Nolikt telefonu un būt kopā – tik vienkārši!

2020. gada 11. septembris 00:00

Biedrības “Izdzīvošanas skolas” vadītājs, divu meitu tēvs Oskars Špickopfs no Grobiņas izaicina tieši tēvus atrast laiku kvalitatīvām attiecībām kopā ar bērniem. Pirms četriem gadiem biedrība aizsāka “Tēvu un dēlu” piedzīvojumu pārgājienus. Tie guva īpašu atsaucību, un arvien vairāk tēvu šādos pārgājienos izdzīvo, ko nozīmē aizbēgt no ikdienas rutīnas, izaicināt sevi dabā, apgūstot izdzīvošanas iemaņas un galvenais – nostiprinot savstarpējās attiecības ar saviem bērniem. “Izdzīvošanas skolas” apmācību treneris O.Špickopfs ir pārliecināts, ka iepazīt savu bērnu var jebkurš tētis, ja vien viņš ir gatavs pavadīt ar viņu kopā laiku.

Būt kopā grūtībās un arī sarunās
O.Špickopfs atceras, kā pirms vairākiem gadiem viens no viņa draugiem - “Izdzīvošanas skolas” līdzdibinātājs Mareks Dombrovskis atgriezās no izdzīvošanas kursiem Anglijā ar īpašu stāstu. Tur viņš kādā vakarā ieraudzīja pie ugunskura sēžam 60 gadus vecu tēvu, kurš aizrautīgi sarunājās ar savu 40 gadus veco dēlu. “Tā nebija saruna tikai ar “jā un “nē”, tā bija par dzīvi, attiecībām, un tam brīdim bija tāda vērtība! Jo arī tajā vecumā tēvs ir un paliek tēvs savam dēlam. Šis tēvs bija arī draugs,” stāsta O. Špickopfs.
Tas bija aizsākums idejai, ka arī Latvijā jāmēģina caur līdzīgiem pārgājieniem un nometnēm savest kopā tēvus ar dēliem. Tā arī ir iespēja puišiem apzināties pašus kā topošos vīriešus. “Mēs gribam sabiedrībā redzēt atbildīgus vīrus, kas rūpējas par savām ģimenēm un to, ko dara ikdienā. Gribam, lai tādi būtu politiķi, karavīri, uzņēmēji, ārsti un citi. Lai tas notiktu, mums jāsāk strādāt ar puišiem jau šodien. Atceros, pirmais pārgājiens notika ziemā Vidzemes augstienēs un ielejās. Toreiz sals nokritās līdz mīnuss 17 grādiem. Mums bija jātiek līdz transportlīdzeklim, daži puiši tajā kāpa iekšā ar asarām un daži jau bija 30 reizes pateikuši: vairs nevaru. Tagad gadi ir pagājuši un šie puiši ir izauguši, un ir prieks redzēt, ka daudzi no viņiem turpina savu vīrišķības ceļu!”

Nekad nav par vēlu sākt veidot attiecības
O.Špickopfs norāda, ka tēva loma ir vitāli svarīga, lai bērni izaugtu laimīgi un par sevi pārliecināti. “Tēva nozīme ir gan meitas, gan dēla dzīvē. Tēvs ir pirmais, kas bērnam spēj dot pirmos signālus par to, kāda ir pasaule. Tieši dēlam tēvs dod pirmo priekšstatu, kāds ir vīrietis. Strādājot ar puišiem, dzirdu šos stāstus, kur paši tēvi ir izauguši bez tēviem. Tad arī rodas jautājums: ja nav bijis šis labais mantojums, ko tālāk iedot savam dēlam? Bieži tad arī tēvi tiesā, pārmet un iedzen kompleksos savus dēlus. Savukārt dēls psiholoģiski noslēdzas un grib, lai visi liek mierā, jo ir pilns ar nedrošību. Tomēr, ja es kā vīrietis saprotu, ka neesmu no sava tēva saņēmis piemēru, es tomēr varu šo ķēdi pārraut. Mana vīrieša atbildība ir, vai es izvēlos izdarīt secinājumus, pilnveidot savu izaugsmi. Ja nonākam nulles punktā, tad varam risināt jautājumu, ko darām tālāk, vai esmu gatavs mācīties un mainīt ko un tālāk to mācīt bērnam,” uzsver treneris.

Arī vīrietim ir emocijas
Par vīrieša briedumu liecina viņa spēja runāt arī par savām jūtām. “Mēs, tēvi, neesam tikai staigājoši “miesas gabali”, kas nestu tikai mājās naudu. Arī vīrietim ir emocijas un sirds. Jā, vīrietim ir grūtāk atzīt, ka nepieciešama palīdzība. Reiz viens vīrs stāstīja personīgo pieredzi, kur ar draugiem bija devies laivu braucienā. Viņš bija netīšām pārkritis pār laivu un sapratis, ka slīkst. Tomēr pat tādā brīdī viņā bijusi iekšējā cīņa, vai saukt pēc palīdzības. Viņš nevarēja izkliegt šos vārdus – palīdziet man! Viss beidzās labi, draugi pamanīja un viņu izglāba. Ne viņā vienā ir šis iekšējais lepnums, mums katram dzīvē ir brīži, kad vajadzīga palīdzība, bet tas sauciens nenāk pār mūsu lūpām,” skaidro O.Špickopfs.
Kā vēl vienu draudu vīrišķībai viņš min mūsdienās sastopamo pārlieku lielo komfortu, tādēļ tieši izraušanās no savas ierastās vides daudziem iedod iespēju to saskatīt un novērtēt.

Vai esam kopā ķeksīša pēc?
Viena no vērtībām, ko “Izdzīvošanas skolas” treneris māca, ir kvalitatīvi pavadīts laiks tēviem ar saviem bērniem. Tā ir nedalīta uzmanība. “Mēs taču varam noslēgt telefonam skaņu, lai bērnam nav šīs sajūtas, ka esam kopā ar viņu tikai ķeksīša pēc. Bērni visu ļoti labi jūt. Mēs, pieaugušie, reizēm viņus pārlieku uztveram kā bērnus, kas pacietīs un pagaidīs,” stāsta O.Špickopfs.
“Katram tētim ir jāuzdod jautājums: kādas vērtības vēlos ieaudzināt bērnā un kā viņu sagatavot dzīvei? Ja tas ir nodefinēts, tad nākamais jautājums: kā es to izdarīšu? Es nevaru teikt, ka es mīlu savus bērnus un gribu lai viņi izaug par cilvēkiem ar vērtībām un labām rakstura īpašībām, nepavadot laiku ar viņiem. Mēs savu bērnu iepazīstam tad, kad esam ar viņu kopā. Tik vienkārši! Kvalitatīvs laiks kopā veicina sirsnīgākas attiecības ar meitu un stiprākas attiecības ar dēlu!”

Oskara atziņas

◆ Katrs puisis, vīrietis un tēvs ir atbildīgs par četrām lietām:

1. Par savu fizisko veselību (dzīvesveidu, fizisko sagatavotību un arī ēdienu).

2. Par attiecībām, kādas tiek veidotas ģimenē un citiem apkārtējiem.

3. Par savu personīgo izaugsmi.

4. Par finansēm un spēju nodrošināt ģimeni.

◆ Dzīve paiet ātri, svarīgākais tajā ir pavadīt laiku ar saviem mīļajiem un darīt to, kas patiešām sagādā prieku.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nolikt telefonu un būt kopā – tik vienkārši!

Kategorijas