Zelta ogas - saimniecības atdzimšanai

2020. gada 15. septembris 00:00

1120

Daļēji aizaudzis ceļš vijas cauri mežam. Sākumā grūti pat iedomāties, ka tas ved uz mājām “Grūžupes”. Kad paveras skaista liepu aleja, ābeļu dārzs un vecs traktors pie mājas, var secināt, ka savulaik te bijusi iekopta saimniecība. Gulbeniete Sandra Pērkone te augusi un gājusi uz Galgauskas pamatskolu. Kopš viņas tēva vairs nav, apkārtni pārņem krūmi un zāle. Taču šajā rudenī ir paredzēts sākt visu atjaunot un sakopt. Kā Sandra no smiltsērkšķu spraudeņiem izaudzē stādus, ar kuriem pakāpeniski paplašina zelta ogu audzēšanas teritoriju, tā ar jaunu jumta segumu sāks atdzimt vecā māja.

Mantojums – bites, medus un ziedputekšņi
“Mana ģimene te dzīvoja – mamma ar tēvu un mēs ar brāli. Te ir mammas vecāku mājvieta. Tiesa, viņi sākumā dzīvoja netālu citā mājā, kura tagad ir nojaukta. Savukārt šī bija mežsarga māja, kuru iedeva tēvam, kad viņš bija mežsargs. Vēlāk viņš un arī mamma bija kolhoza biškopji. Kad līdz ar valstiskās neatkarības atjaunošanu sāka veidot savu saimniecību, tēvam bija liela drava ar apmēram 100 bišu saimēm. Pats gatavoja stropus, medus rāmīšus, ievāca gan medu, gan arī ziedputekšņus,” stāsta S.Pērkone.
Tēvs Kārlis Pērkons bija viens no pirmajiem tā sauktajiem Breša zemniekiem, kas saņēma valsts atbalstu un varēja iegādāties lauksaimniecības tehniku. “Diezgan lielā platībā tika audzēti kartupeļi, divās pašu celtās kūtīs bija 70 jaunlopi un 40 cūkas. Ar trim strādniekiem vecāki visu paveica. Tomēr līdz ar dažādām izmaiņām nosacījumos un prasībās, viss tika likvidēts, jo saprata – ir pārāk grūti un bezjēdzīgi cīnīties par pastāvēšanu. Palika tikai bites, kas bija tēva sirdslieta,” atceras Sandra.
Par tēva darbības mērogu liecina četri 20 litru spaiņi ar medu, kā arī apmēram 40 litri ziedputekšņu, kas joprojām ir saglabājušies. Viņai palikušas vien trīs bišu saimes, kas gādā medu pašu vajadzībām. Sandra atzīst, ka pašai mazliet bail no bitēm. “Ja bērni gribēs, varēs turpināt darboties ar bitēm. Vēl joprojām kokā ir tēva gatavots bišu spieta ķērājs,” saka S.Pērkone.
Viņai ir trīs bērni – divi dēli un meita, divas mazmeitas. Vecākais dēls Ingars ir jūrnieks, bet pārzina arī biškopību, jo kopā ar vectēvu apguva visus bišu noslēpumus. “Kad viņam būs vairāk laika, tad noteikti vēlēsies sev bites. Sākumam būs gan dažas saimes, gan stropi, kurus gatavoja tēvs,” teic Sandra.

Bērni apvieno spēkus kopējam mērķim
Pirms pieciem gadiem Sandra kopā ar vīru Uldi sākusi audzēt smiltsērkšķus. “Vīram bija draugs Valmierā, kurš ir viens no pirmajiem vērtīgo ogu audzētājiem. No viņa paņēmām dažus stādus un arī sagriezām spraudenīšus, ko paši audzējām. Tā pakāpeniski iekopām smiltsērkšķu lauku. Nu jau trīs gadus iegūstam ogu ražu no viena hektāra, bet vēl ir iestādīts otrs hektārs, kas pagaidām neražo. Turklāt vēl tiek audzēti stādi, lai varētu platību palielināt. Stādus piedāvājam arī pārdošanā,” stāsta S.Pērkone.
Viņa un vīrs strādā algotu darbu, tāpēc smiltsērkšķu audzēšanai ir maz brīvā laika, lai šo nodarbi varētu izvērst un attīstīt. Tagad no Anglijas ir atgriezusies meitas Egijas ģimene, kas pašlaik dzīvo Gulbenē Sandras mājā, bet pamazām sāk atjaunot “Grūžupes”. Pavasarī no Nīderlandes atgriezīsies arī dēls Edgars, kurš kopā ar visiem iesaistīsies saimniecības atjaunošanā. “Egija Anglijā bija septiņus gadus. Lai gan abiem ar vīru bija labs darbs, viņa jau sen vēlējās atgriezties Latvijā - pietrūka mājas, turklāt mazmeitām ļoti trūka omītes. Protams, mani bērni mantos “Grūžupes”, tāpēc viņi ir ieinteresēti tās atjaunot,” saka S.Pērkone. Turklāt, ja pie atjaunošanas ķeras visi, tad ir vieglāk. Tiek pieļauts, ka ar laiku “Grūžupēs” varētu izveidot viesu namu Tirzas upes krastā meža ielokā.

Iecere – smiltsērkšķu produkciju pārdot ārzemēs
Līdz ar saimniecības atdzimšanu paredzēts izvērst smiltsērkšķu biznesu. Ir iecere veidot sadarbību ar citiem šo ogu audzētājiem, lai palielinātu smiltsērkšķu apjomu un vērtīgo ogu produkciju pārdotu uz ārzemēm.
“Informācija liecina, ka sūtīšanai uz ārzemēm tiek iepirktas galvenokārt svaigas ogas ar visiem zariņiem. Pagaidām mums pašiem ogu nav tik daudz, lai piedāvātu uzpircēju firmām. No ogām izspiežam sulu un tirgojam, kā arī, protams, svaigas ogas. Esam aicinājuši arī pašus lasīt, bet šovasar nav atsaucības,” secina Sandra.
Viņa uzsver, ka ģimenē visiem ļoti garšo smiltsērkšķu sula. To lieto kopā ar tēju, ar ūdeni, vāra uzputeni vai papildina citus saldos ēdienus. Izspiesto ogu čagas izkaltē tējai. “Labi var izmantot skapi, kurā savulaik tēvs žāvēja ziedputekšņus. Tajā ir plaukti, kuros uz sietiem izklāj čagas. Ir pieslēgti elektriskie ventilatori, kas žāvē,” skaidro S.Pērkone.
Viņai īpašums ir arī Galgauskas muižas teritorijā. Ja pietrūks vietas “Grūžupēs”, varēs smiltsērkšķus stādīt arī tur. Stādus Sandra audzē pie savas mājas, jo tiem liela platība nav vajadzīga. “Spraudeņus zemē liek tuvu citu pie cita. Kad tie ir paauguši, tos sapiķē lielākā attālumā. Nelielā platībā izaug 500 līdz 1000 stādi. Pēc diviem gadiem stādi ir tik lieli, ka tos var pārvest uz “Grūžupēm”,” pieredzē dalās S.Pērkone.
Tagad ir iestādītas trīs smiltsērkšķu šķirnes, bet divas vēl neražo. Pirmo iestādīja ‘Viktoriju’, kurai ir lielas un salīdzinoši saldas ogas. Tagad ir paredzēts sarīkot talku savējiem, lai pabeigtu nolasīt visas ogas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Zelta ogas - saimniecības atdzimšanai

Kategorijas