Kāpostu talka

2020. gada 29. septembris 00:00

Ir agrs septembra rīts. Neatlaidīgi zvana modinātājs. Miegs kā kaislīgs vīrietis neatlaiž skavas un aicina palikt siltumā. Bet ir jāceļas, jo vēl augusta kapusvētku sestdienā ar vecmāmiņu laukos norunājām, ka braukšu uz kāpostu talku. Lai palīdzētu, lai parunātos, lai padzīvotos, lai atslēgtos no darba stresa un atpūstos.
Fiksi ceļos, ģērbjos, dzeru kafiju, lai paspētu uz agro autobusu. Piestāju pie spoguļa. Mati, vakar mazgāti, vēl glabā cītīgi veidotās lokas. Jāuzkrāso acis un jāuzzīmē mute. Vai vajag? Rīts agrs un tumšs, un diez vai pustukšā lauku autobusā būs kāds, kura dēļ vērts piepūlēties. Vecmāmiņai un kāpostgalvām jau nu tiešām vienalga, kādā košuma gradācijā izkrāsots mans ģīmis. Tomēr kaut kā neatpazīstu spogulī sevi. Lai saglabātu identitāti un sev par prieku, zīmēju pusaizmigušās acis lielākas un lūpas košākas.
Skrienu uz autoostu. Pieturā nokļūstu reizē ar autobusu. Šoferis kā vecs ūpis šajā agrajā rīta stundā arī tikai rūc un ņurd. Braucēju maz, un tie paši klusi snauž pirmajos saules staros. Pēc krietnas pusotras stundas izkāpju Rāceņos. Izkāpju viena un grozos. Dīvaini - neviena pretī nav, bet opis cieši solīja sagaidīt, jo līdz mājām kilometri četri ejami. Grozos, grozos - kā nebrauc, tā nebrauc. Zvanu - nekā, klusums.
Zinu, ka laukos ir tikai vecais telefons pie vada, jo nekādus mobilos sakarus ne vecmāmiņa, ne opis neatzīst. Un, ja viņi ir izgājuši lauka darbos, nevienu es nesazvanīšu. Slinkais pelēkais runcis, kurš mēdz gulēt uz galdiņa blakus telefonam, klausuli nepacels un ziņu nenodos. Un arī viņš, visticamāk, ir aizgājis savās kaķa gaitās, nevis gaida manu zvanu.
Stāvu un grozos, paiet piecas, desmit, divdesmit minūtes. Garām aizrūc dažas mašīnas, no kurām man nekāda labuma, bet opja veco “golfiņu” neredzu. Cik ilgi tā stāvēšu? No stāvēšanas nekādas jēgas, būs vien jāiet.
Nogriežos mežā un sāku soļot. Kluss un mierīgs, spīd rudenīga saule, un prāts pamazām kļūst možāks. Te sakustas krūmi, un, re, stirnas viena pēc otras šķērso ceļu. Trakums, nesaprotu - kura no kuras bēgsim? Stāvu kā lēmēta. Sajūtas dīvainas - skaisti un brīnumaini, un nedaudz baisi tik tuvu sastapties ar dzīvām radībām, kas šeit jūtas vairāk mājās nekā es. Aiz muguras jau kilometri divi, kājas jūt, ka ikdienā tādi gabali nav staigāti. Labais garastāvoklis pamazām sāk bojāties. Sāku rūgt kā pērnais ābolu ievārījums. Eju viena, kompāniju vairs nesastāda pat stirnas, un sauli debesīs draudīgi nomaina melns lietus mākonis. Tā! Lietussarga man nav, toties ir stiepjama paliela soma ar pilsētas labumiem. Smukās matu cirtas salīst slapjas un izstiepjas taisnas, labi, ka skropstu tuša ir ūdensizturīga.
Esmu nikna - nu, ko es te velkos? Un vispār… Vai man tie kāposti vajadzīgi? Tik, kā ar vecmāmiņu un opi patusēt. Uh! Eju. Pēkšņi meža klusumā atskan braucošas mašīnas troksnis, un tā strauji nobremzē man blakus. Esmu sabijusies.
“Kur tad tāda salijusi jaunkundze viena pati pa mežu dodas?” atskan rupja, piesmakusi balss. “Golfiņš” izskatās tikpat sens kā manam opim un tik netīrs, ka krāsu grūti noteikt. Zaļš? Zils? Pelēks? Un šoferis arī izskatās šaubīgs. Mati noauguši līdz pleciem, mugurā ne visai tīra kamuflāžas jaka. Ko šis - kariņu pa mežu spēlējis? Un tās ūsas - spurainas un nedaudz sirmas. Blusām matracis, vai?
Bet kājas manu slaido stāvu vairs negrib turēt, kur nu vēl iet uz priekšu. Riskēju un sēžos vien blakus aizdomīgajam tipam. Tāds runīgs šis gadījies. Izprasa, uz kurieni eju un pie kā. Kas viņam par daļu? Bet es nez kāpēc stāstu visu, kā ir. Šoferītis sarosās un sola aizvest līdz opja mājām. Esot jaunais kaimiņš. Izprasa, ko mēs darīšot. Ak, kāpostus vākšot. Tad jau jāskābē arī pie vienas talkas. Tā viņš pļāpā, un man kļūst arvien drošāk un mājīgāk.
Uzdrošinos nopētīt šoferi tuvāk. Drukns stāvs, plati pleci, nepieklājīgi ataugušas ūsas. Un acis – spoži zilas kā debesis kailsalā. Nedaudz smaržo pēc meža, pēc koka un pēc kaut kā rūgta. Dīvaini, bet ar katru nobraukto metru palielinās drošības un miera sajūta. Tā pļāpājot, ātri pienāk mājas ceļa gals, un mašīna apstājas. Tā kā žēl kāpt ārā, tā kā gribas vēl parunāties, lai gan šis tips pie stūres nu noteikti nav mans vīrieša ideāls un mēs esam katrs no savas pasaules. Atsveicinos un dodos uz mājām.
Pagalmā dīvains klusums. Kas tad tā būs par talku? Es, opis un vecmāmiņa? Tad jau norausimies līki! Sapukojusies eju iekšā. Opis un vecmāmiņa, tikko ienākuši no rīta darbiem, taisa brokastis. Virtuve smaržo, un es tīri jestri saku: “Labrīt!” Man pretī veras divi pārsteigtu acu pāri: ”Ko tad tu šodien te? Mēs tevi tikai nākamsestdien gaidījām.”
Nu tā! Savā pārapzinīgumā un nenormālajā darba steigā esmu sajaukusi datumus. Tā ir, kad grāmatvedības cipari vien visu nedēļu galvā. Ko nu? Sēžos pie galda, ēdam brokastis, pļāpājam, sasildos šīs mājās mīļumā. Vecmāmiņa izdomā, ja jau esmu te, tad jābrauc dzērvenēs. Viņai būs un man arī vitamīni vajadzīgi. Paēduši braucam uz tuvējo purviņu.
Pamazām pie debesīm atkal uzrodas saule, purviņā klaigā dzērves, un mēs nesteidzīgi, izbaudot silto dienu, lasām ogas. Pat nevarēju iedomāties, ka man var patikt purvs, bet patīk! Pūš vējiņš, un kukaiņi arī nenomoka. Drīz vien spainis gandrīz pilns - labi, ka neņēmu lielo. Kaut kā cilājoties un tupuļojot, vienā brīdī saprotu, ka esmu pazaudējusi spainim osiņu. Tā kā ogošanu esam nolēmušas beigt, sāku grozīties un meklēt pazudušo osu, jo no purva ārā tas spainis pašai vien būs jānes. Rūpīgi pētu vaivariņu cerus un purva grīsli, sūnu paklāju un mazo priedīšu audzes. Laikam jau pārāk rūpīgi pētu, jo ieraugu daudz dažāda lieluma spaiņu osiņu. Vai cik daudz osiņu! Un visas kustas! Bļaudama, nezinādama, kur likt kājas, joņoju laukā no purva, bet vecmāmiņa smejas: “Šis taču ir Čūsku purvs!” Dodamies mājās, jo kāda vairs ogošana, ja kustīgās osiņas rādās arī tur, kur to nemaz nav. Labi, ka tā osa spainim nokrita pašās ogošanas beigās, citādi es noteikti paliktu bez ogām.
Vakarā, apmierināta ar piepildīto dienu, ar dzērveņu spaini blakus, sēžu autobusā un braucu mājās. Šķiroties opis bija stingri nozvērējies nākamajā sestdienā gan mani sagaidīt pieturā: kāpostu talka paliekot spēkā, un bez manis nu nekādi nevarēšot.
Pirmdienā savus trakos lauku piedzīvojumus stāstu kolēģei un vienlaikus arī draudzenei darbā. Viņu vairāk par dzērvenēm un čūskām interesē mans mīklainais “meža pavedējs”, kā viņa šo uzreiz nodēvēja. Nevarēju jau neko pastāstīt. Kā sauc? Kas viņš tāds? No kurienes uzradies? Ko dara? Kāds varētu būt bez kamuflāžas jakas un pinkainajām ūsām? Ko sola vai nesola spoži zilās acis? Un, jo vairāk draudzene jautā, jo vairāk atbildes interesē arī mani.
Visu nedēļu cītīgi bīdu atskaites un rēķinu kārtējā projekta iespējas un vajadzības. Pilnībā iekļaujos darba un pilsētas ritmā.
Pienāk sestdiena. Īstā kāpostu talkas sestdiena. Šoreiz no gultas izdodas izrausties savlaicīgāk un vieglāk. Mazgāju matus, taisu frizūru. Krāsoju acis un nemaz nešaubos, ka kāpostu talkā arī jābūt ar pieklājīgu paskatu.
Rudens rīta saulītei asi zobi, cimdi un šalle ir pašā laikā. Autobusa salonā nedaudz sasilstu, pasnaužu un ceļa garumu pat nejūtu. Autobusam stājoties Rāceņos, jau pa gabalu redzu opja “golfiņu”. Šoreiz brauciens uz mājām - siltā mašīnā, un opja prieks milzīgs, ka man nav jāiet kājām tas trakais gabals pa mežu. Bet man nez kāpēc mazliet žēl, ka nesatikšu svešinieku ar neaizmirstamajām acīm. Opis omulīgi pļāpā, stāsta, ka vecmāmiņa cepot plānās pankūkas un gaidot, un kāpostu talkai viss esot sagatavots.
Brokastojot vēl reizi atceramies pagājušās sestdienas pārpratumus un dienu purvā, kas izvērtās jauka un priecīga. Dzeram tēju, un pie durvīm klauvē. “Tas jau būs kāpostu cirtējs,” saka opis. Viņš vairs neesot tik spēcīgs, tāpēc sarunājis kaimiņu talkā. Veras durvis, un tajās stāv… mans “meža pavedējs”. Tiešām viņš, tikai ūsu nav. Un manī smaidīgas raugās divas acis – kā debesis kailsalā, kā rudzupuķes rudzu laukā, kā akači purvā. Savāds siltums izlīst caur ķermeni. Laikam tauriņi manī izpleš spārnus…

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kāpostu talka

Kategorijas