Arī paēdušajam ir vajadzīga māksla

2020. gada 29. septembris 00:00

1488

25. un 26.septembrī Gulbenē norisinājās 3. starptautiskais mākslas festivāls “Divi Jūliji 2020”. Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs šo festivālu veltīja diviem Latvijas lietišķās mākslas meistariem Jūlijam Maderniekam un Jūlijam Straumem. “Maderniekam šogad atzīmējam 150.jubileju un šobrīd, kad tikko ir beidzies šis festivāls, pirmās sajūtas ir prieks, kas reizē mijas ar mazliet skumjām. Kaut kas ir radīts un arī tikko beidzies. Viss izdevās brīnišķīgi!” “Dzirkstelei” atzīst muzeja direktore Valda Vorza.
Festivāla divās dienās gan zinātniskajā konferencē, gan amatnieku, mākslinieku un lietišķās mākslas meistaru andelēs un darbnīcās kopā piedalījās apmēram 1800 apmeklētāji.

Risina mūžsenu jautājumu
Festivāla pirmajā dienā norisinājās zinātniska konference “Divi Jūliji. Maderniekam - 150”, kurā ar lasījumiem piedalījās desmit Latvijā un arī starptautiski atzīti speciālisti un mākslas zinātnieki. Konferenci atklāja mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Inta Pujāte. Viņa “Dzirkstelei” atzina, ka J.Madernieks patiešām ir bijis ģēnijs. “Tikai mēs vēl to neapzināmies. Mēģinu pati to noformulēt un saprotu, ka tas ir riskanti mūsdienu sabiedrībā,” atzīst I.Pujāte. Klātesošos viņa iepazīstināja ar mākslinieka gadalaiku atainojumu žurnāla “Atpūta” vāku kompozīcijās.
Konferences laikā notika paneļdiskusija “Māksla un sabiedrība”, kur tika meklēta atbilde uz jautājumu – vai paēdušam cilvēkam vajag mākslu? Pats latviešu lietišķās mākslas veidotājs, mākslinieks J.Madernieks ir savulaik izteicies, ka daudzi pilsoņi, tikuši pie turības, par mākslu vairs nedomā. V.Vorza atzīmē, ka šis provokatīvais jautājums, vai paēdušajam ir vajadzīga māksla, ir mūžsens un aktuāls arī šodien.
“To uzdeva pirms un uzdos arī pēc 100 gadiem. Ir laiks, kad ir jānotur, kā mākslinieki izteicās, “ar pirkstiem radītā māksla”. Tā šobrīd mijas ar digitālo iespēju izmantošanu. Protams, ir dažādi rezultāti un viedokļi vērtību ziņā, ir arī, kas laika pārbaudi neiztur. Manuprāt, tas mākslinieka radītais darbs ar tā pirksta pieskārienu visos laikos tomēr ir bijis visvērtīgākais. Tas dzīvo pāri laikam, to ar sirdi un dvēseli vari sajust, tomēr tam līdzās arī nenoliedzot mūsdienās sastopamos jauno un moderno mākslas izpausmju veidus,” savu atbildi dod V.Vorza.
Festivāls pirmo reizi tiek organizēts rudenī. V.Vorza atzīmē, ka izdevās radīt ikvienam šo svētku sajūtu rudenīgi saulainajā un dzeltenajā laikā. “Arī pašam Maderniekam šīs dzeltenās krāsas dabā ir bijušas bezgala mīļas, īpaši tie dzeltenie bērzi,” stāsta muzeja direktore.

Kopā strādājot, ir jauda un nākotne
Festivāls apliecināja arī aktualizētās tēmas rezonansi un nozīmi starptautiskā līmenī. Pirmās dienas konferencē ar lasījumiem uzstājās gan Gruzijas Mākslas pils direktors Georgijs Kalandija, gan mākslas zinātniece no Gruzijas Izolda Melikishvili, gan paklāju aušanas un vilnas dzijas krāsošanas eksperts Denizs Džoškuns no Turcijas.
“Ja nebūtu šis gads tik smags COVID-19 dēļ, būtu ieradušies partneri arī no dažādām Vidusāzijas valstīm ar unikālām prasmēm aušanā un jaunajās lietišķās mākslas ievirzēs, kas ir Vidusāzijai raksturīgi. Mums tas būtu absolūtais pārsteigums. Mums ir, kur attīstīties, un varam nodrošināt jaudīgu un starptautiski atzītu, un pieņemtu ikgadēju pasākumu. Jauda mums noteikti ir,” uzsver V.Vorza.
Ilggadēja un produktīva ir sadarbība starp Gulbenes vēstures un mākslas muzeju un pilsētas mākslas skolu. “Mums jau tālajā 2001.gadā pavasarī bija pirmā mākslas skolas pedagogu un viņu audzēkņu darbu izstāde. Mums patiešām ir sena vēsture sadarbībai ar šiem radošajiem cilvēkiem. Tikai kopīgi varam radīt ko skaistu un paliekošu,” ir gandarīta V.Vorza.
“Mūsu tandēms ir tik dabiski izveidojies - ar ko gan citu mēs varētu vēl tik labi sadarboties! Mums fondos ir arī tik daudzi darbi, kas ir tapuši 30 gadu laikā. Šajā festivālā izstādē varēja aplūkot pat 1995.gada diplomdarbu. Madernieka tēma jau tad mākslas skolā bija aktuāla. Devām iespēju izstādīt dažādus grupu darbus, projektus, mums šī tēma vienmēr ir bijusi aktuāla un vēl aizvien nav izsmelta,” uzsver Gulbenes mākslas skolas direktore Sandra Dikmane.

Madernieks piesaista Gulbenei
S.Dikmane atzinīgi novērtē iespēju runāt plašāk par Madernieka mākslu. “Par viņu, kā atzīst arī daudzi mākslinieki, ir tik maz informācijas - ir izdotas tikai trīs grāmatas! Divas ir viņa paša izdevumi, trešā ir padomju laikā izdota. Tādēļ ir maz informācijas. Pašlaik Dekoratīvās mākslas muzeja darbiniece, zinātniece Rūta Rinka raksta grāmatu, kas būs atkal jauna un mūsdienu skatījumā. Tas ir svarīgi, un man ir šī pārliecība, jo māksla, protams, ir mana dzīve,” dalās S.Dikmane.
“Daudzi apmeklētāji teica, ka šo pasākumu noteikti nevajag pazaudēt vai no tā atteikties. Tas varētu iegūt citas formas un attīstīties, bet nekādā ziņā nav izsmēlis sevi un novecojis. Gan konferencē, gan nākamajā dienā tirdziņā bija daudz apmeklētāju no citām Latvijas pilsētām. Citu lietu sakarā viņi uz Gulbeni nebūtu atbraukuši, viņus interesēja tieši šī tēma. Festivālā satiku daudzus mākslas skolotājus no Dundagas, Madonas, Varakļāniem, Rīgas,” atklāj S.Dikmane.

Kopā radoši un bagāti tradīcijās
Amatnieku, mākslinieku, meistaru andeles, aušanas, mezglošanas, cianotipijas, sietspiedes, filcēšanas un citas darbnīcas caurvija atslēgas vārdi – zināšanas, prasmes, tradīcijas, radošums, baudas. Arī šogad festivālu ar savu programmu bagātināja Rīgas porcelāna muzeja darbnīca. Bija sagatavotas 300 flīzītes ar Madernieka attēlotiem dekoriem. Darbnīcas apmeklētājiem bija iespēja ar aukstajām keramiskajām krāsām padarīt krāsainu savu personīgo karstumizturīgo flīzīti, ko pēc tam varēs izmantot praktiski. “Tā ir katram iespēja mijiedarboties ar vecmeistaru Madernieku, jo dekors virsū ir ņemts no viņa paraugdarbiem,” stāsta darbnīcas vadītājas.
No Alūksnes puses bija atbraukusi rokdarbu meistare Mudīte Pētersone, kura izrādīja no suņa vilnas adītās zeķes un cimdus. “Viņi pat samirkuši dod siltumu. Materiālu ņemu no saviem sunīšiem. Izķemmēju, savācu vilnu. Suņa vilnai jāpievieno aitas vilna un tad kopā jāsastrādā,” stāsta rokdarbniece. Šādus izstrādājumus meistare darina jau kādus piecus gadus. Piecpadsmit mūža gadi veltīti otrai nodarbei – aušanai.
“Dzirkstele” šajā festivālā sastapa arī kokapstrādes meistaru Viesturu Kļaviņu no Druvienas. “Manas gatavotās koka karotes kalpo ilgi. Man ir teikuši, ka pat desmit gadus kādam turas manas karotes,” atzīst meistars. Viņš bija gatavs ikvienam atklāt, kā darina savus izstrādājumus no koka un ko iemācījies izveidot no indīgā latvāņa. “Man tie top par lietaskokiem, par mūzikas instrumentiem. Īpaši tos iemīļojuši ansambļu skolotāji, etnogrāfiskās kopas, arī meditācijās tos kādi pielieto. Indiāņi sausā laikā ar šādiem izsauca lietu,” smaidot stāsta meistars.

Fakti

◆ Konferencē un paneļdiskusijā piedalījās 79 apmeklētāji.
◆ Ar lasījumiem uzstājās lektori no Latvijas un arī attālināti no Gruzijas, Krievijas, Irānas un Turcijas.
◆ Divās dienās festivālu apmeklējuši apmēram 1800 cilvēki.
◆ Kopumā bija 7 darbnīcas.
◆ Vistālāk Latvijā – no Liepājas – bija braukusi mezglošanas darbnīcas vadītāja Ilze Vainovska.
◆ Darbnīcās darbojās 247 apmeklētāji.
◆ Kopumā festivālā bija apskatāmas 8 izstādes.
◆ Tirgojās un ēdināja 29 uzņēmumi no Gulbenes novada, Balviem, Cēsīm, Rīgas.
◆ Apmēram 10 000 eiro finansējums festivāla norisei tika piesaistīts no projektiem - Vidzemes kultūras programmas un Valsts Kultūrkapitāla programmas.

+ 4

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Arī paēdušajam ir vajadzīga māksla

Kategorijas