Es pateicos par pārsteigumiem!

2020. gada 25. augusts 00:00

Katram zināms, ka pārsteigumi var sagādāt gan jaukas, gan gluži otrādi – ļoti nepatīkamas izjūtas. Ja par jaukajiem atmiņā saglabājas mīļas un sirsnīgas atmiņas, tad nepatīkamie labākajā gadījumā sniedz kārtējo dzīves pieredzi, no kuras it kā vajadzētu kļūt gudrākam… Šajā gadā Latvijā pavadītais laiks man bija bagāts ar pārsteigumiem, tomēr vairāk ar tādiem, kuri, pārskatot piefiksētos fotomirkļus, liek ar sirsnību atcerēties visdažādākos notikumus, kas neapšaubāmi saistās ar satiktajiem cilvēkiem. Ir bijuši arī pārsteigumi, kas prātā palikuši kā neatrisinātas mīklas un tieši tāpēc ļoti silti vēl joprojām kņudina pakrūti. Domāju, tos vieno fakts, ka savos vairāk nekā četrdesmit darba gados esmu pratusi gan ieklausīties citu dzīves stāstos, gan radīt savus. Bija tik patīkami uz ielas pārmīt prieka pilnus atkalredzēšanās sveicienus un uz jautājumu, vai man neatradīsies kāds īss brītiņš parunāties, atbildēt: “Protams, jā, pienāciet, gaidu ciemos!”
Tiesa, netrūka arī tādu, kas, jau iztālēm ieraugot mani, steidzās uz ielas otru pusi vai arī atlēca vismaz trīs metru attālumā, lai no droša attāluma secinātu, ka esmu atbraukusi no ārzemēm, un pieklājības pēc pārmītu kādu vārdu. Draudzene Dace gan mani mierināja: ”Uztver to kā abpusēju drošības garantu!” Bet es jau arī nevienam nepārmetu. Sen zināms teiciens: “Sargā sevi pats, tad Dievs tevi sargās.” Kādam gan pasmējos, ka pēc būtības esmu atlidojusi no valsts, kur saslimstība ar jauno vīrusu uz to brīdi bija krasi ierobežota un jābaidās drīzāk būtu man, tomēr tas daudz ko nemainīja, tāpēc pirmās divas nedēļas godprātīgi atturējos no liekām vizītēm. Tikai pašas nepieciešamākās, lai iecerētie nodomi virzītos uz priekšu. Varu būt tikai no sirds pateicīga visām tām speciālistēm, kas man uzticējās, neliedza padomu un nelika gaidīt divas nedēļas, jo – gadījās jau arī piedzīvot citu attieksmi. Bet arī šādām situācijām var atrast ielāpu – vispārpieņemto attaisnojumu “cilvēciskais faktors”…
Draudzeņu apskāvieni jau pirmajās dienās man šķita īpaši svarīgi un mīļi, lai gan uz ielas sastapto paziņu reakcija pilnībā neļāva atslābt un nedomāt par vīrusu, ko tik viegli var pārnēsāt ar pieskārieniem. Kaut arī jutos par sevi droša, varbūtību teorija par gadījuma rakstura parādību īpašībām tomēr no prāta neatkāpās.
Tieši tāpēc īpašu pārsteigumu sagādāja kāda diena jau pirmajā nedēļā, kad, atgriežoties no plānotās vizītes, pie sava dzīvokļa durvīm atradu kuplu rudzupuķu pušķi. Tāds patiesi latvisks, sirsnīgs un krāšņs sveiciens no kādas man nezināmas būtnes, kurai tieši šobrīd es vēlos no sirds pateikties. Tas man nozīmēja patiešām daudz! Katra pieskaršanās dzimtās puses pļavām manī vēl arvien uzvilnī milzum daudz atmiņu, kas īpaši svarīgas kļuvušas tieši tālumā.
Nedēļu vēlāk, jau tumsiņā atgriežoties no kādas tikšanās, uz savu durvju roktura atradu uzkārtu vēl vienu “mīklu” – sainīti gaišpelēkā audekla maisiņā. Pirmā doma gan bija uzmanīties, bet – kamēr neaptaustīšu, tikmēr tāpat neuzzināšu, kas tur ielikts un kāpēc… Nudien negaidīts pārsteigums! Pavisam nesen cepti, aromātiski un vēl silti pīrādziņi! Pufīgi kā mākoņu cepurītes un spīdīgi kā pusmēneši! Ar neatkārtojamu kanēļa un medus aromātu! Vai uz tādiem skatoties vispār var būt kāda cita doma prātā, kā tikai par mēles norīšanu? Kāda draudzene gan vēlāk pasmējās – bet jau nu tur būtu kaut kas nelāgs piejaukts? Mazums, kādas domas kuram cepējam prātā… Tobrīd gan sajutu pavisam ko citu: no siltā un aromātiskā sainīša dvesa tāds īsti mājīgs siltums un mīļums, ka biju pārliecināta – tas veltīts no sirds.
Man patiešām žēl, ka nesatiku šīs abas viešņas, kas savās domās jau pabija pie manis, tikai – es tobrīd pat nenojautu, ka tieku gaidīta. Vēl joprojām varu tikai minēt – Vija, Daina, Ināra, Zinaīda, Ausma, Līga, Ineta, ...?
Pie šādiem negaidītiem pārsteigumiem, kurus radīja patiesi sirsnīgu, dvēseliski tuvu cilvēku rīcība, gribas minēt vēl divus, kas iezīmogojušies manās garšas kārpiņās.
Kad Dace mani uzaicināja “Kantes krogā” kopīgi paēst brokastis, izlēmām panašķēties arī ar desertu. Pamanījusi ierakstu “Rupjmaizes kārtojums”, uz mēles sajutu radniecīgo, sen aizmirsto maizes zupas garšu – tādas īstas rudzu maizes, ar kanēļu, rozīņu, plūmju saldskābo piegaršu. “Varbūt jums ir arī maizes zupa?” ziņkāri jautāju. Oficiante mirkli aizdomājās, pagrozīja galvu un secināja – sen neesot bijusi. Tomēr pārdesmit minūtes vēlāk, kad nesteidzīgi bijām izgaršojušas apjomīgās salātu porcijas un uz galda tika nolikti rupjmaizes kārtojuma karaliskie torņi, oficiantes sejā staroja smaids:
“Atnāciet pie mums rīt, tad ēdienkartē būs arī maizes zupa.”
Tobrīd jutos bezgala pateicīga – gan viņai, gan pavārei, kas bija sadzirdējusi šo vēlmi un laikam jau arī pati sajutusi sen nebaudītā ēdiena garšu. Tas bija tik neizsakāmi mīļi! Jutos patiešām saviļņota un cerēju, ka nākamajā dienā kāds cits ieskatīsies ēdienkartē un manā vietā izvēlēsies tieši maizes zupu…
Citā vakarā, kad izbaudīju vakaru ar Sandru, ilgi sēdējām Vecgulbenes muižas restorāna terasē. Vakars bija samērā vēss, tomēr vēlme pasēdēt vieglajos pītajos krēslos starp ziediem un draudzīgi papļāpāt par aizvadīto laiku lika domāt, ka jutīsimies silti. Izvēloties viegli reibinošo, vēso desertu sorbetu, iedomājāmies tikai par vilinošo svaigumu un garšu. Stundu vēlāk es atcerējos kādu Ikšķiles restorāna terasi, kur man kā plānāk ģērbtai viešņai piedāvāja pledu… Zinājām, ka arī šeit tādus varam dabūt. Jau pēc īsa brīža, ietinušās piekļāvīgā siltumā, dzīslās iemalkojušas lāsi balzama, sajutāmies krietni labāk un aizmirsām par vēsumu. Tieši tad uz mūsu galda parādījās sveiciens no šefpavāra – karsti kūpoša aromātiska zupa, un dvēsele jau atkal iekūņojās tādu mīļu rūpju un mājīguma kūniņā. Ir tik patīkami uzkavēties sakoptā, aicinošā vidē, izbaudīt sirsnīgu attieksmi un justies gaidītai atkal! Šefpavāra uzsauktais melleņu zupas deserts rosināja domāt par mākslu un ritmu, kas ikvienā kompozīcijā rada harmoniju un līdzsvarotības sajūtu. Bija patiesi labi.
Līdzīgu pārsteigumu par sakoptu un harmonisku vidi, par mākslu un ritmu man sagādāja literāri muzikālais vakars Lejasciemā, kurā ar baudu klausījos Irisas dzeju. Krāsainu gaismu un mūzikas saspēle, vārdu plūdums un liega vakara krēslas noskaņa. Lejasciema zelta ābeles un sapņu ķērāju maģija. Ieklausīšanās un aizdomāšanās. Vēlme - kaut tas viss tā vienkārši nebeigtos, bet vēl mazdrusciņ paturpinātos… Kamēr izskan saksofona pēdējais akords.
Daces uzaicinājums aplūkot Vecgulbenes muižas kompleksā nesen ierīkoto atpūtas zonu, izrādījās vēl viens pārsteigums. Eleganti metāla galdiņi un krēsli, es teiktu – mežģīņu, jo iztālēm izskatās tik trausli un smalki. Skaista, ainaviska vide, kur par saimnieka rokas klātbūtni liecina katrs atjaunotais un sakoptais stūrītis. Ieturēts klusums, ko netraucē pat retie autobraucēji kaut kur citā līmenī, skan vien izjusta dabas simfonija. Ir bezgala jauki tur pasēdēt divatā, netraucēti malkot līdzpaņemto kafiju un vērot, cik nesteidzīgs un mierpilns kļūst ikviens šī iekoptā dabas stūrīša apmeklētājs.
Pārsteigumiem bagāts man bija arī trīskāršs Stāmerienas pils apmeklējums. Ja pirmajā kompānijā kopā ar saviem ārzemju viesiem vairāk pētījām fotoizstādes, dokumentētās liecības un centāmies orientēties hronoloģijā, tad kopā ar kurzemnieku ģimeni apbrīnojām un fotografējām pils fasādi un apkārtni. Mazliet salijām, mazliet saslapinājām kājas, tāpēc krietni sasildījāmies ar karstu kafiju.
Tā īsti pils vēsturē un stāstos par tās senajiem īpašniekiem mani iegremdēja Edīte, turklāt tik tēlaini un spilgti, kā to spēj tikai viņa. Tieši tāpēc gribas teikt, ka šī pēcpusdiena kopā ar viņu bija pārsteigums. Kā tūriste, savulaik kopā ar lasītāju klubiņu apmeklēdama dažādus Latvijā skatāmus un citiem rādāmus objektus, vienmēr atcerēšos kādreizējo Blankenfeldes muižas apmeklējumu, kur toreizējā gide tik izteiksmīgi prata piesaistīt apmeklētāju uzmanību, ka daudzas no mums patiešām esot sajutušas pilī mītošās Baltās dāmas elpu uz pakauša. Līdzīgi mūs savulaik fascinēja arī gids Rīgas motormuzeja filiālē Bauskā. Katrs spēkrats viņa sniegumā bija slavens ar savu stāstu, turklāt ar tādu mīlestību paustu, kādu spēj tikai retais.
Arī Edītes kolorītajā un tēlainajā stāstījumā neizpalika viņas līdzpārdzīvojums, kas man kā klausītājai lika gan aizturēt elpu, gan klusi nopūsties. Tās būs izjūtas, kas paliks uz ilgu laiku un mudinās vēl kādam parādīt pili, lai dzirdētu tieši šos stāstus. Mana ekskursija gan vēl turpinājās ārpus pils robežām, tāpēc ieguvēja kļuvu dubultā. Es patiešām vēlējos, lai arī šī diena tik ātri nebeidzas.
Plašāku dzimtās puses apciemojumu man piedāvāja Daiga, un laikam jau tas ir tikai loģiski – Jaungulbeni zināmā mērā varam saukt par mūsu iesakņošanās vietu. Pirms tam gan īstu pārsteigumu virkni piedzīvoju Šķieneros un Stāķos, iepazīstot gan Dabas viesistabu, gan citas Lindas radītās fantāzijas. Var tikai apsveikt, cildināt un atbalstīt tos cilvēkus, kas savos pagastos veido stūrīšus, ar ko lepoties, ko parādīt citiem. Var tikai apbrīnot viņu izdomu un enerģiju.
Jaungulbenes pils, manā skatījumā, jau sen ieguvusi skumjus vaibstus. Varbūt tas tāpēc, ka atceros to dzīvības pilnu – audzēkņu balsis, ballīšu mūzika, deju mēģinājumi, bibliotēkas un muzeja dzīve… Tā gribētos, lai tā atkal sāk lūkoties caur stiklotiem logiem, lai sāk aicināt pavērt durvis un apmeklēt kamīna zāli un citas sakārtotās telpas. Lai sāk ziedēt un smaidīt. Pieskāriens majestātiskajam pils lauvam gan lika sajust – maz pamazām kaut kas mainās, kaut kas notiek, reiz viss būs! Ja ne pils īsteni vēsturiskā elpa, tad vismaz pārdomāta un sakopta vide, kas piesaistītu apmeklētājus.
Sasmēlusies skumjas šajā vietā, sagribēju tās izvējot Rijas kalnā. Tad vēl piestāt Dzirnavu dambī - vietā, ar ko saistās ne mazums jaunības atmiņu, un atkal noskumt. Es saprotu, ka laikazobs ir nepielūdzams, un apzinos, ka viss ir mainīgs. Labi, ka ir atmiņas, kur atsevišķas vietas un notikumi saglabājušies kā gleznā iekrāsoti. Labi, ka draugi un paziņas vēl kavējas savos stāstos, un vēl labāk, ka netrūkst to, kuri par notikušo vēlas uzrakstīt.
Ilonas uzaicinājums senajiem “Autogrāfa” autoriem pulcēties Pinteļa ezera krastā pie laukā vārītas jēra zupas katla vēl ilgi liks atcerēties brīnumainu vasaras vakaru, kad basām kājām gribējās sazemēties ar ne tik sen pārķemmēto pļavu, kad salmu rituļi kalpoja par skatuvi un skaļāk lasītu dzejas rindu vārdi sasaucās ar atbalsi. Ar vakaru, kad vienā ezera malā spēja saprasties gan gulbji, gan ūdeles, un uz vairākām stundām aizmirsties ikdiena. Kaut arī visi “Autogrāfa” pirmsākuma autori nevarēja ierasties, domāju, ka šis vakars bija sengaidīts un dvēselisks piedzīvojums ikvienam no nelielā bariņa, kas vienojās senas kopības izjūtā. Kaut kad pirms divdesmit gadiem, kad līdzīgas emocijas vienoja dzejiski domājošos, gaisā virmojošais dzejas garainis lika saprast: ikviens dzejolis ir patiess piedzīvojums tā autoram. Lai to spētu saprast arī citi, ir jātop grāmatai – pārsteigumam, kas skars katra lasītāja iekšējo pasauli. Grāmatai, kas kā baltu pieneņpūku pušķis ļaus atcerēties, pasapņot un izbaudīt.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Es pateicos par pārsteigumiem!

Kategorijas