Nātrītes

2020. gada 1. septembris 00:00

Kad pie manis ciemos pieteicās Aleksandra, es sapratu, ka ir noticis kas īpašs. Mēs nebijām tikušās septiņus gadus, tāpēc man prātā palikusi tikai noslēpumaina un neizprotama meitene. Reizēm spuraina un mazliet lecīga, reizēm ļoti pašpārliecināta, bet visbiežāk – klusa un sevī iegrimusi. Tolaik domāju, ka tāda uzvedība bieži tipiska astoņpadsmitgadniekiem, īpaši ja gribas pierādīt sevi kā savas dzīves saimnieku, bet vēl nav īsti skaidrs, pa kuru ceļu iet. Tomēr vēlāk es apjautu, ka dziļi sevī meitene glabā kādu sāpi. Pāris reizes mēģināju taujāt par vecākiem un ģimeni, bet tas bija tikpat kā pieskarties mimozai – Aleksandra aizvērās un noslēpās sevī vēl dziļāk. Tāpēc es centos viņu netincināt, jo jau sen biju sapratusi – kad pienāks laiks, pati izstāstīs. Varēju tikai nojaust, ka nesaskaņas slēpjas ģimenes apstākļos, bet par tiem runāt meitene nevēlējās.
Mūsu iepazīšanās zināmā mērā bija nejaušība. No Rīgas augstskolas pa ceļam uz vecvecāku mājām Latgales pierobežā autobusa tehniskās kļūmes dēļ meitene bija aizķērusies Gulbenē. Īsi pirms darba laika beigām viņa piestāja pie bibliotēkas ārdurvīm, lai paglābtos no lietus, tur satika mani un pajautāja, vai nevar kaut kur uzlādēt telefona bateriju. Ierādīju viņai rozeti, bet pati aizsteidzos sagaidīt atbraukušo rakstnieku. Aleksandra ieinteresējās par dzejisko sarunu un aizkavējās līdz pasākuma beigām. Toreiz mēs vēl neko daudz viena par otru neuzzinājām, toties mēnesi vēlāk meitene atbrauca tieši pie manis. Nolika uz galda pēc atvasaras nektāra smaržojošu miķelīšu pušķi, apsēdās krēslā galda pretējā pusē un, ilgi klusējot, smaidīja. Pie sevis izdomāju, ka tā varētu būt tāda iekšēja sasveicināšanās vai saplūšana ar sev tīkamu vidi. Pēc tam meitene nesteidzīgi klīda gar grāmatu plauktiem, līdz izvēlējās Tagores “Dārznieku”. Pirmajā brīdī iedomājos – obligātā lasāmviela, bet viņa, it kā uzminējusi manas domas, pasmaidīja:
- Dievinu Tagori! “Vai tad vēju var ieslodzīt? Kas tad ar to notiktu? Tas kļūtu par sasmakušu gaisu…”
Plati pasmaidīju pretim un atbildēju ar citu sen iepatikušos Tagores domu:
- “Putns vēlas, kaut tas būtu mākonis. Mākonis vēlas, kaut tas būtu putns…”
Tā arī sākās mūsu sarunas – par Tagori, Sent Ekziperī un Džibrānu, un turpinājās gandrīz pusgadu. Ik reizes ar interesi klausījos un vēroju viņu, jo Aleksandra man ļoti atgādināja kādu reiz iepazītu meiteni – sestās klases skolnieci, kura pārsteidzoši loģiski un pamatoti izteica savas domas, kas piestāvētu daudz vecākai dzīvesgudrai un pieredzējušai būtnei.
Reiz ieminējos, ka Aleksandrai ļoti piestāvētu rakstīt dzeju, bet meitene novaikstījās – nekas prātīgs viņai nesanākot, vieni raudamgabali, dvēseles putekļu šķurināšana, cits neviens tos nesapratīšot. Īstais vaļasprieks esot zīmēšana, tā mudinot atvērties un smaidīt. Kā pierādījumam meitene veikli uzskicēja manu profilu, kas zīmējumā bija viegli atpazīstams, kaut arī krietni izskatīgāks.
Kaut kad pavasarī Aleksandru uzaicināju ciemos uz mājām. Cerēju iepazīt tuvāk. Tur viņa nekavējoties piesteidzās pie grāmatu plaukta, noskatīja sev kaut ko interesantu, un – es varēju par viešņu aizmirst. Šī meitene bija ērts ciemiņš – atnesusi cienastam kafijas paku un kliņģeri, pati tam pat nepieskārās. Iegrimusi atpūtas krēslā un grāmatā, uz maniem cienasta piedāvājumiem Aleksandra ik reizi atbildēja: viņa esot atnākusi baudīt manu klātbūtni, mājas mieru un literatūru. Man, protams, gribējās ar meiteni parunāties, kaut ko vairāk uzzināt par viņu, bet pēc šāda paskaidrojuma es apjautu: mēs lieliski saprotamies klusējot… Tā, it kā neko neredzot un nedzirdot, viņa spēja nosēdēt līdz pēdējam autobusam, tomēr ne reizi neizmantoja uzaicinājumu pārnakšņot pie manis vai vismaz paņemt līdzi iesākto grāmatu. Viņa pabeigšot to lasīt nākamreiz, turklāt savā iecienītajā krēslā, ja vien es, protams, neiebildīšot.
Tiesa, šādus tādus sīkumus no meitenes teiktā biju izlobījusi: zināju, ka viņa mācās Latvijas Mākslas akadēmijā par restauratori, gatavojas braukt uz Maltu praksē, un mēs vienojāmies, ka drīkstu viņu saukt par Aleksu. Kādā vaļsirdības brīdī uzzināju, ka viņas vecmamma reiz dzīvojusi Viļakas novadā Krievijas pierobežā, šķiet, Žīguru pagastā, un meitenes sapnis esot reiz turp aizbraukt. Savus vecākus Aleksa tā arī ne reizi netika pieminējusi. Jebkurš jautājums, kas kaut kādā veidā skāra ģimeni, it kā aizvējoja gar viņas ausīm.
Tad manā dzīvē ienāca meitas un mazbērnu prieki un par Aleksas klusējošo klātbūtni nācās aizmirst. Tiesa, viņa par to arī neatgādināja. Sapratu, ka meitene aizbraukusi uz Maltu, bet es pēc trim gadiem sekoju meitas ģimenei uz Kipru. No retajām vēstulēm sapratu – Aleksas dzīvē parādījies uzmanīgs un rūpīgs vīrietis.
Šogad meitene esot “Facebook” ievērojusi manu fotouzņēmumu, no tā sapratusi, ka esmu Gulbenē, un steigusi ar mani sazināties. Ar apstiprinošu atbildi nekavējos – ļoti gribējās uzzināt, kā izmainījusies Aleksas dzīve. Īsajā telefona sarunā uzzināju, ka viņai tagad ir savs auto un jau nākamās dienas rītā varu gaidīt ciemiņus. Tomēr Aleksa ieradās viena un it kā pabrīnījās, ka esmu gaidījusi vēl kādu. Viņai prātā esot gluži personisks piedzīvojums, kurā meitene ļoti vēloties dalīties tieši ar mani – ekskursija vienas dienas garumā.
Jutos patiesi ieintriģēta, turklāt neparasti jau šķita tas, ka šoreiz mūsu tikšanās nebūs līdzīga iepriekšējām. Uz maniem niecīgajiem mēģinājumiem uzzināt, kādus apavus, kādas drēbes vilkt, viņa ieminējās vien par gumijas zābakiem, kas varētu noderēt.
- Mēs dosimies ogot vai sēņot? – minēju, bet apjautu, ka tas ne druskas neatbilst Aleksas “personiskajam piedzīvojumam”.
Meitene noslēpumaini pasmaidīja un pagrozīja galvu:
- Mēs brauksim tālu. Varbūt nedaudz noklīdīsim no ceļa, varbūt drusku apmaldīsimies, bet es ticu – ja tu būsi ar mani, mēs sasniegsim galapunktu.
- Mēs brauksim uz… Latgales pusi? – bikli minēju prātā pēkšņi pazibējušo domu.
- Ir tāds plāns… - Aleksa klusi pielieca galvu. – Tikai – es baidos. Tu tam neticēsi, bet es tur neesmu bijusi divdesmit gadus, tāpēc baidos.
- Un kur tas būtu? – klusi jautāju, jo atcerējos Aleksas ikmēneša došanos pie vecvecākiem Krievijas pierobežā.
Kādu brīdi nervozi košļājusi apakšlūpu, meitene ar smagu nopūtu izdvesa:
- “Nātrītēs”. Manas vecmāmiņas mātes mājās. Es pie babuļas nodzīvoju pirmos piecus savas dzīves gadus. Purvaina meža malā, tālu no cilvēkiem. Jau sen tur neviens nedzīvo. Bet man vajag tās atrast.
Klausījos viņas teiktajā, kas manā iztēlē jau uzbūra gana drūmas ainas, tomēr izlēmu neko vairāk nejautāt. Sakārtoju kastītē cienastam pagatavotās sviestmaizes, ielēju termosā kafiju un biju gatava ceļam.
Turp braucot mēs tikpat kā nesarunājāmies. Apstāties arī nebija īpaša iemesla, turklāt es jutu, ka Aleksas vāji slēptais nemiers pārvēršas par nopietnām bažām. Sapratu, ka tās rimsies, tikai nonākot galamērķī.
Putekļainie Latgales ceļi un aizaugušās grāvmalas; daudzās it kā neapdzīvotās un klusās viensētas; ēkas ar nespodrām, skabargainu dēļu acīm; apdrupuši mūri un vientuļi, samelnējuši skursteņi gruvešu vidū; sen pamestie, aizaugušie dārzi, par kuriem liecināja vien mūžvecas, salīkušas ābeles – tas viss vedināja uz skumjām domām, kas ar katru nākamo kilometru kļuva arvien smagnējākas. Manīju, kā sadrūmst arī Aleksas noskaņojums, briest un rūgst, līdz ar gudru ziņu pāraug dziļā un rimtā elpošanā. “Malacis, meitene,” nodomāju un mierinoši pieskāros viņas plecam.
- Mēs noteikti atradīsim tavas “Nātrītes”, - apņēmīgi teicu. – Jautāsim visiem, kamēr atradīsim.
Tā teicu un pati tam cieši ticēju. Ne reizi vien, braucot dažādās ekskursijās, ir nācies meklēt kādu, kas varētu precizēt kartogrāfiskās nepilnības vai atrašanās vietu.
- Vispār jau tās mājas nesauc par “Nātrītēm”, - brīdi klusējusi, Aleksa pavīpsnāja. – To vārdu izdomāju es, jo… citu nezināju. Tolaik, kad es tur kopā ar babuļu dzīvoju, mājas vārdam nebija nozīmes. Apkārtējie to dēvēja par mežsarga māju, lai gan ne tur mežsarga, ne mājas – tāda savu mūžu nodzīvojusi būve ar lielu istabu un virtuvi. Ciemiņi tur bija liels retums, ja neskaita vecmāmiņu, kura reizi nedēļā mēroja tālo ceļu pie mātes un mazmeitas, tas ir – manis. Tuvākā autobusa pietura atradās vismaz četrus kilometrus no mājām. Daudz tālāk mēs arī ar mašīnu diezin vai tiksim. Ja nu vienīgi kāds meža transports būs parūpējies ierīkot kādu normāli izbraucamu ceļu… Babuļai bija deviņdesmit seši gadi, kad viņa sabruka pagalmā pie akas. Man - pieci. Es divas dienas nesapratu, ka viņa ir mirusi. Domāju, ka vienkārši ļoti nogurusi, izgulēsies, piecelsies un ies. Par nāvi man tolaik bija cits priekšstats, biju redzējusi, kā babuļa kauj vistas. Tur vienmēr bija asinis. Bet babuļa vienkārši gulēja. Otrās dienas vakarā gan sapratu, ka kaut kas nav īsti labi, jo babuļa joprojām gulēja nekustīga un viņas roka šķita neierasti vēsa. Kad ieradās vecmamma, viņa man visu izskaidroja. Es ilgi raudāju, tad pagulēju un atkal raudāju. Nespēju iedomāties savu dzīvi bez viņas. Tikai tad, kad vecmāmiņa lika man sakārtot kastē lietas, ko vēlos ņemt līdzi, attapos, ka gribu vēlreiz redzēt babuļu. Tad vecmāmiņa izstāstīja par apbedīšanu. Par bedri, kurā tiks apglabāts man tuvākais cilvēks. Un es izlēmu apbedīt arī savas dārgākās un vērtīgākās mantas. Turpat “Nātrītēs”. Peoniju dobē. Tolaik man bija tikai pieci gadi, tāpēc neko daudz par šo laika posmu un savu dārgumu lādi neatceros. Tomēr divas īpašas lietas man labi palikušas prātā, es ļoti gribētu tās atrast un būšu ļoti noskumusi, ja man tas neizdosies.
Kādu laiku ceļu turpinājām klusēdamas, katra savu dziļo domu varā, tāpēc jutos gandrīz vai pārsteigta, kad Aleksa ierunājās:
- Izskatās, ka būsim atbraukušas.
Redzēju, ka esam apstājušās šaura meža ceļa galā. Plati iebrauktās rises liecināja, ka gluži bezcerīgs šis nostūris nav.
- Varbūt pamēģināt tikt tālāk? – Aleksa prātoja un uzmanīgi iegrieza auto iebrauktajās risēs. Ceļš vismaz sākumā izskatījās sauss, un atlika tikai cerēt, ka neradīsies nepieciešamība kādā gluži neiespējamā vietā griezties atpakaļ. Pāris kilometrus braukšana patiešām izrādījās samērā vienkārša, bet tad iebrauktās rises nogriezās citā virzienā, un mēs izkāpām aizauguša meža ceļa galā.

Turpinājums sekos

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nātrītes

Kategorijas