Būt produktīvam nozīmē strādāt gudrāk, nevis vairāk

2020. gada 18. septembris 00:00

Vēlme būt vislabākajam un pārlieku liela centība ir tieši tāda pati atkarība kā azartspēles, narkotikas, ēdiens un iepirkšanās.

Linda savā ziņā darbaholiķe ir bijusi jau teju no pirmās klases. Tikko kā viņai tika uzdoti mājasdarbi, viņa taisnā ceļā devās uz bibliotēku, lai mājasdarbus izpildītu tur, piedāvājot visus pieejamos palīgmateriālus. Uzņemšana prestižā augstskolā Lielbritānijā tikai stiprināja vēlmi būt vēl veiksmīgākai. Tieši šādu pašu – darbaholisma – ceļu bija gājuši arī viņas vecāki. Lindai gan šī pārlieku lielā centība un mīlestība uz mācībām jau robežojās ar ko citu – viņa kļuva ārkārtīgi neiecietīga un nelaimīga, ja viņai kaut kas neizdevās.

“Man likās, ka noteiktā vecumā ir jāsasniedz noteikti griesti, noteikti mērķi, turklāt maksimāli jākoncentrējas uz tām jomām, kurās man tik labi nevedas,” saka Linda, kurai tagad ir 27 gadi. “Sacīju sev, ka šī piepūle ar mācīšanos šobrīd atmaksāsies nākotnē, un man varbūt nebūs tik smagi jāstrādā. Un tad es būšu laimīga.”

Linda šobrīd ir pašnodarbinātā un strādā divus darbus – viens ir mārketinga nozarē, otrs kādā digitālās vides uzņēmumā. Strādā garas stundas, dažbrīd miegam atveltot vien piecas stundas. Viņa vērtē, ka darbam atdot ap 90% sava laika.

Šis ir klasisks gadījums, kad darbinieks strādā garas stundas, cenšoties attaisnot kādu paša vai priekšnieka uzliktu mērķi vai iedomu par produktivitāti. Angļu valodā to sauc par “junk productivity” – līdzīgi kā zinām, kas ir “junk food”. Tas ir kā pusfabrikāts, ātrās uzkodas.

Beigās sabrūk ģimene

Vēlme būt vislabākajam un pārlieku liela centība ir tieši tāda pati atkarība kā azartspēles, narkotikas, ēdiens un iepirkšanās. “Cilvēks var nemitīgi alkt pēc atzinības vai, piemēram, algas pielikumiem. Problēma ir tajā, ka jebkura atkarība visu laiku pieprasa arvien lielāku un lielāku apmierinājuma sajūtu, kas prasa arvien vairāk resursu. Un vienā brīdī tas sāk strādāt pret jums. Simptomi – pieaugoša uzbudinātība, aizkaitinātība, depresija, bailes,” britu raidsabiedrībai BBC skaidro Teksasas Universitātes Smadzeņu veselības centra vadītāja Sandra Čepmena.

Atkarība ir smadzeņu slimība, kas rada kompulsīvu uzvedību, par spīti kaitīgajām sekām.

Tieksmei pēc produktivitātes ir gan arī “pozitīvāks” piesitiens, piemēram, atšķirībā no azartspēlēm – tas ir sabiedrības uzskats par it kā veiksmīgiem cilvēkiem, aiz tā neredzot būtībā slimību. “Tas taču izskatās labi – jo vairāk tu strādā, jo labāk. Tu esi veiksmīgāks, tev ir laba alga un tā tālāk. Daudzi nemaz neaptver to postu, ko tas sev nes līdzi ne tikai tam cilvēkam, bet arī ģimenei. To saprot tikai tad, kad, piemēram, cilvēks emocionāli sabrūk vai pēkšņi tiek šķirta laulība. Un tad klasiski – kā tad tā, tik skaists pāris, darbā tik labi gāja, bija daudz naudas!” saka L. Čepmena.

Ko cilvēki, viens otru satiekot, jautā un sagaida atbildē? Pirmais teju vienmēr ir darbs, vēl labāk – daudz darba. Retos gadījumos tā ir veselība, nemaz nerunājot par pēdējo izlasīto grāmatu vai apmeklēto semināru.

Darbaholiķis var pelnīt daudz naudas – tas viņam padodas kā rīta jogas vingrinājums. Taču ar atkarībām ir jāsaprot viens – īstermiņa ieguvumi nekad neatsvērs ilgtermiņa sekas, kas teju visos gadījumos ir postošas.

Norvēģijā Notingemas Trentas universitātes veiktajā pētījumā redzams, ka apmēram 8% ir atkarība no darba, līdzīgus rezultātus uzrāda cits pētījums Ungārijā. Psihologi norāda, ka skaitļi noteikti ir lielāki un tiem ir tendence pieaug, taču ir pilnīgi skaidrs, ka vismaz 8% darbaļaužu ik dienu ir sprintam līdzīgs darba temps.

Psiholoģijas žurnālā “Psychology Today” vēstīts, ka ASV 10% ir atkarīgi no darba. Psihologi norāda: tas ir biedējošs cipars. Šobrīd, iespējams, darba atkarības sekas nav tik redzamas, jo nav vēl tik klasificētas – ja zinām, ka narkomāns ir miris no pārdozēšanas, tad cilvēks, kurš miris no sirdsdarbības apstāšanās, diez vai tiks pieskaitīts darbaholiķu statistikai. Iespējams, kāds to varētu izskaidrot ar izdegšanu, taču ne kā ar atkarību no darba.

Piecminūšu maratons

Darba atkarīgie pētījumos stāstījuši, ka sakne bijusi bailes izniekot laiku. Viņi, piemēram, sašķiro visu savu dzīvi tajā, kas ir produktīvs, un kas – nav. Piemēram, pārtikas pirkšanai laiks ir jāziedo, jo tas tevi uztur pie dzīvības, taču hobiji nav produktīvi. Tiesa, daudzi šie darba atkarīgie hobijus pārvērš biznesā – ASV medijā CNN atrodams stāsts par kādu puisi, kurš videospēļu hobiju pārvērta kompānijā, kurā ikviens var radīt savu spēli.

Kā jau visiem atkarīgajiem, pazīme ir viena – vēlme apmierināt savu atkarību ir spēcīgāka par jebkādu citu izklaidi, piemēram, laika pavadīšanu ar saviem mīļajiem. “Var skanēt auksti, bet, domājot par laika pavadīšanu ar savu nu jau ilggadējo draudzeni, es domāju tieši tāpat kā par laiku, kuru es pavadu ēdot vai vingrojot. Pat ja es tajā brīdī negribu to darīt, es zinu, ka man tas ir vajadzīgs, lai būtu laimīgs,” BBC citē kādu pieredzes stāstu.

Kāds cits pieredzes stāsts: jauns vīrietis atteicās no iespējas studēt jurispudenci, tā vietā izvēlējās augsti apmaksātu darbu kādā apmācību uzņēmumā. Pēc diviem gadiem viņu paaugstināja par vadītāja vietnieku. Vēl pēc četriem gadiem ģimene un attiecības viņam vairs nebija svarīgas. “Strādāju 70 stundas nedēļā, savu kalendāru plānoju piecu minūšu grafikā. Man bija tolaik diezgan ilgas attiecības, un tad es viņai iedevu savu kalendāru, lai viņa varētu rezervēt sev laiku ar mani. Neilgi pēc tam arī izšķīrāmies.”

Paralēli parādījās arī atkarība no alkohola, pirms pāris gadiem viņš sabruka. Šobrīd joprojām viņš apmeklē terapeitu, un lietas ir krietni uzlabojušās. “Izniekoju sešus savas dzīves gadus, man nebija draugu, romantisku attiecību, zaudēju saikni ar ģimeni. Kādā brīdī man palika kauns.”

Šobrīd viņš sava piecminūšu kalendāra ekrānšāviņus rāda klientiem paša radītajā koučinga uzņēmumā, lai parādītu, kā noteikti nevajag darīt. Ar terapeita palīdzību viņš mācās, kā nospraust robežas, lai kāja atkal nepaslīdētu. “Ne vairāk kā trīs projekti dienā, ne vairāk kā trīs klientu dienā, strādāju trīsarpus dienu nedēļā. Trīs man ir labs cipars.”

Viņš lūdz citiem mosties agrāk, lai novērstu darba postošo ietekmi. Jāatceras, ka atkarība nepienāk vienā dienā, un arī tiem, kuriem šobrīd ir ģimene un citas intereses ārpus darba, ir vērts sākt kaut vai ar darba e-pasta neapskatīšanu brīvdienās. Ja to gribas darīt, ir vērts padomāt, kāpēc tā.

Jo vairāk, jo labāk

“Vairums cilvēku, kuri pie manis atnāk, ir augsta kaluma zvaigznes un ļoti veiksmīgi. Bet bieži vārdi, ar kuriem viņi apraksta savu darba stilu, ir “neilgstpējīgi”, “bezjēdzīgi”, un viņiem vajag palīdzību, lai tiktu atpakaļ uz ceļa,” savu pieredzi stāsta grāmatu autors (piemēram, “Strādā gudrāk, dzīvo labāk”/“Work Smarter, Live Better”), produktivitātes eksperts Cyril Peupion. Viņš izdala trīs tipus.

Pirmie ir ārkārtīgi organizēti, apsēsti ar detaļām – viņu galdi visticamāk ir supertīri un pildspalvas ir sarindotas pēc krāsām, e-pasta pastkastītē nav nevienas neizlasītas vēstules un izlasītās ir saliktas pa mapēm. Taču šāds darbinieks ir zaudējis kopainu un visticamāk nebūs pienesums uzņēmuma produktivitātes celšanā, viņš pēc būtības strādā tikai sev, taču dara to postošā veidā.

Otrs tips ir apsēsts ar paša sasniegtajiem mērķiem, izvairās no sadarbības, komandas rezultātiem. “Viņi ir tā fokusējušies uz savu pasauli, ka jebkurš lūgums izdarīt kaut ko ārpus tās tiks uzņemts bez intereses. Viņiem it kā ir lielā bilde galvā, taču tur nedominē uzņēmums, vairāk viņš pats.”

Trešie kļūdaini produktivitāti pielīdzina jaudai, kvantitātei. “Viņi domā – jo uz vairāk e-pastiem atbildēšu, jo vairāk sanāksmju apmeklēšu, jo vairākas lietas izdarīšu, jo augstāks, labāks būs mans sniegums. Šis tips ir soli no izdegšanas.”

Pēc Austrālijas eksperta pieredzes, diemžēl pēdējie ir visbiežāk sastopami – tie, kuri domā, ka vairāk ir labāk. Katra uzņēmuma un darbinieka gadījums ir individuāls, bet viņš ir izstrādājis vienkāršu trīs soļu pielāgojumu taktiku. Tā ietver fizisko darba vietu sakārtošanu – vienalga, vai tie ir e-pasti, kartotēkas vai datubāzes –, tad uzdevumu un pienākumu pārplānošana un prioritāšu pārskatīšana un visbeidzot laika menedžments, saliekot darbus un atbildības tā, lai tās nenogāž cilvēku no kājām. Viņš gan piebilst vēl vienu svarīgu, visu apvienojošu problēmu – vienlaikus ir jāmaina arī cilvēka domāšana. Jāiemācās, ka produktivitāte nozīmē strādāt gudrāk, nevis vairāk un smagāk.

UZZIŅAI

Ieteikumi, kas paaugstinās darba ražīgumu:

* Darba laikā vismaz piecas minutes pilnīga klusuma – proti, bez telefona, prom no datora, izejiet ārā!

* Izveidot “nedarīt” sarakstu. Populāri ir sastrukturēt dienas darāmos darbus un dienas beigās vai nu turpināt strādāt, lai izdarītu saplānoto, vai šķendēties par to, ka viss nav paspēts. Nevar būt, ka neviens darbs nav atliekams uz rītdienu. Šāds saraksts ļaus smadzenēm nepārkarst.

* Uzņēmums “Draugiem Group”, izmantojot savu laika uzskaites aplikāciju “DeskTime”, izpētīja ražīgāko darbinieku paradumus. Pētījuma rezultāti liecina, ka, lai saglabātu vienlīdz augstu ražīguma līmeni visu darba dienu, cilvēkam ir jāstrādā gudrāk, nevis vairāk. Visaugstākos rādītājus uzrāda darbinieki, kuri strādā tā dēvētajā “sprinta” režīmā – ik pēc 52 minūtēm intensīva darba izmanto 17 minūšu ilgus pārtraukumus. Runa ir par kvalitatīvu atpūtu, kurā neietilpst regulāra e-pasta pārbaudīšana u.tml.

UZZIŅAI

Latvijas produktivitāte ir apmēram 43% no ES vidējā ekonomikas produktivitātes līmeņa.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Būt produktīvam nozīmē strādāt gudrāk, nevis vairāk

Kategorijas