Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Ogres novads: Kino dižgaru tikšanās vietā Ķeipenē

Pārsla Konrāde
Ceļojumi

2020. gada 9. septembris 06:03

499
Ogres novads: Kino dižgaru tikšanās vietā Ķeipenē

Līdz šim Ogres novada Ķeipenes pagastā nebija nācies būt. Nosaukums bija dzirdēts, bet nebija ne jausmas, ka tur ir tik brīnumaina vieta kā kino stacija, kas ir bijusī Ķeipenes dzelzceļa stacija ar vienīgo saglabājušos sliežu posmu bijušajā dzelzceļa maršrutā Rīga–Ērgļi.
Vispirms pamanām milzīgu galdu ar krēsliem, tālāk vēl garu torni un tunelim līdzīgu veidojumu uz sliedēm. Izrādās, viss šeit tapis ar kinofestivāla “Arsenāls” komandas gādību. “Arsenāla” veidotāji te braukuši regulāri, līdz izdomājuši radīt kaut ko paliekošu. “Arsenāls” no 1986.gada notika kā filmu skate, bet no 1988. līdz 2012.gadam – kā starptautisks kinofestivāls. “Arsenāla” vairs nav, bet muzejs darbojas joprojām un piedāvā arvien jaunus vides objektus.

Viss sācies ar bāku
Viss sācies ar navigācijas bāku, kas uzcelta 2000.gadā par godu kinorežisoram Jurim Podniekam (1950-1992), kuram tajā gadā būtu 50 gadu jubileja. Bāka katru vakaru iedegas un raida gaisā burtu P. Tādā veidā bāka atgādina par Juri Podnieku katru dienu. Apkārt bākai ir sakārtas vairāk nekā sešdesmit pastkastītes ar dažādu kino dižgaru vārdiem. Vietējā gide stāsta, ka tur lielākoties minēti cilvēki, kuru darbi tika rādīti “Arsenāla” programmā vai kuri savā valstī mēģinājuši rādīt kaut ko citādāku. Daudzi ir izsūtīti no savām valstīm un sēdējuši cietumā par to, ko ir filmējuši. Viņus var nosaukt par kino celmlaužiem. Un interesanti, ka viņiem var rakstīt uz šejieni vēstules. 2006.gadā tapis milzu galds un krēsli – vieta, kur kino dižgariem apsēsties, kad viņi iet pēc sava pasta. Līdz krēsla atzveltnei esot seši metri. Iespējams uzkāpt uz galda kā uz skatu platformas, taču kāpnes ir diezgan neērtas, tāpēc augšā nekāpjam, jo neesam pārliecināti, vai tiksim lejā.

Ekspozīcija Eizenšteinam
2004.gadā dzelzceļa stacijas ēkā iekārtota kinorežisoram Sergejam Eizenšteinam veltīta ekspozīcija. Interesanti, ka visa idejas autors ir kinofestivāla “Arsenāls” dibinātājs, kinorežisors, scenārists un producents Augusts Sukuts (1947-2017), kurš 2008.gadā pārcēlies uz dzīvi Spānijā. Lai dzelzceļa sliedes nestāvētu vientuļi, Sukutam radās ideja par kino tuneli “24 kadri”, kas kino ir viena sekunde. Šis vides objekts ir kā piemiņas zīme gan pirmajai filmai, kas parādīta uz lielā ekrāna – brāļu Limjēru “Vilciena pienākšana Lasiotas stacijā” (1896), gan arī kinofestivālam “Arsenāls”. Tunelī var visu dienu sēdēt un skatīties, kā saule riņķojot spēlējas ar ēnām, bet vakarā tur iedegas lampas. Gide stāsta, ka galvenā tuneļa ideja - izejam cauri tunelim un paši nofilmējam sev filmu, ko paņemam līdzi atmiņās no Ķeipenes, bet - “filmējam” ar acīm un saglabājam savā “cietajā diskā”.
Ieejot stacijas ēkā, nokļūstam stacijas uzgaidāmajā telpā, kur kases lodziņā ir redzams pats Sergejs Eizenšteins. Kādā stūrī stāv senās kinolentes, bet sienas izlīmētas ar dažādu valstu telefonu grāmatu lapām. Izrādās, tajā gadā katram “Arsenāla” dalībniekiem lūgts no savas valsts atvest telefonu grāmatu. Uz sienas atrodam arī Gulbenes rajona telefonu grāmatas lapas. Kāpēc telefonu grāmatas? Eizenšteins reiz teicis: “Es pat no telefonu grāmatas uztaisīšu kino!” Pie sienas karājas retro telefona aparāts, pa kuru var piezvanīt - kādam no kino dižgariem, piemēram, Merilinai Monro, Federiko Fellini, Lukino Viskonti! Blakus ir gan vārdi, gan tālruņa numuri, atliek tikai piezvanīt. Katram sarunu biedram esot piemeklēti trāpīgi skaņu “kadri” no filmām vai balss ieraksti. Diemžēl mēs COVID-19 dēļ šoreiz piezvanīt nevaram.
Nākamajā telpā var iepazīties ar stacijas vēsturi, aplūkot saņemtās pastkartes, seno kino tehniku un, ja laiks atļauj, noskatīties kādu filmu, arī no “Arsenāla”. Un vēl ir iespēja aplūkot Eizenšteina filigrānos darbus, ko viņš zīmējis 10-13 gadu vecumā, spēlējoties tēva būvobjektos.

Sirreālas sajūtas
Taču īpašs veidojums ir “Potjomkina aka”, kas atklāta 2017.gadā. Tā ir 8 metrus gara un 4 metrus plata. Patiesībā tie ir divi vides instalācijas objekti pazemē, kas ir veltījums “Arsenāla” 20 gadiem Ķeipenē, 30 gadiem, kopš “Arsenāls” sāka darboties, kā arī veltījums Eizenšteina filmai “Bruņukuģis “Potjomkins””. Pirmajā brīdī šķiet – kas gan tur īpašs, parasta aka. Kāds nosaka, ka tāda aprūsējusi gan, uz ko gide atbild, ka mākslinieks teiktu - vēl vajag “pierūsināt” ar kādu rūsas līdzekli. Un tad sākas pārsteigumi - akas vāks atveras kā fotoaparāta diafragma, bet akas dibenā var redzēt filmas projekciju. Akai blakus atrodas kaut kas metāla tvertnei līdzīgs. Kad gide pagriež rokturi, tvertne atveras – izrādās, pa kāpnēm var nokāpt lejā! Nokļūstam “zemūdenē”, kur uz sienām ir informācija par Eizenšteina filmām, bet iluminatorā var redzēt sudraba lodi, uz kuras pil ūdens no akas. Apakšā rakstīts: “Šeit dus Potjomkina sirds. Viņš mīlēja un tika mīlēts.” Sajūta ir sirreāla, grīda zem kājām vibrē.
Kad nokļūstam virszemē, vēlreiz gribas iziet cauri kino tunelim, tiešām - ēnas tunelī jau ir mainījušās. Un vēl rodas vēlme noskatīties Eizenšteina filmu “Bruņukuģis “Potjomkins”” - tik ļoti sen tā nav redzēta...

Kategorijas

Kategorijas