Nātrītes

2020. gada 8. septembris 00:00

(Turpinājums no 1.septembra laikraksta, nobeigums)

Redzēju, kā Aleksas slēptais nemiers izkāpa no ieturētajiem rāmjiem - pirksti satraukti virpināja atrisušo matu cirtu, braucīja zodu…
- Es pētīju kartē, un, ja vien tā nemelo, mums jādodas taisni, - brīdi padomājusi, viņa teica un, saraustījusi plānās mugursomas siksnas, apņēmīgi aizsoļoja pa aizaugušo taku. Es klusēdama devos meitenei pakaļ, lai gan domas arvien uzmācīgāk urdīja jautājums: kāda iemesla pēc vienai solīda vecuma sirmgalvei vajadzētu dzīvot tādā Dieva aizmirstā nostūrī? Un vēl ar mazu bērnu! Pat tad, ja tur kādreiz patiešām būtu apmeties mežsargs…
Gājām ilgi. Palaikam man šķita, ka smilgām aizaugušais, sen aizmirstais ceļš zem kājām izzudīs pavisam, bet zemākajās vietās šur tur tomēr bija manāmas traktora iebrauktas rises: kaut kad pavasarī kāds tomēr bija mērojis šo ceļu. Vai varbūt tuvumā bijusi vēl kāda apdzīvota vieta? Varbūt kāda vientuļa ezermala vai vēl neapgūta cirsma? Nojautu, ka Aleksa tobrīd nevēlējās sarunāties, tāpēc neko nejautāju - gan jau vēlāk. Ikvienam noslēpumam reiz pietuvojas tā atklāšanas stunda...
Par kaut ko aizdomājusies vai apkārt aizskatījusies, pat nemanīju, ka Aleksa pēkšņi apstājusies. Izrādījās, ka traktora sliedes, kas labu laiku mūs nekļūdīgi vedušas taisni uz priekšu, pēkšņi bija iezīmējušas treknu cilpu. Abas ieinteresēti pētījām apkārtni un meklējām norādes turpmākajam ceļam.
- Neko vairs neatceros, - Aleksa purināja galvu. – Pilnīgi neko… Karte rāda, ka tepat kaut kur jābūt – gan robežai, gan mājai.
- Varbūt iesim turp, kur klajāks? – ieminējos. - Jums taču pie mājas bija kāds izcirtums, ja jau tur auga pujenes? Varbūt kāda ābele? Tā gluži bez pēdām viss nevar būt izgaisis!
Abas vēlreiz palūkojāmies apkārt, pagājām uz vienu pusi, uz otru. Aleksa iegriezās kādā stigā starp kokiem un jau pēc brīža priecīgi iesaucās:
- Nāc! Re, kur ir! Mežvīteņi tā saauguši, ka ēkas sienu nemaz neredz!
Steidzos viņai pakaļ, bet, pat iznākusi klajumā, tūlīt neaptvēru, uz ko Aleksa rāda. Tikai pagājusi tuvāk, zem zaļu vīteņaugu kupenas saskatīju noslēpušos guļbaļķu būvi. Vēl pāris soļi uz pagalma pusi, un skatienam atklājās zemās ēkas siena ar putekļiem klātu, stiklotu loga aci un durvīm, kas vēl arvien sargāja namu un, kā izskatījās, cieši turējās eņģēs.
Kādu laiciņu klusējot stāvējām blakus un bažīgi lūkojāmies uz māju. Leknā un neizbradātā zāle liecināja, ka te jau sen neviens nav spēris kāju. Tāpat arī zaļoksno vīteņaugu stīgas, kas, netraucēti savijušās ap pussabrukušo lieveni, pārdroši ievijušās durvju spraugās.
- Logs… Kāds to ir nomainījis, - Aleksa čukstēja. – Lai gan… Varbūt tikai man tā šķiet. Pie loga mums atradās galds. Arī balts. Vecmāmiņa stāstīja – babuļa bieži prasījusi krītu, kaļķi vai balto krāsu, lai kaut ko atsvaidzinātu, pārkrāsotu, arī griestus. Viņa slikti redzēja, tāpēc ticēja, ka baltais mājā ienesīs gaismu. Man šķita, ka viņa kādu gaidīja, un lika gaidīt arī man. Mēs bieži sēdējām pie šī loga un vērojām ceļu.
Aleksa uz brīdi pieklusa, un es to uztvēru kā sadūšošanos ieiet mājā, tomēr meitene pagriezās un iebrida garajā zālē.
- Te kaut kur jābūt pujeņu dobei, - viņa sauca pāri plecam. – Palīdzēsi atrast?
Tikai tad, kad bijām izbradājušas paprāvu lauciņu un atvairījušas nātru plantācijas uzbrūkošos dzēlienus, ieraudzījām pāris zālē noslēpušos, bet vēl arvien kuplus pujeņu cerus. Izvilkusi no plānās mugursomas mazu, šauru lāpstiņu, Aleksa smagi nopūtās un sāka dusmīgi bakstīt zemi. Skatījos apkārt, lai atrastu vēl kādu derīgu instrumentu, bet meitene mani atturēja – tas esot tikai viņas darbs, viņa mani pasaukšot, kad atradīšot… Nojautu, ka gārsu, nātru un vārpatu saknes kavēs rakņāšanos, tomēr neko neteicu. Izlēmu aizbrist uz mājas otru pusi, kur manīju vēl kādu piebūvi.
Labs laiciņš pagāja, līdz aiztaustījos līdz neēvelēto dēļu sienai. Tā nudien izrādījās piebūve, ne tik sen slieta, turklāt ar aizslēgtām durvīm. Lielā piekaramā atslēga lika saprast, ka aiz tām glabājas kaut kas vērtīgs. Labu laiciņu līkņāju gar sienā palikušajām spraugām, tomēr ēkas pustumsā neko vairāk par tumšiem lielu priekšmetu siluetiem nevarēju saskatīt. Sapratu, ka par šo atklājumu jāpavēsta Aleksai.
Kad atgriezos pagalmā, meitene nekustīgi tupēja zālē pie izrakņātas zemes kaudzītes.
- Atradi? - pienākusi tuvāk, klusi jautāju. Aleksa klusējot palocīja galvu un ar roku norādīja uz vietu sev blakus. Viņai priekšā atradās no zemes izcelta, no celofānā izsaiņota apbružāta bleķa kastīte ar zirdziņiem uz vāka. Mana mamma kādreiz tādā glabāja mulinē buntītes. Tikai tad, kad īsu laiciņu bijām klusējot blakus sēdējušas, meitenes pirksti nospieda sarūsējušo slēdzi. Skatam atklājās daudz visādu mīļu sīkumu: dzintara zīlīte, porcelāna zilonītis, maza balerīna ar nolauztu roku, koka krellītes… Parakņājusies kastītes dziļumā, Aleksa izcēla kantainu stikla burciņu un brīdi to ieinteresēti vēroja. Tikai tad es pamanīju iekšā salocītu papīra lapu.
- Kā tu domā, vai man tagad, pēc divdesmit gadiem, tiešām to vajag atvērt? – viņa jautāja, tomēr es sapratu, ka Aleksa negaida manu atbildi. Pirksti jau knibinājās gar vāciņa malām.
- Ja tu to tagad noliksi atpakaļ, mums būs jābrauc vēlreiz… - klusi ieminējos. – Tev tāpat gribēsies zināt, kas tur rakstīts…
- Tā esot vēstule no manas mātes, - Aleksa gari nopūtās. – Tā teica babuļa. Viņa man to atdeva īsi pirms nāves un lika apsolīt, ka glabāšu, līdz būšu liela. Es jau tolaik baidījos no noslēpumiem. Biju dusmīga uz māti par to, ka viņa mani pameta. Tāpēc noraku. Lai aizmirstu. Tomēr visus šos divdesmit gadus es reizēm atcerējos gan par šo kastīti, gan vēstuli...
Kādu laiciņu abas klusējām, bet Aleksas pirksti neizlēmīgi virpināja burciņas vāciņu. Tad tas atvērās. Atlocītajā papīra lapā burti tikai vietām bija padzisuši, bet pirmie vārdi lika aizmirst par šaubām un vedināja lasīt visu līdz galam. Piespiedusies man cieši klāt, Aleksa pusbalsī sāka burtot skaistā, līdzenā rokrakstā rindotos vārdus. Vietām, balsij aizlūstot, viņa apklusa un lūdza, lai turpinu es... Pēc tam mēs vēl vairākas reizes pārlasījām šo viņas mātes vēstuli, rakstītu pirms divdesmit sešiem gadiem, līdz pavisam skaidri izgaismojās viss starp rindām rakstītais un vārdos nepateiktais.
“Mīļo meitiņ… Ja tu lasi šo vēstuli, tad... es būšu zaudējusi cīņā par savu un tavu dzīvību. Ceru, ka kādreiz spēsi man to piedot. Vecmāmiņai pieteicu, lai atdod tev šo vēstuli tad, kad tu sāksi uzdot jautājumus, kad mani spēsi saprast, lai gan man šķiet – tu mani saproti jau tagad, nemierīgi spārdoties zem manas sirds.
Ārste man jau pašā sākumā teica, ka tas esot neprāts - plānot bērna dzimšanu ar visām manām kaitēm. Ar vienu veselu nieri. Tomēr kaut kādu procentu veiksmes viņa man deva, un es ļoti gribēju tevi. Savu bērnu. Tajos mēnešos, kad abas pavadījām slimnīcā, es bieži iztēlojos, kāda tu varētu būt, un iemīlēju ar katru dienu vairāk. Es ļoti ticēju, ka mums abām priekšā būs vesela dzīve. Piedod, ja man tas neizdevās...
Tu noteikti gribēsi uzzināt kaut ko par tavu tēvu, bet ne vecmāmiņa, ne babuļa tev to nekad nepastāstīs, jo… ar viņa vārdu saistās mūsu ģimenes tumšākie noslēpumi. Diemžēl jau tas vien, ka vīrietis apaugļojis kādas sievietes klēpi, dod iemeslu viņu saukt par tēvu…
Vēlā rudenī, meža cirtējiem gāžot kārtējo cirsmu, prāva egle sakropļoja trīs cilvēkus. Notikušajā vainoja tavu tēvu. Viņš laikam to labi apzinājās, jo jau īsu brīdi pēc negadījuma nekur vairs nebija atrodams. Vēl joprojām neviens nezina, kur viņš pazudis. Varbūt devies pāri robežai, varbūt noslīcis pierobežas purvā…
Gribu, lai tu zini: tavs tēvs pat neuzzināja, ka iedēstījis jaunas dzīvības sēklu, jo tas notika mēnesi pirms nelaimes gadījuma mežā. (Varbūt tā Dievs sodīja grēciniekus?) Kaut arī es viņu pazinu visu savu dzīvi, īsti tuvi mēs nebijām nekad. Arī ne tajā nakts stundā, kad viņa miesa ielauzās manī. Man tolaik bija astoņpadsmit, viņam – tuvu sešdesmit. Gandrīz visu mūžu nodzīvojis lielā savrupībā – mežsarga mājā, viņš ar mokām pārcieta izglītošanos, izvairījās no lieliem cilvēku pūļiem, uzticējās un pieķērās tikai dažiem. Nē, tikai nedomā, ka bija pamuļķis! Iedams sava tēva pēdās, viņš izmācījās par mežzini, kaut arī bija savdabīgs īpatnis. Plecīgs, pirmatnēji skaists, aizrautīgs un naivs. Reizēm liels klusētājs, reizēm nedrošs bērns. Stiprs kā lācis un izveicīgs kā lūsis. Kad nomira tēvs, viņš kā bērns skumjās glābiņu meklēja pie mātes.
Es nezinu, kā lai tev to uzrakstu… Bet tu noteikti gribēsi saprast. Meklēsi atbildes. Viņa dzīvē bijušas tikai trīs sievietes: viņa māte (kuru tu zini kā babuļu), mana māte un… tava māte. Vienas dzimtas trīs paaudžu sievietes. Es neesmu taujājusi par šo attiecību fizisko pusi, tāpēc varu tikai minēt... Par savu tās nakts kļūdu es tagad maksāju ar visdārgāko, kas man ir.
Tomēr tici man, mīļo meitiņ, es būšu tev blakus visās tavās dzīves gaitās, iedrošināšu tevi visās bailēs, pieglaudīšu bēdās un izdzīvošu visus tavus priekus. Arī no tās pasaules, par kuru mēs tik maz zinām, tas esot iespējams.
Es ticu tev un bezgalīgi mīlu! Vienmēr un visur tava mamma.”

Manīju, ka sagulušais smagums Aleksas plecus arvien vairāk lieca pie zemes. Apskāvu meiteni un ļāvu izraudāties. Tad lasījām vēstuli vēlreiz. Un vēlreiz. Kad bijām to pārlasījušas ceturto reizi, Aleksa pēkšņi iesaucās:
- Palīdzi man saprast, jo man, šķiet, prāts gluži aptumšojies… Manu māti piegulējis mans… vectēvs? – Aleksa pretīgumā noskurinājās. – Vai varbūt viņam tomēr bija vēl kāds brālis mežsargs? Tas taču ir iespējams, vai ne? Cik viņam tagad varētu būt gadu? Kādi astoņdesmit pieci? Viņš taču šeit nedzīvo, vai ne? – viņa izbijās un strauji pietrūkās kājās.
Apsvēru, vai ir vērts ieminēties par gana svaigo piebūvi, bet vai gan mazums cilvēku, kam tā varētu būt noderīga.
- Ejam prom no šīs vietas, es vairs ne mirkli nespēju te palikt! - Aleksa steidzīgi nopurināja drēbēm pielipušos melnzemes pikucīšus.
Veikli sametusi izbirušos sīkumus atpakaļ kastītē, viņa pagriezās uz promiešanu.
- Varbūt to ierakt atpakaļ? – viņa mirkli svārstījās. – It kā nekad tāda vispār nebūtu bijusi. It kā es nemaz to nebūtu atvērusi. Pirms tam bija tikai viens jautājums – kāds noslēpums tur glabājas? Tagad jautājumu saradies vēl vairāk, tikai – vairs nav kam pajautāt…
Mēģināju iztēloties sevi Aleksas vecumā - ar gūzmu neskaidrību un šaubām par izcelsmi un sev tuvajiem cilvēkiem… Es noteikti justos bezgala apjukusi. Nelaimīga un visu nodota. Viena. Vai man pietiktu spēka tverties pie šīsdienas dzīves un nākotnes?
- Es gribu sadedzināt to vēstuli! - Aleksa apturēja mašīnu kāda labības lauka malā. – Un pelnus ierakt pie mēsliem. Kad nav, lai nav!
Brīdi skatījāmies, kā liesma kūtri laiza valgā papīra rakstu zīmes. Nez kāpēc kļuva vieglāk. Varbūt tāpēc, ka uguns attīra no sārņiem un paver ceļu jaunām vēlmēm? Manīju, kā atgūstas arī Aleksa, it kā smagu slogu no pleciem un domām nometusi.
- Paldies, ka biji man blakus! – viņa maigi saņēma manu plaukstu. - Tagad manī beidzot ir ienācis miers.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nātrītes

Kategorijas