Balansē starp sapņiem un īstenību

2020. gada 22. septembris 00:00

1285

Galgauskas kultūras nama vadītājam Edijam Frīdenbergam šī būs otrā sezona šajā amatā, novembrī apritēs tikai gads. “Šis laiks piespiež mainīties. Tas nav viegli, ja ir ierastas noteiktas darba formas un pasākumu veidi. Tomēr ir jāpārorientējas un jāizvēlas, kā darboties, lai būtu saistoši gan amatierkolektīvu dalībniekiem, gan skatītājiem,” atzīst Edijs. Viņš uzskata, ka ir trīs veidu kultūras darbinieki: 1) tādi, kas sēž un vaimanā, jo secina, ka COVID-19 ierobežojumu dēļ neko nedrīkst un nevar; 2) tādi, kuriem ir spīts tomēr darīt, lai gan jāievēro ierobežojumi; 3) tādi, kuriem ir veselais saprāts izprast un rast veidus darboties, jo nav jau tā, ka neko nevar. Pie kuriem var pieskaitīt viņu?
- Pirms kāda laika es sevi varētu pieskaitīt spītīgajiem, bet tagad es drīzāk apsēžos, pārdomāju un izvērtēju situāciju, lai atrastu piemērotāko darbības veidu. Ar gadiem palieku prātīgāks – neskrienu un neķeru, emocijas, protams, ir, bet varu tās paturēt sevī.
- Kā vērtē pirmo darba gadu Galgauskā?
- Raibs kā dzeņa vēders. Tāds tas ir bijis gan personīgajā dzīvē, gan darbā COVID-19 dēļ. Tiesa, vīrusa pandēmijas dēļ man bija iespēja sakārtot savu veselību, lai gan traumas tika gūtas paša muļķības dēļ. Nevaru teikt, ka pirmais gads ir bijis ļoti labs, ka esmu daudz paveicis un būtu, par ko sev sist uz pleca. Noteikti nē. Varu būt priecīgs, ka esmu kopā ar atsaucīgiem cilvēkiem, ar kuriem esmu atradis kopīgu valodu. Pagasta aktīvie cilvēki ir ļoti daudz palīdzējuši.
- Ko ir izdevies paveikt tādu, par ko pašam prieks?
- Esmu priecīgs par visu. Sevišķi par to, ka Galgauskā ir daudz cilvēku, kuri ar interesi gan iesaistās amatierkolektīvu darbā, gan pasākumu rīkošanā, kā arī tos apmeklē kuplā skaitā. Sevišķi seniori vienmēr pasaka savu viedokli, kā arī neliedz padomu. Pārsteidzoši, ka, braucot cauri Galgauskai, redz maz cilvēku, bet pasākumos netrūkst. Tad var sajust, ka kultūras namam ir nozīme. Kolektīvu vadītājus varu tikai slavēt par enerģisku darbību.
Tas gan nav tieši mans darbs, bet ir izkrāsots kultūras nams gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Vizuāli ir atjaunota lielā zāle, par kuras pārvērtībām var pateikties Gulbenes mākslas skolai, ar ko ir izveidojusies laba sadarbība. Ar pašvaldības atbalstu kultūras nama fasāde ir saglābta.
- Dzirdēts, ka diskusijas raisās par kultūras nama fasādes krāsu. Kā tā tika izvēlēta?
- Krāsu izraudzījās ar domu, lai tā būtu pieskaņota namam un atbilstu tai, kāda tā varētu būt bijusi. Vecākie galgausnieši atceras, ka krāsas tonis bija tumšāks, turklāt vairāk brūns. Pelēkā krāsa tika izraudzīta tāpēc, ka tā labāk saskan ar sarkano jumtu un akmeni pamatos, kā arī ar ķieģeļu toni. Svarīgi bija arī ekonomiskie apsvērumi, kas lika izvēlēties gaišas, nevis tumšas krāsas toni. Pašvaldība bija pretimnākoša, lai atrastu finansējumu krāsošanai jau šovasar, jo Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde rekomendēja atrast līdzekļus vēsturiskās ēkas krāsošanai, izvēloties toni, kas ir iespējami tuvs tam, kāds bija, kad ēka celta.
- Pastāsti, lūdzu, par iecerēm, kas saistās ar apkārtējo vidi!
- Sadarbībā ar galgausniešiem, kuriem ir informācija par pieminekļiem un nozīmīgām ēkām, kokiem vai stādījumiem, ir paredzēts izvietot stendus pie dažādiem objektiem ar nelielu aprakstu par tiem. Ir svarīgi pastāstīt, kāpēc pie Galgauskas kultūras nama ir piemiņas akmens izsūtītājiem. Kad notika izsūtīšana, represijām pakļautie vispirms tika sadzīti kultūras namā, no kurienes tika vesti uz Tirzas staciju un tālāk – uz Sibīriju. Netālo bērzu birzi savulaik ir stādījuši Galgauskas skolas absolventi, ir pat zināms, kuru bērzu katrs ir stādījis. Taču to zina tie, kuri ir to darījuši un piedzīvojuši, bet ar laiku informācija pazūd līdz ar šiem cilvēkiem. Gribam saglabāt šos stāstus un pasniegt tā, lai būtu interesanti iepazīt Galgausku, atklājot vēl nezināmo.
- Vai var teikt, ka esi Galgauskā uz palikšanu?
- Ir pagājis gads. Neesmu gaišreģis, lai zinātu, kas būs perspektīvā. Visu noteiks tas, cik man pietiks enerģijas, idejas un vēlmes darīt, cik ilgi būs apmierināti ar manu darbu. Daru un neplānoju savu dzīvi tālā nākotnē. Negribu nonākt situācijā, kad nav vairs enerģijas, bet eju uz darbu tikai tāpēc, ka tā vajag. Man tas šķiet pilnīgi nevajadzīgi. Ja nav, ko teikt un darīt, tad labāk nerunāt un nedarīt. Kādā lekcijā dzirdēju atziņu – ja negribas iet uz kultūras pasākumu, tad neej, nenes savu negatīvo enerģiju citiem! Ej tad, kad to gribi un kad tev to vajag! Cenšos dzīvot pēc tāda principa. Kamēr es gribu, kamēr man ir vēlme darīt un kaut ko mainīt, uzlabot citiem dzīvi, mazāk domājot par sevi, tikmēr ir jādara. Cik ilgi? Pagaidām nav ne jausmas. Es sevi uzskatu par vidzemnieku, tāpēc nedomāju, ka esmu tikai gulbenietis vai stāmerenietis, jo tur esmu audzis un dzīvoju. Ar vienu vietu es sevi nekādā veidā nesaistu un neierobežoju. Kāda manis daļa ir saistīta ar Galgausku, kāda – ar lietām, ko daru privāti, un tas viss ir noteikts kopums. Man būtu ļoti grūti, ja visu laiku būtu tikai viens un tas pats. Jā, ir viena joma – kultūra, bet tā ir ārkārtīgi plašs jēdziens. Manā skatījumā, tā ietver pilnīgi visu. Cik debesīs ir zvaigžņu, tik dažādu iespēju un variantu ir kultūrai.
- Vai vari dalīties ar iecerēm, kādas ir paredzēts īstenot jaunajā sezonā?
- Ir idejas un ir sapņi, arī lieli un grandiozi. Daži aizmetņi tām ir jau veidojušies. Man ļoti patika Gulbenes Kultūras pārvaldes projekts 4.maija svinībām. 4.maija koncertam tika iesūtītas mīļākās latviešu komponistu dziesmas, tās atskaņoja visā novadā vienā laikā. Tas bija burvīgi, jo mūzika radīja emocijas un svētku sajūtu! Turklāt – vienreizēju un neatkārtojamu. Ar šādu pieeju iespējams atrast daudzas interesantas pasākumu formas. Man patika arī pagastā īstenotais vasaras saulgriežu pasākums, kad kopā ar pagasta pārvaldes vadītāju un sagatavotu aplīgošanas repertuāru apbraukājām daudzas galgausniešu sētas. Tas ir forši, jo liecina – pagastā ir dzīvība! Tā nav tāda, kā senāk, kad kopā svinēja ļoti daudzi, bet tas nemazina svētku prieku.
- Vai tas nozīmē, ka šāda veida pasākumi tiks rīkoti jaunajā sezonā?
- Jā un vēlreiz jā! Kultūras darbinieks nav tikai kultūras dzīves organizators. Diemžēl nereti tā notiek, ka tas kļūst par tādu kā starpposmu starp pašvaldību un māksliniekiem vai pašdarbniekiem. Acīmredzot pietrūkst vēlmes sevi patirdīt un pameklēt, ko es vēl varu izdarīt tādu, kas būtu pašam saistošs un interesants. Diemžēl šobrīd esam apmēram tādā situācijā kā laika ziņu prognozētāji – labāk teikt, ka spīdēs saule un nedaudz līs, jo nav zināms, kāda un cik liela būs COVID-19 ietekme turpmāk. Es visu laiku meklēju balansu, lai nenogalinātu savas idejas, bet vismaz kādu arī īstenotu, atrodot veidu, kā tas iespējams.
- Vai ir arī vaļasprieks vai visu laiku aizpilda darbs?
- Man darbs nekad nav bijis vaļasprieks. Nevarētu teikt arī, ka tā ir ceļošana. Taču man ir interese ceļot, izzināt citas valstis un jaunas vietas. Kad biju brīvprātīgais, apmēram gadu dzīvoju Bulgārijā. Tā ir vēl viena valsts, kas man ļoti patīk! Tur man ir draugi, patīk tās daba un viss, kas tur ir. Man ļoti simpatizē bulgāru valoda, es to esmu apguvis sarunvalodas līmenī. Vēl man hobijs ir makšķerēšana. Tā ir aizraušanās kopš bērnības - jau trīs gadu vecumā man iedeva makšķeri, tāpēc manā mašīnā vienmēr ir spiningi. Esmu no tiem makšķerniekiem, kuriem patīk šis process. Turklāt nereti papriecājos un palaižu zivis atpakaļ upē. Mans draugs Bulgārijā teica, ka pasaulē garšīgākā ir svaiga zivs. Ja nezinu, ko ar zivi darīt, tad labāk palaižu, nevis ielieku ledusskapī. Esmu noķēris zelta zivtiņu - Bulgārijā ir maza zivtiņa, kuru tā dēvē.

Par Ediju
◆ Dzimšanas vieta, laiks: Gulbene, 1986.gada 30.janvāris.
◆ Mācības: Stāmerienas pamatskola, Gulbenes vidusskola, Latvijas Kultūras koledža, Rīgas Tehniskā universitāte (nepabeigta).
◆ Darbs: Gulbenes kultūras centrs, Strenču novada kultūras centrs, Gulbenes novada Kultūras pārvaldes struktūrvienība – Galgauskas kultūras nams, kā arī SIA “B4Events” (pasākumu organizēšana).
◆ Vaļasprieks: teātris, spiningošana, ceļošana.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Balansē starp sapņiem un īstenību

Kategorijas