Ik rītu pamostas ar dziesmu

2020. gada 25. septembris 00:00

169

22.septembrī 100. dzimšanas dienu svinēja Ausma Milija Zakarīte. Viņa dzimusi tālaika Adulienas pagasta “Podziņās”, bet jau deviņus gadus dzīvo Jaunalūksnes pagasta Kolberģī, kur rūpes par mammu uzņēmusies meita Ieva Zakarīte un dēls Juris Zakarītis.
Jubilāres garajā mūžā piedzīvots gan prieks, gan sāpes, un, tā kā viņa tagad ir guloša, mammas “acis”, “ausis” un “rokas” ir Ieva un viņas brālis Juris, kurš dzīvo tajā pašā mājā dzīvoklī blakus. Ar Ievas starpniecību mammas jubilejas priekšvakarā ielūkojāmies viņas dzīves gājumā.

Kopš bērnības jāstrādā
“Mamma dzimusi Gulbenes novadā, mācījās Sveķu sešgadīgajā pamatskolā, pēc tam vienu ziemu apguva šūšanas prasmes pie šuvējas. Tad strādāja vecāku saimniecībā, kur aprūpēja sešas slaucamas govis, teles, aitas un citus mājdzīvniekus. “Podziņās” bija jākopj 33 hektāri zemes. Mamma mācījās Rankas divgadīgajā mājturības skolā, bet pēc tās beigšanas turpināja strādāt vecāku saimniecībā,” stāsta Ieva.
1944.gada 24.februārī divu liecinieku klātbūtnē Tirzas mācītājmājā Ausma Milija salaulājās ar kalēja vecāko dēlu Jāni no daudzbērnu ģimenes, bet jau naktī no 25. uz 26. februāri kara šāviņu atblāzmā veda ar pajūgu vīru uz Jaungulbenes dzelzceļa staciju, lai aizvadītu armijā.
1946.gadā Zakarīšiem piedzima dvīņi Juris un Māris.

Priecājas par savu kaktiņu
“Līdz tam laikam mammai nebija savas dzīvesvietas. Dzīvoja gan pie saviem, gan vīra vecākiem, strādāja par “kalponi”. Ap 1948.gadu aizgāja dzīvot uz Tirzas pagasta “Rateniekiem” ar diviem maziem bērniem un tukšu pūru, bet pirmās dienas raudāja prieka asaras par savu kaktiņu. Lai arī bija trūkums un bieži ēdiens bija pienā cepti kartupeļi, ģimene bija laimīga. 1949.gadā piedzimu es. Piecu gadu vecumā saslimu ar bērnu trieku, un liela daļa no līdzekļiem, kuru jau tā bija maz, aizgāja manai ārstēšanai Ķemeru bērnu sanatorijās. 1951.gadā piedzima mans brālis Jānis,” stāstījumu turpina Ieva.
Ausma Milija bijusi arī strādniece Ceļu daļā.

Dzīve nelutināja
Ieva atzīst, ka mamma ir stiprs cilvēks. Dzīve viņu nav lutinājusi, mazajiem zēniem no savām kleitām pāršuvusi krekliņus, kuros viņi staigājuši, bet biksēm auduma nav pieticis. Viena pati mēģinājusi dzēst lielu ugunsgrēku, kad dedzis šķūnis ar malku un barību mājdzīvniekiem, - rezultātā abas rokas apdegušas un šodien ir liecinieces viņas grūtajam liktenim.
“Neskatoties uz visām likstām, mamma ir optimisma un dzīvesprieka pilna, ar lielisku humora izjūtu. Par likteni nesūrojas, no savas garās dzīves atceras tikai gaišos brīžus. Savulaik bijusi ļoti laba rokdarbniece - audusi, adījusi, šuvusi krustdūrienos un darinājusi baltos darbus,” saka Ieva.

Pašiem savs “bankomāts”
Lai gan bija rūpes par ģimeni, tās labklājību, darbs dārzā un laidarā, tomēr vienmēr atradās laiks labai dzejai, ko daudzu gadu garumā pārrakstīja savās dzejoļu kladēs, un grāmatu lasīšanai.
“Mamma bija ļoti izpalīdzīga un pretimnākoša - viņas dzīvoklī notika kinoseansi ciema iedzīvotājiem, regulāri uz profilaktiskajām veselības pārbaudēm telpu aizpildīja dažādu specialitāšu ārsti. Kad likvidēja vienīgo veikalu Vecadulienas miestiņā, autoveikals piestāja viņas pagalmā, bet pircēji to gaidīja Ausmas siltajā virtuvē, arī pastnieks presi atstāja pie viņas. Vietējie iedzīvotāji viņu dēvēja par “bankomātu”,” teic Ieva.
Jubilāre bijusi iecienīta saimniece kāzās, bērēs, cepusi pēc pasūtījumiem gardas tortes. Piedalījusies visās ciema aktivitātēs.
Ausmas Milijas lepnums bija dāliju kolekcija un citi ziedi, kuri ziedēja plašajā pagalmā un dārzā.

Ilgdzīvošanas noslēpums
Uz jautājumu, kāds, viņasprāt, ir mammas ilgdzīvošanas noslēpums, Ieva atbild – tas ir viņas raksturs un dzīvesprieks, attieksme pret dzīvi. “Mūžs bija grūts, tēvam alga bija maza, mammai vēl mazāka, nebija viegli septiņu cilvēku ģimeni uzturēt, jo pie mums dzīvoja arī vecāmāte. Mamma nekad nav žēlojusies par sāpēm. Arī tagad, kad prasu, kā jūtas, viņa saka: “Man viss ir labi.” Dzer zāles tikai sirdsdarbības uzlabošanai, smērēju viņai ziedes pret locītavu sāpēm, pamasēju rokas, muguru. Mamma katru rītu mostas ar dziesmu, un tad eju viņu apkopt. Viņa atceras daudz savas jaunības laika dziesmu, un mēs mājās bieži dziedam – cits balsī, cits nebalsī. Vienmēr esam bijuši skaļi, un mammai patīk, ka taisām troksni,” saka Ieva.
Ik dienu pie mammas atnāk arī dēls Juris un vedekla Laila, kura izstāsta ģimenes un pagasta jaunumus. Juris ar mammu kavējas atmiņās par Vecadulienas laikiem. Tā kā viss mūžs Ausmai Milijai aizritējis Gulbenes novadā, ģimene abonē laikrakstu “Dzirkstele”, un Juris divas reizes nedēļā ir “korespondents”, skaļi lasot priekšā mammai rakstus no avīzes. Savukārt abām ar Ievu, kuras ziņā ir ikdienas aprūpe, vakaros risinās sievišķīgas sarunas.

Mācīja ar savu piemēru
Kad jautāju Ievai, ko viņa dzīvē mācījusies no savas mammas, viņa teic: “Mamma mācīja ar savu piemēru. Pateicoties viņai, esmu apguvusi ēst gatavošanas prasmi. Tā kā mamma bija godu saimniece, es stāvēju maliņā un vēroju, kā viņa darbojas. No mammas esmu mācījusies arī izturību, no abiem vecākiem man ir humora izjūta,” domā Ieva. Savā mūžā Ausma Milija Zakarīte sagaidījusi arī četrus mazbērnus un astoņus mazmazbērnus, vienmēr dzīvojusi līdzi viņu priekiem un bēdām, veiksmēm un neveiksmēm. Lai arī izdzīvotais gadsimts bijis pārbaudījumu pilns, no viņas joprojām strāvo optimisms un dzīvesgudrība, kas turpinās arī Ausmas Milijas tuvajos un mīļajos cilvēkos.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ik rītu pamostas ar dziesmu

Kategorijas