Ar Trešās atmodas vēju sirdī

2020. gada 11. septembris 00:00

622

Tikšanās ar žurnālisti, Trešās atmodas laika personību Elitu Veidemani un dzejnieci, aktrisi Raimondu Vazdiku ir kā svaiga vēja atnests Trešās atmodas laiks - mirkļi. Saruna, dziesmas un dzeja ļauj ieskatīties abu māsu dziļi personiskās izjūtās un atziņās par šo laiku.
“Man priecīgos brīžos reti izdodas uzrakstīt dzejoli. Kad esmu priecīga, es vienkārši dzīvoju. Savukārt, kad gribas norakstīt kaut ko no sirds, tad arī rakstu no sirds. Reizēm pat dziesma rodas,” saka R.Vazdika. Viņa atzīst, ka ir vieglāk emocijas paust dzejā, nevis tās izstāstīt.

Ir vajadzīga tautas garīgā atmoda
“Kas īsti ir Trešā atmoda?” jautā Raimonda Elitai. “Ir varianti. Pirmā atmoda bija aizpagājušā gadsimta beigās, kad jaunlatvieši sāka savu darbību, atmodinot latviešus. Attīstījās literatūra un tika publicēta dzeja. Tas bija pirmais vilnis, kad latviešiem vajadzēja saprast, ka viņi ir latvieši. Otrais vilnis varētu būt Ulmaņa valdīšanas laiks, ko daudzi uzskata par Latvijas ziedulaiku, kad latvietība tika pacelta un plauka patriotisms,” spriež Elita. Raimonda iebilst, ka Otrā atmoda varētu būt latviešu strēlnieku cīņas par brīvu Latviju un 1918.gada 18.novembris, kad tika dibināta valsts. “Un Trešā atmoda, protams, ir atmoda – īstā, ko daudzi tik labi vēl atceras,” ir vienisprātis māsas.
E.Veidemane atgādina, ka Trešās atmodas vēsmas bija jūtamas jau 1986.gadā, kad Dainis Īvāns kopā ar Artūru Snipu ar savām publikācijām izglāba Daugavu, lai uz tās neceltu vēl vienu hidroelektrostaciju. Savukārt Elita kopā ar “zaļajiem” kolēģiem izglāba Rīgu no metro celšanas.
Vai ir vajadzīga ceturtā atmoda? “Ir vajadzīga! Ir vajadzīga tautas garīgā atmoda. Patriotiskā atmoda. Latvija mums katram ir vienīgā, tā ir jāmīl kā nekas cits. Darīsim tā!” mudina Elita.
“Es spilgti izjutu Trešās atmodas norises, jo dzīvoju kopā ar Elitu no 1986. līdz 1998.gadam Jūrmalā dzīvoklī, kurā bija arī “Atmodas” redakcija. Piektdienu vakaros tur pulcējās daudzi tautfrontieši un veidoja avīzi, kā nu prata. Uzpīpēja un drudžaini domāja, ko darīt un kā labāk veidot Latviju. Uz savas ādas izbaudīju, ko nozīmē negulētas naktis,” atceras R.Vazdika.
Viņa atzīstas, ka 1991.gada augusta puča laikā divas naktis negulēja kopējā dzīvoklī, jo baidījās, ka māsas dēļ arī viņu izsūtīs uz Sibīriju. 21.augustā viņa devās uz dzīvokli, lai paņemtu savu pasi un dažas mantas, bet bija tā pārgurusi, ka nolēma stundu nosnausties. Kad pēc tam viņa ieslēdza radio, izrādījās, ka pučs ir beidzies.

Māsas – tik atšķirīgas un līdzīgas
R.Vazdika atzīst, ka atmoda var būt ļoti personiska - katram savā laikā. “Mana atmoda nāca, izejot caur nelielu ellīti personīgajā dzīvē - līdz ar laulības sabrukšanu. Kad biju palikusi viena, nolēmu, ka kļūšu par dzejnieci. Es biju mainījusies. Kopš tā laika apzināti nodarbojos ar mākslu, teātri, dzeju, mūziku... Personiskā drāma mani radīja kā mākslinieci,” secina R.Vazdika.
Viņa atceras, ka 9.klasē stundas laikā paslepus lasīja Imanta Ziedoņa dzeju. “Ziedonis mani ļoti ietekmēja, viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kuri veicināja atmodu. Viņš mani atmodināja,” atzīst Raimonda.
Viņa daudz ir domājusi, kāpēc ir tāda, kāda ir, un savukārt Elita ir tāda, kāda ir viņa. “Mums ir viens tēvs, viena māte, kopīga audzināšana. Kā var būt tik dažādi cilvēki? Bet mums ir arī daudz kopīga. Esam līdzīgas apziņā, ka ir jādara tas, kas jādara. Mums ir laba humora izjūta. Sirdī ļoti izjūtam netaisnību. Varbūt Elita vicina dūres skaļāk un savā veidā kliedz, kad raksta avīzei. Es vienmēr domāju, kā viņa atrod epitetus, lai raksturotu cilvēkus, kuri viņai nepatīk. Tas ir spoži! Pieklājīgi, bet tik asi! Viņa ir karojošā žurnāliste. Es vairāk esmu diplomāte, kas mēģina atrast zelta vidusceļu. Mazliet romantiski un melodramatiski,” spriež Raimonda.
Viņa jautā, vai māsa neko negrib mainīt savā dzīvē. Tiešas atbildes nav, bet Elita stāsta, ka tūlīt pēc augstskolas beigšanas vienu gadu bija latviešu valodas skolotāja un viņai tas ļoti patika. “Es aizgāju uz Jūrmalas 4.vidusskolu. Mācīju skolēnus mīlēt Raini, kas ir savā ziņā neiespējamā misija. Tomēr man izdevās ieinteresēt, atklājot Rainī jauno cilvēku, kas viņā bija. Viņa domas un filozofija ir brīnišķīga! Ievilku skolēnus Raiņa dzejā, liku izspēlēt lomas ko tik visu nedarījām,” atceras E.Veidemane.
Viņa uzsver, ka Rainis ir dzejnieku dzejnieks, individuālās vientulības dzejnieks. “Tas ir tik skaisti! Vientulība, kurā tu kop pats sevi un ieskaties sevī. Mēs nevaram dzīvot barā, ir jādzīvo katram atsevišķi. Vispirms ir jānāk pie sevis un tikai pēc tam – pie otra, kad esi piepildīts pats ar sevi. Vai arī, kad tev vairs nav, kur likt sevi, tad ej pie otra un bagātini viņu,” uzskata Elita.

Drosmīgi izvēlas veidot “Atmodu”
Kad E.Veidemane rakstīja “Padomju Jaunatnē”, protestējot pret metro būvi Rīgā, un par kauju Inčukalnā, kurā saujiņa nacionālo partizānu cīnījās pret padomju armijas pārspēku, kas jau bija ienācis, Latvijas kompartijas vadītājiem šīs publikācijas nepatika. Toreizējam avīzes redaktoram Andrejam Cīrulim tika norādīts, ka komjaunatnes avangarda laikrakstā tā rakstīt nedrīkst.
“Tad kā mans atpestītājs nāca Dainis Īvāns, kurš aicināja veidot Tautas frontes laikrakstu “Atmoda”. Es, atpakaļ neskatīdamās, biju gatava, lai gan mamma teica: “Ārprāts, ārprāts! Kas tagad notiks, tevi aizvedīs uz Sibīriju.” Mana vecāmāte 1949.gadā tika izvesta uz Sibīriju, viņa atgriezās tikai 1956.gadā. Pirmais “Atmodas” numurs iznāca 1988.gada 6.decembrī, un “Atmoda” padarīja savu darbu – atmodināja cilvēkus. Avīzei bija tāda tirāža, kādas nav nevienai citai avīzei – apmēram 250 000 eksemplāru! Tas ir kaut kas neticams tagad, kad ļoti laba tirāža ir 30 000. Tiesa, tagad avīžu ir daudz, bet “Atmoda” bija viena,” salīdzina E.Veidemane.
Raimonda labi atceras dienu, kad Elita paziņoja par aicinājumu veidot “Atmodu”. “Mazgāju autiņus savam dēlam Reinim. Pavērās vannasistabas durvis, un Elita paziņoja, ka viņu no “Padomju Jaunatnes” aicina strādāt uz tādu laikrakstu, kura vēl nav – uz “Atmodu”. Viņa vaicāja, ko darīt. Man šķita, ka tas ir bīstami. Toreiz biju diezgan apolitiska, tāpēc teicu – diez vai,” stāsta R.Vazdika. Viņa atzīst, ka apbrīno Elitu par drosmi.

Cik mēs bijām laimīgi!
Kad Raimonda skatās televīzijas raidījumus vai dokumentālas filmas par Trešās atmodas laiku, kur var redzēt, kā “Baltijas ceļā” cilvēki sadevušies rokās, kā pēc 4.maija deklarācijas pieņemšanas Augstākās Padomes deputātus sagaida gavilējoši cilvēki, viņai vienmēr kaklā ir kamols. “Tas ir laiks, kad cilvēki pamodās un saprata, ka ir kaut kas jādara. Viņi izgāja ielās gluži tāpat kā tagad Baltkrievijā. Domāju - cik mēs bijām laimīgi tajos brīžos! Kad katrs ielien savā labiekārtotajā dzīvoklī, zūd kopības sajūta, tāpēc, iespējams, daudzi nekad nepiedzīvos tādu laimi,” secina R.Vazdika.
“Katra cilvēka dzīvē ir kāpums un pēc tam – vai nu plato, vai kāpums lejup. Man šis kāpums bija atmoda. Domāju, ka daudziem tas tā bija. Es sev teicu – ja ne es, tad kurš? Ja ne mēs, tad kuri? Un arī šodien tā ir jājautā. Ja ne mēs, tad kuri darīs mūsu vietā? Mums katram ir jādara pašam savā vietā,” uzsver E.Veidemane.

Par māsām

Ar vieglu zobgalību māsas viena par otru
Raimonda Vazdika: “Leģendāra Trešās atmodas darbiniece – zvaigzne, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, žurnāliste, patriote, literatūras skolotāja, cilvēks ar maigu, nē, šerpu dabu – Elita Veidemane.”
Elita Veidemane: “Skaistule, māksliniece, gleznotāja, dzejniece, mūziķe, dziedātāja, aktrise, režisore Raimonda Vazdika.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar Trešās atmodas vēju sirdī

Kategorijas