Nātrītes. Vecmāmiņa

2020. gada 15. septembris 00:00

Pāris dienas pirms manas aizbraukšanas Aleksa ieradās pie manis un lūdza vēlreiz doties līdzi. Kaut arī jutos pārsteigta, neko nejautāju. Jau kopš tās reizes, kad apciemojām “Nātrītes”, nojautu – Aleksa nebūs tas cilvēks, kurš tā vienkārši sadedzinās tiltus uz noslēpumiem pilno pagātni. Kaut kad viņa turpinās meklēt atbildes, turklāt – visai drīz, kamēr vēl dzīva ir vecmāmiņa. Ja pareizi atceros Aleksas teikto, tad viņai ir gandrīz septiņdesmit gadi un veselība palaikam par to atgādina.
Šoreiz brauciens pa Latgales ceļiem vairs nešķita tik skumjš un bezcerīgs, varbūt tāpēc, ka pāris nedēļas vien bija pagājušas kopš ceļojuma uz “Nātrītēm”. Turklāt Viļakas nomale izrādījās gana apdzīvota vieta, kaut arī uz mazās ieliņas tikai retas mājas pagalmā bija nojaušama kustība.
Aleksas vecmāmiņas nelielā mājiņa jau no ārpuses izskatījās gaiša, mīlīga un aicinoša. Iekoptās puķu dobes un nopļautais mauriņš liecināja par rūpīgu attieksmi. Pamanījusi piebraucam mašīnu, vecmāmiņa izsteidzās pagalmā.
- Kā tad tu tā, bez brīdinājuma? – viņa nedaudz pārmetoši jautāja mazmeitai, bet mirkli vēlāk jau abas priecīgi apskāvās un pievērsās man.
- Austra, - mīļi smaidot, viņa sniedza man roku un vedināja istabā.
Jau pirmajā brīdī sajutos kā ienākusi… vālodzes šūpulītī. Nelielā, saules stariem pielietā telpa ieskāva ar mājīgu kumelīšu, liepziedu un vīgriežu tējas aromu. Pie sijas svētsvinīgi karājās svaigas aveņu zaru buntītes, un vecais pulkstenis rāmi tikšķināja laiku. Viss tik aptveroši, mierinoši un mīļi.
- Sēdiet, meitenes pie galda! - Austra gādīgi aicināja. - Uzcienāšu ar šīrīta pankūkām.
Pie sevis klusībā pasmaidīju par uzrunu “meitenes”, lai gan pati to bieži lietoju, vēršoties pie dažāda vecuma paziņām un draudzenēm. Reizēm tas tik labi uzmundrina!
Kad cigoriņu kafijas un brokastu pankūku pauze bija pietiekami izgaršota, Austra pirmā iekustināja jautājumu par apciemojuma iemeslu: kas tad nu atgadījies? Aleksa parakņājās somā un izcēla no tās pujeņu dobes kastē atrastās balerīnas figūriņu.
- Tā bija mammas, vai ne? – Aleksa klusu jautāja. – Viņa tev to atstāja kopā ar vēstuli, ko man kādreiz vajadzēja saņemt…
Austra lēnīgi pamāja ar galvu:
- Tātad babuļa to neiznīcināja… Lai gan dievojās, ka…
Istabā iestājās klusums. Aleksas pirksti virpināja balto figūriņu, Austras pirksti – aptamborētās salvetes mežģīni, manējie – cieši turējās pie izdzertās kafijas krūzītes. Lēnām atbīdīju krēslu, lai pieceltos un izietu pagalmā, bet abas gandrīz vienbalsīgi iesaucās:
- Palieciet!
Un Austra lēnīgi turpināja: - Lai nu kā, es gaidīju, ka tu reiz par to jautāsi. Stāstīt par to ir grūti. Vēl joprojām. Jo viss ir tik neticami sarežģīti… Tāpēc es šo to pierakstīju. Ar domu, ka to rakstu tieši tev. Kā bezgala garu vēstuli.
Piecēlusies no galda, Austra aizgāja līdz šujmašīnas galdiņam, atvēra vidējo atvilktnīti un izņēma plānu burtnīcu.
- Tur būs daudz labojumu, - viņa teica un nolika uz galda brūnos vākos iesietu kladīti. - Un arī pa kādai izplēstai lapai, tikai – dzīvē pieļautās kļūdas jau tāpat neizplēst… Trīs paaudzēs mūsu dzimtas sievietes maksāšot par savu grēku – tā reiz teica kāda zīlniece. Tava mamma nomaksāja visus parādus... Tu esi brīva.
Uzlikusi plaukstu uz brūnā vāka, it kā atvadoties, it kā dodot svētību, Austra pabīdīja to uz Aleksas pusi. Meitene nesteidzās tai pieskarties. Nojautu, ka viņai vēl svaigās atmiņās tās izjūtas, kas pārņēma pēc kastītes atrakšanas un mātes vēstules izlasīšanas.
- Vai vienmēr sastapšanās ar seniem noslēpumiem šķiet tik baisa? – viņa retoriski jautāja. Tad pastiepa roku un žigli ietrausa kladi somā. – Galvenais, lai tur būtu īstās atbildes, nevis jaunas mīklas.
Uzkavējušās vēl īsu brīdi, parunājušas par šādiem tādiem sadzīviskiem niekiem, sirsnīgi atvadījāmies. Man patika Austra, un es no sirds jutu līdzi, ka tieši viņai nācās sniegt paskaidrojumus, kas noteikti nebija viegli. Es ticēju, ka vairāk par visu Austra nevēlējās mazmeitai radīt sāpes.
Mājupceļš kā parasti šķita īsāks, varbūt tāpēc, ka abas kavējāmies domās un tikpat kā nesarunājāmies. Palaikam manīju, kā Aleksa saspringusi pār stūri vēro ceļu, lai gan iepriekš braukšana viņai neprasīja liekas pūles.
- Ieiesim pie tevis! - meitene ierosināja, pirms piestājām pie manām namdurvīm. Tieši tobrīd es sapratu, ka arī no šī stāsta man neizdosies izvairīties...
Desmit minūtes vēlāk plecu pie pleca sēdējām uz dīvāna, malkojām svaigu piparmētru un citrona tēju un skatījāmies uz brūno kladīti, kas tā vien prasījās, lai to atver. Atstāstīt visu tās saturu pilnībā neesmu saņēmusi atļauju, tomēr ieviest pareizo izpratni par notikumu gaitu Aleksa atļāva. Austras rakstītais soli pa solim izgaismoja visu notikušo, liekot izjust dziļu nožēlu un līdzjūtību cilvēku likteņiem.
Viss sācies ar babuļu, kuru vieni godājuši mātes dotajā vārdā par Mariju, bet citi saukuši vienkārši par Mari. Viņas vīrs Zahars ne tikai uzcēlis māju, kurā tagad dzīvo Austra, bet arī, citiem nezinot, uzslējis spundētu dēļu būdu meža vidū un pieteicies mežziņa darbam. Par tās eksistenci Mare gan uzzinājusi tikai 1939.gadā, kad Zahars mājās atnesis divus tikko dzimušus puikas un stāstījis, ka atradis tos mežā pie būdas. Mare, protams, sākusi tincināt – kas par būdu, kā tur varēja gadīties baltos autos un vilnas seģenē ietīti jaundzimušie. Vai tik Zaharam ar tiem bērniem neesot kas kopējs? Vīrs liedzies, ka neko nezinot, pats brīnoties, kura māte stiepusi savus bērnus tādā meža dziļumā. Marei tolaik bijuši 27 gadi, tāpēc viņa samierinājusies ar pieviltas sievietes aizdomām un ar prieku pieņēmusi atradeņus. Nosaukusi viņus par Andreju un Augustu, bet Zaharu kopš tā laika redzējusi vēl retāk. Labi, ja reizi nedēļā viņš izlīdis no meža, lai ģimenei piegādātu kādu medījumu.
Tad pāri gāzušies kara nemieri, un Mare ar puikām patvērusies Zahara būdā. Nekāda labā iztikšana gan tur neesot bijusi, tik vien, cik raža no iekoptā dārziņa, kazas un pāris vistām. Pats Zahars kopā ar ģimeni reti kad uzturējies. Uzmeistarojis raženākajos kokos sev slēpņus jeb, kā pats izteicies – ligzdas, diennakts lielāko daļu pavadījis mežā, medījis zvērus un putnus, meklējis olas. Daudz drošāk gan Mare tur nejutusies, jo palaikam meža klajumiņā izlīdis kāds patvēruma vai pārtikas meklētājs, bet, redzot, ka nekā ņemama tur nav, Mari un bērnus neaizticis. Ap to laiku Zahars aizklīdis pavisam, un Mare ar puikām atgriezusies mājās – tur tomēr bijusi vieglāka iztikšana. Zahars uzradies tikai pēc sešiem gadiem un, iedēstījis Marē abu kopīgās meitas Austras sēklu, pazudis uz neatgriešanos, līdzi paņemot desmitgadīgo Augustu – gudrāko un fiziski spēcīgāko no dvīņiem. Mare cerējusi, ka vīra nodoms ir puiku iekārtot labākā dzīvē, izskolot, bet īsti pārliecināta viņa par to nebija.
Austra ilgus gadus Andreju uzskatīja par vienīgo brāli, jo par savu pagātni māte neko nestāstīja. Kaut arī meitene bija desmit gadus jaunāka, daudzās jomās viņa drīz vien izrādījās gudrāka un attapīgāka par brāli. Skolā par Andreju zobojās, jo viņš bija kautrīgs, lai neteiktu - bailīgs, noslēgts un viegli saraudināms. Drosmi un izveicību puisis atguva tikai mātes tuvumā, bet vislabāk jutās mežā - tā bija viņa stihija. Mare tikmēr vairs nešaubījās, ka Andrejs ir Zahara dēls – ar gadiem abu līdzība tikai pastiprinājās, turklāt dēla intereses acīm redzami ievirzījās tēva pēdās. Grūti nācās Andreju pierunāt iegūt mežziņa izglītību, tomēr, kad viņam tika apsolīta dzīve kārotajā savrupībā, viņš saņēmās. Vēlāk, kopīgiem spēkiem uzlabojuši mežziņa māju, viņi arvien vairāk laika pavadīja tur. Ap to laiku Mare Austrai jau bija izstāstījusi, ka Andrejs nav viņas miesīgais dēls.
Austra tikmēr bija ieguvusi pārtikas tehnologa specialitāti un atradusi labu darbu pilsētā. Tur kādā Jaungada sarīkojumā viņa satika desmit gadus vecāko Augustu, kurš tik ļoti atgādināja Andreju, ka viņa saprata – tas nepārprotami ir Likteņa pirksts. Ja Andrejs bija pārņemts ar mežziņa darbu, tad Augusts ar aizrautību stāstīja par ģeologa gaitām. Viņi tikās bieži, pārsvarā tad, kad Mare ar Andreju bija prom. Austra gaidīja, kad Augusts viņu bildinās, tomēr viņš izvēlējās pieteikties labi apmaksātam darbam Sibīrijā. Tad uz pāris naktīm mājās iegriezās Andrejs un, pilnīgi negaidot, uzliesmoja abu kaislība. Tikai pēc meitas piedzimšanas Austra no Mares uzzināja, ka Andrejs un Augusts ir brāļi.
Jutas nākšana pasaulē Austrai bija liels pārbaudījums – meitēns jau no mazotnes nepārtraukti slimoja. Jaunā māte vainoja sevi, ka tā ir maksa par pieļauto grēku. Nācās meklēt darbu tuvu mājām un kādu, kurš bērnu pieskatītu. Kad mazmeitai palika divi gadi, Mare, kura kopā ar Andreju pārsvarā uzturējās meža mājā, pieteicās bērnu ņemt pie sevis. Austrai bija grūti tam piekrist, tomēr Mare iedrošināja, ka viss būs labi.
Turpmāk Augusts reizi pāris gados iegriezās mājās, atveda abām dāvanas, atstāja naudu, kaut ko pieremontēja un atkal nozuda. Tā īsti viņš atgriezās tikai tad, kad Austrai jau bija pāri piecdesmit, pašam ap sešdesmit, bet Jutai septiņpadsmit gadi. Meitene bija izaugusi par īstu daiļavu, un Austrai nepatika, kā tēvs Jutu vēro. Gluži tāpat kā Andrejs, kurš arvien biežāk mēdza iegriezties vakaros it kā pēc kaut kā vajadzīga. Starp Augustu un Andreju vispār izvērtās tāda savdabīga sāncensība – nogriezuši vienādi matus, ieģērbušies vienādos, raupji adītos svīteros, viņi izskatījās neparasti līdzīgi un uzvedās kā lecīgi gaiļi. Lai atvēsinātu abu prātus, Austra viņus aizsūtīja uz mežu pie Mares. Kādus pāris mēnešus brāļi nostrādāja cirsmā, tad paciemojās mājās, lai nosvinētu Jutas astoņpadsmito dzimšanas dienu. Mēnesi vēlāk atgadījās tā baismīgā nelaime, kad viena brāļa kļūdas dēļ simtgadīga egle otru pārāk cieši piespieda zemei... Sirdsapziņas un bēdu mocīts, vainīgais nozuda nezināmā virzienā. Apkārtējie domāja, ka bojā gājušais ir meža darbos nepieredzējušais Augusts, bet tikai Mare zināja patiesību – Andrejam bija lemts saplūst ar zemi… Augustam, radušam klīst pa pasauli, savu bēdu izciest vieglāk bija klaiņojot. Pēc astoņiem mēnešiem pasaulē nāca Aleksandra, bet Mare un Austra nebeidza gaidīt Augustu.
- Manā dzimšanas apliecībā minēts Andreja vārds, - Aleksa klusi noteica. - Laikam pie tā arī būs jāpaliek. Pietiek man šo varbūtību. Jebkurā gadījumā skaidrs ir viens – es piederu “Nātrīšu” dzimtai.
Man patika šis Aleksas smaids, kā arī ziņa, ka viņa dosies uz Kipru. Tur viņu gaidot jauna dzīve kopā ar mīļoto puisi Balu, kurš dzimis Rādžastānas štata pilsētā Džajpurā Indijā.
- Tu gan esi drosmīga, - pasmaidīju un silti apskāvu meiteni. – Gaidi! Jau pēc mēneša došos pie jums ciemos.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nātrītes. Vecmāmiņa

Kategorijas