. Paceļu skatienu, ieskatos jaunas un biklas meitenes sejā un nojaušu, ka pilnīgi iespējams – es esmu viņas pirmais “izmēģinājuma trusītis”. Nedrošas, lēnas kustības, virs maskas skumjas acis, kuras, šķiet, saka - piedodiet… Un blakus “cerbers” – ar pieredzējušu roku un skatu, kas nepārprotami komandē: “Uz priekšu! Rādi, ko proti!”
Slīdot pa konveijera lenti, savu izjūtu analīzei nav daudz laika, tāpēc vēl joprojām nevaru atcerēties, vai paspēju nobīties vai tikai just viņai līdzi... Meitene uzmanīgi izvilka īsas adāmadatas izmēra stobriņu no piltuves un saudzīgi ieslidināja man degunā. Ai, kāds tur vairs deguns! Visdziļākā aizdegune! Pareizi veikta darbība asociējoties ar smadzeņu pakutināšanu – tā biju lasījusi. Var būt, ka tieši šī frāze arī man lika sajust ko līdzīgu – tāds dziļš pieskāriens kādai no prāta rievām, kas lika acīs sariesties asarām. Tā būšot labi, teica “cerbers” un komandēja – bet tagad otrā nāsī tieši tāpat. Un pēc tam mutē. Rīkles gals man allaž bijis jutīgs, tāpēc arī šoreiz nespēju paciest svešķermeņus. No sirds apklepojusi abas caurspīdīgās un maskētās testētājas, uz brīdi sajutos atmaksājusi par man sagādātajām nepatīkamajām izjūtām.
Uzreiz paskaidrošu, ka testa rezultātus saņēmu jau pēc sešām stundām – īsziņa manā telefonā vēstīja: “Dear Iveta, mums ir patiess prieks jums paziņot, ka molekulārās izmeklēšanas tests par COVID-19 ir negatīvs.”
Šajā avioreisā no Rīgas nebija neviena inficētā.
Pārvarējuši šo šķēršļu joslu, gatavojāmies nākamajām – termovārtiem, kas signalizējot, ja paaugstināta ķermeņa temperatūra, kā arī pašrocīgai pasu ieskanēšanai un savas sejas fotografēšanai. Ar pēdējo man vienmēr gadījusies aizķeršanās, jo dators nevēlas atzīt, ka esmu tā pati, kas redzama pases bildē. Lidostas darbiniece, kura pieteicās palīdzēt man šajā procesā, turējās noteiktajā divu metru distancē, tāpēc arī viņai vajadzēja sešus piegājienus, lai mani identificētu ar fotogrāfijā redzamo sievieti.
“Punkta C” nebeidzamie pārsteigumi noslēdzās ar bagāžas saņemšu. Brīdī, kad sapratām, slīdlente ar čemodāniem kaut kāda iemesla dēļ ir iesprūdusi, jau nojautām – viss vēl nav beidzies… Pēc neciešami garām divdesmit minūtēm savu lielo ceļojumu somu saņēmu ar nolauztu riteni, bet kāda ģimene, kura savu lidojumu uz Kipru laikam jau bija sākusi atzīmēt iepriekšējā dienā, savu čemodānu saņēma… tukšu. Nē, pilnīgi tukšs tas nebija – kāda dražeju paciņa bija aizķērusies stiprinājumos. Skaļi smiedama, sieviete to izcēla no čemodāna, ar spēcīgu rāvienu pārplēsa čaukstošo papīru un – krāsainās dražejas izkaisījās pa visu lidostas telpu.
“Padejosim?” sieviete skaļi smēja, un, kaut arī vīrs un pieaugušie bērni viņai pievienojās, jautājums par to, kur palikusi divdesmit kilogramus smagā bagāža, nekur neizgaisa… “Es taču tev sen teicu, ka ceļasomas jāiesaiņo plēvē!” vīrs skaitīja savu sakāmo. “Ejam meklēt! Lai gan – melno balzamu mēs atpakaļ tā kā tā vairs nedabūsim…”
Nezinu, kā beidzās šis viņu stāsts, lai gan līdzīgas likstas ar bagāžu redzu ne pirmoreiz. Mans stāsts aizveda uz “punktu D”, kur mazbērni divas dienas no manis neatkāpās ne soli un priecājās, ka esmu atgriezusies mājās.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

No punkta A caur punktu B

Kategorijas