Sāp sirds par laukiem

2010. gada 14. maijs 09:24

1391

Gulbeniete Lucija Cīrule agronomes darbam ir atdevusi vairāk nekā 50 sava mūža gadus. Viņa bijusi vairāku lauksaimniecībā nozīmīgu pasākumu iniciatore toreizējā Gulbenes rajonā. Šodien pensionētajai agronomei sāp sirds, uzlūkojot aizaugušās meliorētās platības, nemākulības sabojātos tīrumus, kā arī aizmirstībai atvēlētās kādreiz tik labās ieceres.

Izpēta augsnes

Darba gaitas L.Cīrule uzsāka 1962.gadā apvienotajā Gulbenes un Alūksnes rajonā kā agroķīmiķe, bet Gulbenes rajonā viņa sākusi strādāt par galveno agronomi desmit gadus vēlāk.

“Atnākot uz Gulbenes rajonu, aktīvi pievērsos augšņu agroķīmiskajai izpētei un to pareizai mēslošanai, jo atklājās, ka ir ļoti daudz skābu augšņu, ka tajās ir zems fosfora nodrošinājums. Sāku sadarboties ar Zemkopības institūtu. Lai sabalansētu fosfora daudzumu augsnē, ierosināju no cietajiem mēslošanas līdzekļiem pāriet uz šķidro mēslojumu. Tam bija jāveido agroķīmijas materiāli tehniskā bāze. Sākumā saimniecībās, kurās bija atsaucīgi agronomi, tika veikta agroķīmiskā izpēte, bet vēlāk tā kļuva par obligātu prasību visām saimniecībām,” atceras agronome.

Pēc materiāli tehniskās bāzes izveides radusies doma, ka rajonā ir nepieciešama pašiem sava agroķīmiskā laboratorija. “Atsaucību izrādīja Tālis Apinis no Stradu pagasta, kurš ļāva iekārtot laboratoriju Kirova kolhoza dārzniecībā. Līdz ar Ojāra Lāma atnākšanu uz Gulbenes rajonu, varēju teikt, ka agroķīmijai bija veltīta vajadzīgā uzmanība. Man šodien ir žēl, ka visu šo manu darbu vēlāk likvidēja,” saka speciāliste.

Nedomā par rezultātu

L.Cīrule stāvējusi arī pie rajona Agronomu biedrības šūpuļa. Biedrība dibināta astoņdesmito gadu beigās kolhozā “Spars”. Būdama Agronomu biedrības biedre, viņa rajonā sākusi veidot arī paraugsaimniecības. Uz to bāzes savukārt veidotas sēklaudzēšanas saimniecības. Tolaik regulāri notikuši arī sēklas lauku demonstrējumi. “Vajadzēja meklēt graudu pirmapstrādes iekārtas, veidot sēklu kodināšanas punktus, būvēt pagrabus. Tagad ir kvalitatīva un moderna lauksaimniecības tehnika, bet lauksaimnieki daudz sliktāk sagatavo augsni lauku darbiem. Visi tīrumiem brauc tikai pa virsu, nedomājot, kāds būs rezultāts. Bez augsnes apvēršanas agrotehniku var pielietot tikai tad, ja augsne ir pilnībā attīrīta no piesārņojuma. Kārtīgi nesastrādājot tīrumus, tajos savairojas kaitēkļi un slimību ierosinātāji, kas uz augu atliekām saglabājas augsnes virskārtā. Kolhozu laikā augkopības dienests bija labi attīstīts visā valstī, bet šodien tas vairs neeksistē. Šodien visu nosaka zemnieka vēlme mācīties, lai iegūtu vajadzīgās zināšanas lauksaimniecībā,” uzskata L.Cīrule. “Ja gribam iegūt labu ražu, tad ir jādomā par augsnes mitruma režīmu, cik tā piemērota konkrētas kultūras audzēšanai, kāds ir augsnes nodrošinājums ar barības vielām. Ja nevaram augsnei iedot to, kas ir vajadzīgs, ja līdztekus neapkarojam kaitēkļus un slimības, tad augstražīgā tehnika un tehnoloģija neattaisno sevi,” saka agronome.

Jādomā, kā pelnīt

L.Cīrule savulaik Gulbenē veidojusi arī cukurbiešu pieņemšanas punktu. “Šo darbu sāka agronome Ženija Zvaigzne. Es viņas iesākto turpināju. Savulaik rajons Jēkabpils rūpnīcai nodeva 9000 līdz 12 000 tonnas cukurbiešu. Sākumā to audzēšana mazliet tika uzspiesta, bet tad, kad ar cukurbietēm varēja labi nopelnīt, cilvēkus par to audzēšanu aģitēt vairs nevajadzēja. Rajonā audzējām arī linus, jo šai kultūrai mums bija daudz atbilstošas augsnes. Linu audzēšanas pieredzi apguvu savā pirmajā darbavietā – Alūksnes rajona kolhozā “Zarja”. Ja sākumā mani mācīja linu audzētāji, tad jau pēc gada es varēju mācīt citus. Tolaik cilvēkiem bija darbs, kas ļāva nopelnīt. Arī šodien plaši varētu audzēt cukurbietes un linus, bet ir likvidēta visa ar šīm kultūrām saistītā tehnika, sagrauta pārstrādes rūpniecība. Lai atkal visu sāktu no nulles, nav līdzekļu,” saka agronome.
L.Cīrule ar prieku stāsta, ka šogad četras Gulbenes novada zemnieku saimniecības ir sākušas audzēt eļļas linus sēklai. Iniciators tam ir Galgauskas pagasta zemnieks Stanislavs Gžibovskis. “Zemnieki nevar sēdēt tikai uz graudiem, ir jādomā, kā vēl nopelnīt papildus, tomēr visu sadrumstalot arī nevajadzētu. Mūsu novada augsnes lielākoties ir piemērotas lopkopības vajadzībām – ganībām un pļavām, tomēr vajadzētu padomāt arī par augstražīgām zālāju kultūrām,” viņa piebilst. Agronome iesaka koordinēt arī graudaugu sēklaudzēšanu, vispirms izmēģinot dažādas šķirnes, lai saprastu, kas mūsu augsnēm ir vispiemērotākās.

Iesāk galegas ēru

Tirzas pagasta Virānes puses lauki vēl šodien dažviet līdzinās zilai jūrai, kad tur zied galega. Arī šis lopbarības augs ir L.Cīrules nopelns. “Savulaik galegas sēklu atvedu no Skrīveriem, bet kolhoza “Virāne” agronoms Arvīds Zīle bija ar mieru to izmēģināt Virānē. Dažādos semināros par galegu kā lopbarības augu biju saklausījusies visādas gudrības, kā arī izpētījusi šo augu dzīvē, jo Virānes pusē galegu bija iesējis agronoms Driķis no Jelgavas. Tā arī sākās galegas ēra rajonā. Galega tika sēta arī Tirzas un Galgauskas zemnieku laukos. Tiem, kas lopbarību gatavo tranšejās un vēlas iegūt daudz piena no ganāmpulka, noteikti iesaku audzēt galegu,” saka agronome.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sāp sirds par laukiem

Kategorijas