Arī pēc vīrusa krīzes piedzīvo, ka ar gribēšanu strādāt vien nepietiek

2020. gada 29. septembris 00:00

3148

Arī pēc vīrusa krīzes piedzīvo, ka ar gribēšanu strādāt vien nepietiek

Darbu zaudēt vai arī neatrast krīzes laikā ir vienādi biedējoši. Vairums iedzīvotāju atzīst, ka šogad piedzīvotā COVID-19 pandēmija bija pat ļoti negaidīta, un daudzi no mums sekas izjūt vēl aizvien.
Cipari rāda, ka, sākot ar 12. martu, kad Latvijā izsludināja krīzes stāvokli, bezdarba līmenis manāmi pieauga, kā arī atrast sev atbilstošu darbu tā meklētājiem kļuva grūtāk.
Darbu atrast ir grūti gan jaunai 20 gadus vecai māmiņai, gan sievietei, kura savos 40 gados ir gatava apgūt un mācīties sev neierastākas darba prasmes. Izaicinājumus, atbalsta nepieciešamību un pieredzi, kas norūda darba rītdienai, ieguva arī novada uzņēmējdarbības pārstāvji. Cits atbalstu prasīja un saņēma, cits savukārt piedzīvoja atteikumu un atrodas gandrīz smagas izvēles priekšā.

Bezdarbnieku - vairāk, brīvu darba vietu – mazāk
Arī Gulbenes novadā krīzes laikā bezdarba skaitļi pieauga: martā - 740, aprīlī – 837, maijā - 860, kas bija vislielākais reģistrētais bezdarbnieku skaits šogad. Visvairāk NVA reģistrēto bez darba palikušo ir Gulbenē. Tad seko Stradu, Beļavas un Tirzas pagasti.
NVA apkopotā informācija liecina, ka COVID-19 pandēmijas klātbūtne krietni samazinājusi darba tirgū pieejamās brīvās darba vietas. Piemēram, 2020.gada aprīlī darba meklētājiem tirgū bija pieejamas vairāk nekā 18 000 darba vietas (salīdzinājumam pirms gada – vairāk nekā 34 000). Brīvas darba vietas ir, bet sarunā ar “Dzirksteli” jauniete Megija Tropa (20) un gulbeniete Kristīne Priede (39) norāda, ka vairumā no vakancēm priekšroka manāmi lielāka ir tieši vīriešiem darba specifikas dēļ. Gada vidū, kā liecina NVA dati, brīvo darba vietu visvairāk bija būvniecībā un apstrādes rūpniecībā. Ir vajadzīgi: pavārs, automehāniķis, autoatslēdznieks, transportlīdzekļu krāsotājs, ēku celtnieks, metālmateriālu metinātājs, bruģētājs, betonētājs.

Gada laikā darbs nav atrasts
Gulbenietei Kristīnei Priedei 2020.gads bija iesācies ar uzņēmuma darbības pārtraukšanu uz nenoteiktu laiku. “Iepirkām metāllūžņus. Pēkšņi mainījās likumdošana, Valsts vides dienests informēja, ka turpmāk jābūt nodrošinājumam par summu 50-100 tūkstoši. Un šī summa bija tāda pati kā lielajiem uzņēmējiem, bet mēs taču bijām salīdzinoši mazi. Variants bija šo summu aizņemties, bet es to nevēlējos. Gribēju savu darbību oficiālu, bet negribēju šo risku.”
K.Priede ar šo biznesu nodarbojusies jau kopš 2012.gada. Pārtraucot aktīvo darbību un iestājoties bezdarbniekos, viņai februārī tika piedāvāti garie kursi uzņēmējdarbībā. Tos pabeigusi, saprata, ka gandrīz visas zināšanas jau iegūtas, pirms tam veidojot un vadot gadiem uzņēmējdarbību metāllūžņu savākšanā. Un tieši šobrīd, kad būs pagājuši deviņi mēneši bezdarbnieku oficiālajā reģistrācijā, viņa labprāt izietu sev šobrīd interesējošos kursus, tomēr vairs to nevar izdarīt.
“Katram bezdarbniekam tikai vienreiz ir iespēja apmeklēt kādus kursus. Tagad ir tie, kas man būtu vajadzīgi, bet vairs nevaru. Ļoti žēl, ka tā. Nākamos šādus kursus varu iziet tikai pēc diviem gadiem,” secina K.Priede.
COVID-19 laikā arī viss apstājās, nekādi kursi nenotika. “Es gribu kaut ko darīt, bet nezinu, ko es kā sieviete varu darīt. Man liekas, ka man darba nav. Vairākus CV esmu sūtījusi, es, piemēram, daudz zinu par automašīnām, bet visur atrod kādu iemeslu, kādēļ neesmu piemērota. Zinu, ka dome ir tiesīga palīdzēt mazajiem. Aizgāju pērn paprasīt iespējamu atbalstu laukuma labiekārtošanā, no viena kabineta uz otru mani sūtīja, bet tā arī atbalstu nesaņēmu,” pieredzē dalās gulbeniete.

Darbā neņem, jo mazs bērns
Šajā gadā vidēji 7,1 % (5571) no bezdarbnieku kopskaita bija jaunieši bezdarbnieki vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Lai arī bieži lasīti sludinājumi, kur dažādu jomu darba devēji steidzami meklē darbiniekus, jaunajai māmiņai Megijai Tropai atrast darbu neizdodas. Savos 20 gados viņa audzina mazu bērniņu un mācās daļēji attālināti.
“Protams, darbu cenšos atrast, jo nepieciešamas finanses. Līdz šim esmu meklējusi daudz, pārsvarā vietās, kur neprasa konkrētu profesiju vai augstāko izglītību – benzīntankos, veikalos, kafejnīcās, arī kokapstrādē. Šogad vien esmu CV sūtījusi uz kādām 25 vietām, meklēju arī COVID-19 krīzes laikā. Lielākoties nevienā darbavietā mani negrib ņemt tāpēc, ka nav pieredzes, esmu jauna. Vienā darbavietā tā arī man pateica, ka negrib mani pieņemt, jo man ir mazs bērns un bērni bieži slimo. Arī draudzenei tieši tāda paša iemesla dēļ atteica darbu. Tomēr nepiekrītu, ka visas jaunās māmiņas to vien dara, kā “sēž uz slimības lapām” un nestrādā. Atceros, vienā darbavietā, kur piezvanīju, man teica, ka, jā, ir aktuāli darbinieki, lai sūtu savu CV. Nosūtīju, bet pēc tam vairs neatbildēja uz maniem zvaniem, pat atvienoja tos. Tas patiešām jau ir smieklīgi,” stāsta M.Tropa.
Viņa pieļauj, ka varētu arī pārcelties uz Gulbenes novadu, ja būtu labs un stabils darbs. “Tad arī risinātu visus ar dzīvošanu, skolu un bērnudārzu saistītos jautājumus. Šobrīd dzīvoju Madonas novadā, bet esmu skatījusies darba piedāvājumus arī citās pilsētās, arī Gulbenē.”

Cieta zaudējumus, bet atguvās
Ainu, kas attēlo daudzus uzņēmējus mūsu novadā, raksturo piedzīvotais SIA “Avoti SWF”. Viens no lielākajiem darba devējiem novadā skaudri izjuta COVID-19 ietekmi uzņēmējdarbībā, tomēr vasara ir bijis diezgan labs laiks, lai atgūtos un pat palielinātu ražošanas rādītājus.
“Pasaulē noteikto COVID-19 izplatības ierobežošanas pasākumu ietekmē pavasarī būtiski samazinājās “Avoti SWF” ražoto mēbeļu pieprasījums un ražošana uz laiku tika pārtraukta. Samazinoties valdības noteiktajiem ierobežojumiem, ražošanas apjoms strauji pieauga un šobrīd pārsniedz līmeni pirms dīkstāves,” atklāj “Avoti SWF” valdes priekšsēdētājs Uldis Misiņš.
Lai nodrošinātu pasūtījumu izpildi un drīzumā plānoto jauno produktu ražošanas uzsākšanu, uzņēmums aktīvi meklē jaunus darbiniekus, tajā skaitā kokapstrādes ceha operatorus un strādniekus, ražošanas maiņas meistaru, tehnologu un citus.
Uzņēmuma vadītājs stāsta, ka tiek turpināti un attīstīti pavasarī iesāktie drošības pasākumi, lai iespējami samazinātu riskus saslimstības izplatībai, kā arī nodrošinātu darbinieku drošību un ražošanas turpināšanu. Pavasarī uzņēmums atradās dīkstāvē, un pēc objektīvas un ātras pieteikuma izskatīšanas dīkstāvē esošie uzņēmuma darbinieki saņēma valsts apmaksātos pabalstus. Uzņēmuma vadītājs atzinīgi vērtē valsts sniegto atbalstu un izrādīto pretimnākšanu šajā laikā.
U.Misiņš ir arī jaundibinātās biedrības “Uzņēmēji Gulbenes novadam” izveidotājs. Viņš pozitīvi prognozē šīs biedrības nozīmi novada uzņēmējdarbības atbalstam un pat izaugsmei. “Biedrība plāno atbalstīt novada jaunos uzņēmumus, nodrošinot aktīvu biedru līdzdalību mentoru tīkla paplašināšanā un daloties ar vairāk nekā 20 gados uzkrātu uzņēmējdarbības pieredzi. Taču būtiski ir ne tikai izveidot jaunas darba vietas, bet arī veicināt kvalificētu un izglītotu darbinieku pieejamību. Līdz ar to viena no biedrības prioritātēm ir mūsdienīgas dzīves un atpūtas vides veidošana, lai veicinātu esošo un potenciālo darbinieku vēlmi dzīvot un strādāt mūsu novadā,” “Dzirkstelei” skaidro U.Misiņš.

Cīnījās saviem spēkiem
Viena no nozarēm, kas asi izjuta COVID-19 klātbūtni, ir skaistumkopšanas nozare, arī dažādas frizētavas un saloni. Klienti pazuda, darba apjomi kritās, bet visiem aktuāls palika savu darbinieku atalgojuma un arī iznomājamās platības izmaksu jautājums. Daudzi saloni un frizētavas ir atguvušās un turpina ierasto darbu, citi strādā vien pēc iepriekšēja pieraksta pa tālruni.
Gulbenes vīriešu frizētavas “Kredo” friziere Valda Ramane stāsta, ka nevienu darbinieku tajā laikā neatlaida, lai arī krīzes sākumposmu izjuta. “Sūdzēties tagad nevaram, darbs ir, protams, kā kuru dienu. Ir dienas, kad ir vairāk klientu, ir, kad mazāk. Mums martā bija tas pirmais grūtais laiks. Nevienu darbinieku neatlaidām, visi izmantoja, kā ieplānots, savus atvaļinājumus. Protams, tagad nāk rudens, vērojami vīrusa saasinājumi, ļoti ceram, ka varēsim turpināt strādāt un arī izdzīvot, ievērojot visas drošības prasības,” stāsta V.Ramane.
Salona “Oāze I.L.” meistare Ineta Liekniņa apstiprina, ka visa darbība un tās produktivitāte saistās ar klientu plūsmas daudzumu. “Krīzi mēs pārdzīvojām, bet nezinu, vai esam pilnībā atguvušies. Protams, ka bija cilvēki, piemēram, pensionāri un citi, kas bija ļoti piesardzīgi, un es tajā laikā nestrādāju. Daudzi nenāca, jo bija šī nedrošība finansiālajā ziņā,” stāsta I.Liekniņa. Arī tagad viņa darbu turpina pēc iepriekšēja pieraksta pa tālruni. Salons atrodas pašā pilsētas centrā, tomēr nama saimnieks bija pretimnākošs par nomas maksu, kura tika ievērojami pazemināta COVID-19 krīzes mēnešos.
Frizētava “Tiina Lux” krīzes mēnešos bija viena no tām, kas spēra soli attālinātajā klientu apkalpošanā un sāka piedāvāt dažādus skaistumkopšanas līdzekļus savā internetveikalā. “Tiina Lux” pārstāve Gunita Melne gan atzīst, ka kosmētikas jomā ir pat ļoti grūti konkurēt ar lielajiem veikaliem, kas piedāvā lētas cenas, tāpēc šobrīd internetveikals vairs nav dienaskārtībā kā prioritāte. Viņa krīzes laiku neraksturo kā absolūti dramatisku.
“Mums nebija traki, lai arī martā un aprīlī ļoti saruka klientu skaits. Maijā, kad saule sāka vairāk spīdēt, tad cilvēki vairs nebija tik sabijušies. Vēl to neziņu un klientu sarukumu piedzīvojām nupat augustā, kad nedēļu telefons klusēja. Tad Gulbenes novadā visi no jauna sabijās no vīrusa, pēc tam atkal nāca,” stāsta G.Melne. Viņa atzīst, ka sāpīgi gan salona darbību skāra nomas maksas jautājums. “Mums nebija nekāda atbalsta no valsts. Mēs paši tikām galām. Tajā laikā arī pastiprinājās kontrole no sanitārās inspekcijas, bija jāpērk starpsienas un jāpārkārto salons, atvērām vēl vienu telpu blakus saviem spēkiem. Jautāju bankām, lai kaut vai pāris tūkstošus aizdod iekārtu iegādei, bet saņēmu pilnīgu atteikumu. Lai arī pirms tam bija solīts, ja vien vajag, lai droši nāku, bet tad arī atklāti pateica, ka COVID-19 laikā pilnīgi nedos atbalstu,” atceras G.Melne. Šobrīd salons strādā ierastajā režīmā, kāds valdīja pirms krīzes.

Pilsēta var palikt bez viesnīcas
Gulbenes novada pašvaldības Attīstības un projektu nodaļas projektu vadītāja Liena Kazāka informē, ka COVID-19 krīzes laikā “komersanti neizrādīja interesi par atvieglojumiem, piemēram, nodokļu atlaižu formā”. “Tika saņemti ieinteresēti lūgumi atlikt nekustamā īpašuma nodokļu maksājumus, bet tika pieņemts lēmums par nekustamā īpašuma nodokļa termiņa pagarināšanu līdz 16.novembrim. Pašvaldība centās nodrošināt pieejamu un aktuālu informāciju par valsts atvieglojumu instrumentiem mājaslapās (“Gulbene.lv” un “Biznessgulbene.lv”), tika organizēts attālināts dialogs “Zoom” vietnē ar valsts atbalsta institūcijām, Valsts ieņēmumu dienestu, “Altum”, inovāciju brokeri,” skaidro L.Kazāka.
Tomēr savs stāsts ir Gulbenes viesnīcas saimniecei Jevgēnijai Kallasei. Viņa “Dzirkstelei” atklāj, ka šobrīd praktiski viesnīcas darbu vada pati, jo, kad aizsākās COVID-19 krīze, nācās atlaist visus savus darbiniekus. Smago lēmumu viņa pieņēma 15.martā. “Man nebija citu variantu. Vasarā klienti palēnām sāka atgriezties, bet vēl joprojām nevienu meiteni darbā atpakaļ neņemu. Cenšos visu darīt saviem spēkiem, jo nezinu, kas būs tālāk,” uzsver J.Kallase.
Ja tuvākās nākotnes prognozes būtu cerīgas, tad darbinieces no bezdarbniekiem varētu atgriezties. Viņa stāsta, ka atbalsts prasīts Gulbenes novada pašvaldībai, tomēr saņemts atteikums samazināt nekustamā īpašuma nodokli par kādu procentu: “Atbilde bija: kategoriski nē!” Pašvaldība viesnīcas vadītājai piedāvājusi samaksāt šo nodokli pa daļām vai pārlikt uz nākamo gadu. Viesnīcas ēka atrodas pilsētas centrā, un izmaksas patiešām ir lielas, jo tā ir gan juridiska persona, gan tiek veikta uzņēmējdarbība. Atbalsts tika prasīts tikai uz ārkārtējās situācijas mēnešiem. Viņa zina stāstīt, ka citviet Latvijā citās pašvaldībās, piemēram, Jūrmalā, viesnīcām ticis piešķirts atvieglojums. Nupat J.Kallase Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā lūgusi valsts atbalstu tūrisma nozares uzņēmumu darbinieku algu līdzfinansēšanai. Viņa ļoti cer, ka to saņems un varēs izlietot vismaz viena darbinieka algošanai. Visvairāk vadītāju šobrīd uztrauc ziemas periods, jo līdz šim darbs organizēts vienmēr tā, ka vasarā tiek strādāts, lai ziemā spētu visu nomaksāt. Šogad, sākot ar martu, iestājās dīkstāve, un arī šajā vasarā darbs noritējis mazos apmēros. “Jā, es vienkārši aiztaisīšu durvis ciet, ja nebūs citu variantu. Negribu “ieiet mīnusos”,” atklāti saka J.Kallase. Tas nozīmē, ka Gulbene varētu palikt bez viesnīcas.

Nozares/jomas, kuras COVID-19 laikā Latvijā skartas visvairāk:

   ◆ transports un uzglabāšana,
   ◆ administratīvo un apkalpojošo dienestu darbība,
   ◆ izmitināšana un ēdināšanas pakalpojumi,
   ◆ vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība,
   ◆ atkritumu apsaimniekošana,
   ◆ apstrādes rūpniecība,
   ◆ māksla, izklaide un atpūta,
   ◆ finanšu un apdrošināšanas darbības.
Avots: NVA

Bezdarbnieku skaits Gulbenes novadā 2020.gadā:
janvāris – 696,
februāris – 699,
marts – 740,
aprīlis – 837,
maijs – 860,
jūnijs – 844,
jūlijs – 848,
augusts – 826.

Avots: NVA Balvu filiāles Gulbenes KAC

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem #SIF_MAF2020

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Arī pēc vīrusa krīzes piedzīvo, ka ar gribēšanu strādāt vien nepietiek

Kategorijas