Gans Dāgs

2020. gada 22. septembris 00:00

Tovakar paprāvs latviešu bariņš bija sapulcējies Vidusjūras krastā, lai kādā piknika vietā kopīgi nosvinētu Līgovakaru. Kaut arī daudzus, tuvāk dzīvojošos, jau iepriekš biju satikusi, sievietes, kuras bija atbraukušas no citām pilsētām, redzēju pirmoreiz. Manu interesi piesaistīja viena mana vecuma latviete, kura, sevi nosaukusi par Leoniju, bez gara ievada uzsāka sarunu par grāmatām un lasīšanu - cik viņa kādreiz daudz lasījusi, cik ļoti tagad pietrūkstot grāmatu… Tik ļoti, ka tagad izmantojot katru iespēju uzmākties visiem latviešiem un prasīt, vai somā nav kāda lasāma grāmata. Leonija jau trīspadsmit gadus dzīvojot Kiprā, tāpēc nu jau labu laiku savu ierasto lasītkāri palaikam iebarojot ar interneta ziņu lasīšanu. Elektroniskās grāmatas viņa nespējot lasīt. Izrādās, Leonijai, tāpat kā man, svarīgi redzēt grāmatas vāku, just tās svaru un papīra smaržu. Caur to visu arī rakstītais labāk paliekot atmiņā. Tas, kas pārskatīts uz datora ekrāna, prātā neaizķeroties, bet izbirstot kā smiltis caur pirkstiem.
Kādreiz Leonija ļoti aizrāvusies ar dzeju – pēc patikas izbaudījusi gan latviešu, gan ārzemju autoru tulkotos darbus. Šo to rakstījusi, pat izmēģinājusi vienam otram dzejniekam pakaļ darināt, šo to patulkot. Publikāciju gan viņai neesot, jo bibliotēku plaukti jau tā esot pilni ar sērojošām, vientulīgām dzejas grāmatām. Īsteni svarīgas tās esot tikai pašiem autoriem, bet Leonija pie tiem nepiederot. Arī internetā viņa savus dzejoļus neliekot, lai draugus neapgrūtinātu ar pārprastu pienākumu dažādā veidā izrādīt savu patikšanu, bet bargos pašmāju autoru kritiķus – rakstīt nievājošas replikas. Vismaz šajā jomā viņa vēloties sevi pasaudzēt.
Klausījos Leonijas teiktajā, bet zemapziņā gailēja atmiņu vēja atmodināta gruzdoša ogle – “plauktos vien sērojošas, vientulīgas dzejas grāmatas”… Kāds man to jau bija teicis, turklāt – ļoti līdzīgā intonācijā: rezignēti, ar skumjām un patiesu nožēlu.
Kad sāku stāstīt par savu ilggadīgo sadarbību ar dažādiem rakstniekiem un dzejniekiem, Leonija ieinteresējās un aicināja piesēst blakus, lai pilnībā pievērstos sarunai. Visvairāk viņu iespaidoja fakts, ka esmu vaigā tikusies ar autoriem, kuru dzeju krājumus viņa pat paņēmusi sev līdzi uz Kipru – Atālu, Freimani, Eipuru, Godiņu, Vērdiņu… Te nu izmantoju iespēju iebilst, ka šo autoru dzejas krājumi nebūt nejūtas “sērojoši un vientulīgi”.
- Jā, nu šie ir donkihoti dzejas pasaulē, - Leonija piekrītoši māja ar galvu. – Kā dižciltīgi bruņinieki šie dzejnieki dodas pasaulē, lai visiem vēstītu par Dzejas jeb Tobosas Dulsinejas krāšņo esamību. Par viņu ieroču nesējiem jeb “sančo pansām” kļūst poligrāfiskais brīnums Grāmata, un tā viņi dodas cīņā ar dzejas vienaldzības vējdzirnavām.
Atkal! Atkal zemapziņā sarosījās kas dzirdēts: dzejnieks kā donkihots… Nojautu, ka šī līdzība nerims mani urdīt, līdz atcerēšos, kurš jau kādreiz iesējis manī šo domu. Tā visai bieži notiek ar grūti atminamām mīklām vai uzdevumiem, kuru priekšā negribas padoties…
Tikai šodien, kad gandrīz pēc trīs mēnešiem kalendārā izlasīju vārdu Dāgs, acu priekšā nostājās spilgta atmiņu bilde – Gans Dāgs. Īpaši pat nevajadzēja piepūlēties, lai atcerētos tās dienas bezgala dīvaino tikšanos ar šo savādo vīrieti, vien grūti izsekot laika ritam – cik sen tas bija? Varbūt pirms gadiem septiņiem vai desmit? Kādā sestdienas pēcpusdienā viņš ienāca bibliotēkā, lai pajautātu, vai uz gaidāmo literāro pasākumu drīkst ierasties visi, ja konkrētāk, tad viņš!
Ja to jautātu pieklājīga izskata cilvēks, šāds jautājums šķistu lieks, tāpat arī mana atbilde būtu pašsaprotama, bet šajā gadījumā es saminstinājos, jo Dāgs izskatījās… īpaši. Pirmajā brīdī iztālēm šķita – ienācējs satinies ļoti krāsainā, bārkstainā lupatu deķī vai arī no kaut kā tamlīdzīga darinātā mētelī vai apmetnī. Pāri sejai noļukušās platmales malas veiksmīgi slēpa sejas pantus, tomēr par vīrieša vecumu pārliecinoši vēstīja kupla, sirma bārda. Tiesa, gaita viņam nemaz nešķita vecišķa, drīzāk mundra un atsperīga, tāpēc man prātā uzplaiksnīja doma: kāds vienkārši jokojas vai spēlē teātri. Ieskatoties vērīgāk, sapratu, ka šai domai nudien ir pamats, jo vīrietim pār plecu kuļājās apjomīga, no zirgu deķa darināta, pustukša ganu tarba, bet kājas izskatījās ieautas melnās galošās. Gana spraunā solī pietuvojies grāmatu izsniegšanas galdam, vīrietis zemu paklanījās, neaizmirsdams ar plašu vēzienu pamāt ar noņemto platmali, un pieklājīgi apjautājās, vai drīkst mani patraucēt ar jautājumu. Bagātā dažādo smaku buķete, kas, viņam pieliecoties, kļuva vēl sīvāka, man uz brīdi aizsita elpu, un es pat neiedomājos minēt, kas tā par smaku. Skaidrs bija viens – tā smird milzīga netīrība! Ar naivu cerību, ka gaidāmais jautājums būs par tualetes apmeklējumu un neko vairāk, joprojām ar aizturētu elpu pamāju ar galvu: jautājiet!
- Redziet, es pamanīju afišu, kas vēsta, ka bibliotēkā nākamnedēļ viesosies mans kādreizējais skolasbiedrs, - vīrietis steidzās paskaidrot. – Es ļoti gribētu viņu satikt.
Vīrietis uz mirkli apklusa, laikam jau, lai ļautu man aptvert dzirdētā nozīmību, un es patiešām centos aizdomāties līdz šī “cietā rieksta” kodolam. Nojautu, ka runa varētu būt par rakstnieku Artūru Snipu, kurš tikai nepilnus desmit gadus vecāks par mani, tātad – nekāds simtgadnieks šis vīrietis nevar būt. Drusku svelpjošā skaņa gan lika domāt par priekšzobu trūkumu, bet šis defekts reizēm manāms arī gados jaunākiem. Kaut arī galantās manieres liecināja par inteliģenci, savdabīgais apģērbs un atbaidošā smaka lika domāt par pretējo – gudrs un atbildīgs cilvēks ar tādu bagāžu cilvēkos vis neietu… Lai gan – par ko es uztraucos… Daudz sarežģītāk tobrīd bija atrast pareizos vārdus, lai atgādinātu par katra cilvēka pienākumu rūpēties par savu higiēnu.
- Saprotiet... - meklēdama pareizos vārdus, lēnām sāku vērpt savu sakāmo…
- Jā, jā, es zinu, ko jūs man gribat teikt! – vīrietis aprāva manu domu trauslo pavedienu. – Tā šausmīgā smaka! Varu jūs nomierināt – tā nāk no ševiota.
Lai pilnībā nodemonstrētu apmetņa griezumu un izmērus, vīrietis veica pirueti, tādā veidā uzvandot jaunu smaku mākoni. Laikam jau mans skatiens liecināja par saspringtu domāšanu, jo patiešām – krietni piepūlējos, mēģinot atcerēties, kas ir ševiots.
- Aā, jūs laikam domājāt, ka šis ir kāds arlekīna kostīms? – vīrietis smejot steidzās man palīgā. - Nē-e, ko jūs! Kaut arī tas iztālēm atgādina burnusu, ko šajā stadijā būtu visai grūti atpazīt, tas ir visautentiskākais ševiota apmetnis, ko man savulaik uzdāvināja kāds skots.
Par burnusu man it kā bija skaidrs - baltas vilnas auduma arābu apmetnis ar kapuci. Par ševiotu atcerējos, ka tas ir auduma veids. Papildinājumā ar vārdu “skotu” prātā nāca līdz papēžiem gari, smagi un blīvi apmetņi, par kuriem zināju – tos darina no raupjas un izturīgas Ševiota aitu vilnas. Tas, kas bija mugurā vīrietim, bija zaudējis savu blīvumu, jo viegli veidoja viļņveidīgas krokas.
- Tas patiešām ir skotu ševiots, - mazliet pieliecies, lai it kā kliedētu manas šaubas, vīrietis ieskatījās acīs. – To man pirms piecpadsmit gadiem uzdāvināja kāds skotu dzejnieks, un aiz cieņas pret viņu es šo apmetni valkāju katru dienu.
Tagad vairs nebija šaubu par neaprakstāmo smakas kokteili… Aitas vilna plus tik ilgi krātu sviedru un netīrumu bagāža, turklāt vēl mitrumā valga un siltumā izgarojoša… Pilnīgi negaidot no manis izlauzās gara nopūta.
- Neuztraucieties tik ļoti, - vīrietis steidzās mani mierināt. – Ja es pirms tikšanās ar rakstnieku to atstāšu garderobē, tad taču es drīkstēšu atnākt?
Neuzkrītoši ievilku elpu, lai atsāktu izskaidrojošo runu par garderobes trūkumu un smakām, kas mēdz iesūkties…
- Saprotiet, - vēlreiz nokrekšķināju savu jau reiz lieliski iesākto uzrunu.
- Gans Dāgs, - vīrietis to uztvēra kā nepieciešamību stādīties priekšā un, galanti pieliecies, sniedza man roku pāri galdam. – Jums – vienkārši Dāgs. Es pasaudzēšu jūsu smaržas receptorus, - viņš plati pasmaidīja un novilka savu dārgo apmetni. Tikai tagad, kad tas, pārmests krēsla atzveltnei, bija tuvāk apskatāms, ievēroju, ka uz mazajiem, piešūtajiem auduma gabaliņiem, kas gandrīz noklāja visu ševiotu, redzami burti. Īsi, ar roku rakstīti teksti. No šāda negaidīta, skurbinošu aromātu apdvesta žesta un šī savādā atklājuma samulsu vēl vairāk. Turklāt vēl šis īpatnējais vārds…
Vīrietis izrādījās ļoti vērīgs. Pamanījis manu skatienu, viņš steidzās paskaidrot:
- Ziniet, es esmu tāds kā donkihots dzejas pasaulē. Jā, ekscentrisks un nesaprasts, jo runāju pret vēju. Pret vējdzirnavām. Mans klusējošais un pacietīgais ieročnesējs “sančo pansa” (šajā brīdī Dāgs noglauda savu uz krēsla nolikto apmetni) ir vienīgais manas dzejas lasītājs un piekritējs. Kopš man ir šis apmetnis, mums abiem ir arī uzdevums - meklēt un atrast daiļo Dulsineju, lai paglābtu to no apkārtējās pasaules, bezgala materiālās un sabojātās.
Ieturējis teatrālu pauzi, lai ļautu man saprast savas domas dziļumu, Dāgs turpināja: - Ziniet, tikai retajam ir atļauts lasīt manas rakstītās rindas. Tikai tam, kurš nebaidās saost dzīves sārņus un paspiest manu pasniegto roku. Tā kā jūs mani neatraidījāt, jums es kaut ko parādīšu.
Tad vīrietis galda otrā pusē sarosījās – pieliecās tuvāk apmetnim, it kā meklēdams kādu tekstu uz krāsainajām lupatiņām, tad pacēla to, izpleta uz galda, un nu man radās iespēja šo savādnieku aplūkot tuvāk. Sirmā bārda un plānais pusmēness ap pakausi bija mānīgs iespaids – krunciņas sejā un vēl gana tvirtā āda lika domāt par tikko sasniegtu pusmūžu. Negludinātais, tomēr baltais krekls ar aizpogātu trešo vai ceturto podziņu, rosināja domāt, ka viņš centīgi meklē savu Dulsineju. Gredzens labajā ausī pierādīja - Dāgs pieturas savam dzejniekam stilam. Tikmēr viņa labi koptais rādītājpirksts ar smagnēju Nameja gredzenu norādīja uz dažām krāsainām lupatiņām, kuru izbalējušo saturu bija grūti izburtot. Precīzu tekstu tagad, protams, vairs neatceros, bet tieši tur es pirmo reizi saskāros ar domu - “plauktos vien sērojošas, vientulīgas dzeju grāmatas”. Tur bija arī rindas par Donu Kihotu un Sančo Pansu, par Rosinanti, kura nobeigusies pie kādas viltus Dulsinejas durvīm, par Dāgu, kurš nav nekāds Jānis…
Uz šo zaļo (vai tomēr dzelteno) lupatiņu, kas izskatījās visnobružātākā, jo atradās apmetņa lejas malā aizmugurē, tieši virs dubļainā papēža, atļāvos norādīt un ziņkāri pajautāt: - Gans Dāgs ir jūsu pseidonīms?
- Tā ir mana būtība, - vīrietis zibenīgi atcirta un, iebadījis ar pirkstu sārtā lupatiņā kaut kur sirds rajonā, norādīja: - Izlasiet!
“Katrs pats ir savas dvēseles, prāta un sirds gans; katrs pats lemj, vai darīt laimīgu sevi vai tomēr citus un caur to būt laimīgam pašam” – bija šo dzejas rindu galvenā doma.
Daudz vairāk parunāties mums nesanāca, jo ienāca citi lasītāji, un Gans Dāgs bez vārda runas atstāja skatuvi. Pa logu vien pamanīju, kā viņš iesēdās baltā mikroautobusā un nozuda man nezināmā virzienā…
Vakar nosūtīju īsziņu Leonijai – vai viņa gadījumā nepazīst Ganu Dāgu. Paziņa atbildēja ar pretjautājumu: “To, kurš Jānis Ziediņš (vai Puķītis?)”
Es izlēmu sarunu neturpināt. Lai Dāgam paliek viņa pasaka un sapņi...

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gans Dāgs

Kategorijas