Kur dīgst agresija?

2020. gada 29. septembris 00:00

Kāpēc daļa jauniešu izceļas ar izaicinošu uzvedību, agresivitāti, vardarbību pret sevi un vienaudžiem? Seksologs, pārmaiņu treneris Arturs Šulcs uzskata, ka ģimenē saprasts un samīļots cilvēks nekad nav agresīvs.

Identificējas ar vecākiem

Speciālists skaidro, kur sakņojas jauno cilvēku attiecību un atkarību kaites: “Visticamāk dzīves sākuma periodā no vecvecākiem, kaimiņiem, radiniekiem, skolotāja ir saņemta slikta informāciju par tuvākajiem cilvēkiem. Mājās notiek skandāli, un bērnam tiek pasniegta ziņa – tavs tētis vai mamma vai abi ir slikti. Līdz noteiktam attīstības posmam mums ir vajadzīga saplūsme ar vecākiem, identificējamies ar viņiem. Mazais pieskrien pie vecvecākiem, mammītes, tēta, pieglaužas, apskaujas, viņu samīļo, un viņš dodas tālāk savos darbiņos. Emocionālā jomā, psiholoģiski – mēs pat pieaugušā vecumā, ja ir kāds vēstījums par manu

māti vai tēvu, identificējamies ar viņiem. Pārmetums vecākiem skar arī mani, tas ir par mani.”

Ja negatīvais vēstījums, ka vistuvākie cilvēki ir slikti, tiek nostiprināts apziņā, bērns sāk uzskatīt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, un viņš pats sevi uztver kā slikto. Tā notiek, ja, piemēram, vecmāmiņa bieži zāģē, ka vecāki ir dzērāji, neko īsti neprot, tētis par maz pelna.

Arī tad, ja ieilgušas attiecību krīzes laikā vai pēc šķiršanās mamma vai tētis par dzīvesbiedru saka: viņš/viņa mūs nodeva, atstāja tevi.

“Stāstot bērnam, ka tētis ir slikts, jo no mums aizgāja, tiek grauta mazā cilvēka personība. Bērns nav zaldāts tavā armijā! Lai gan tās ir divu pieaugšu cilvēku attiecības, aizvainotais vecāks nespēj tās nodalīt, mēģina aizgājušajam partnerim ieriebt, atvases acīs padarot viņu par ļauno. Nenobriedušajai personībai tiek izdarīts lāča pakalpojums, viņā rodas ārkārtīga trauksme, pretruna: bērns sevi uztver kā divu cilvēku apvienojumu un pēkšņi viena no viņa daļām izrādās slikta, neatbilstoša, nederīga. Bērns jūtas briesmīgi arī tad, ja vecāki nepārtraukti plēšas, karo vai turpina dzīvot tradicionālā laulībā dzīvo zobus sakoduši. Ilgstoša,

neatrisināta trauksme neizbēgami izraisa tā saukto neirotisko triādi – vardarbību, depresīvas parādības un atkarības.”

Atrodoties starp divām uguns līnijām, bērns, pusaudzis ir zaudētājs, jo pretrunīgā informācija viņu plēš uz pusēm. Pieaugušie trauksmi mēdz dzēst ar alkoholu, narkotiskām vielām, nepilngadīgie to mēģina noņemt ar datorspēlēm, agresivitāti pret vienaudžiem un sevi. Viņi biežāk slimo, no rīta nespēj piecelties, iet uz skolu, mācīties, ir nomākti, depresīvi. Un

apkārtējie spriež, ka slinkais puika vai slinkā meitene līdzinās slinkajai mammai, slinkajam tēvam, kurš neko daudz nespēj nopelnīt.

Stigmatizāciju purvā

Šādā veidā cilvēks tiek stigmatizēts, viņa zemapziņā un apziņā tiek iedzīta greiza pārliecība. Viņu saēd iekšējie spēki – domas par apdraudošo pasauli un par sevi kā nederīgu, neatbilstošu indivīdu, vārguli, tizleni, kuram nekas labs dzīvē nespīd, skaidro Arturs Šulcs un turpina: “Ja tas turpinās regulāri, cilvēks zemapziņas telpā ar dzīvi noslēdz neredzamu līgumu. Savulaik strādāju Tieslietu ministrijas kriminoloģisko pētījumu centrā, tur bija pētījumi par bijušo ieslodzīto stigmatizāciju. Ja kaut kādu iemeslu dēļ esi nokļuvis cietumā, pēc tam tevi nekur neņem darbā, jo no cietumnieka taču visu ko var sagaidīt. Valsts, tiesa par likumpārkāpumu viņu jau ir nosodījusi, bet sabiedrība soda atkārtoti. Stāstot, ka ir slikts, neuzticams. ApkārtējāS vides spiediens reizēm ir tik liels, ka cilvēku iegrūž atpakaļ negatīvajā uzvedības modelī un vidē.

Lai attaisnotu sabiedrības vērtējumu, sodu izcietušais nospriež – priekš kam man pūlēties, strādāt, labāk kaut ko nozagšu, izdarīšu pārkāpumu un vēlreiz nokļūšu cietumā.”

Tas pats notiek ar bērnu, pusaudzi, kuram iegalvo, ka viņš ir slikts. Cilvēkbērns sāk attaisnot šīs cerības. Zūd motivācija censties, mācīties. Tā vietā gribas aizmirsties azartspēlē, uzpīpēt, iedzert, salietoties kādu draņķi vai kauties. Kulmināciju viņš iemācījies sasniegt caur mājinieku skandālu ar ātrās palīdzības, policijas, bāriņtiesas iejaukšanos. Nav pieredzes, ka emocijas var gūt arī citādi, piemēram, caur kustību vai svētku rituāliem, kur ir prieks, cieņa vienam pret otru.

“Mums vienmēr ir izvēle – vai kulminācijas sasniegšanai iedarbosies patoloģiskais vai pozitīvais mehānisms, bet bērns nespēj to veidot. Pieaugušo pasaules piedāvāto patoloģisko modeli viņš pieņem kā savējo. Un tad brīnāmies – esam dabūjuši atkarīgu, spurainu pusaudzi, kurš protestē visos iespējamos veidos,” secina A. Šulcs.

Sliktākais, ka dumpinieks pats nespēj pārtraukt spēcīgās negatīvās emocijas: trūkst motivācijas darboties produktīvi, jo tas, viņaprāt, neko nemainīs.

Bez valsts politikas neiztikt

Pārmaiņu treneris tomēr saskata gaismu tuneļa galā – to profesionāli var pārtraukt grupas vai individuālais terapijas process. Diemžēl bērnu dvēseļu ārstēšana tā īsti nenotiek, kaut gan resursi izglītības iestādēs ir pieejami. Skolu sociālie pedagogi, klašu audzinātāji, direktori, psihologi, psihoterapeiti ar bērniem, kuri pakļauti vecāku emocionālās vardarbības riskam, nestrādā, lai viņi savā apziņas telpā spētu nodalīt, kas ir viņu un kas – vecāku problēma.

“Kaite ir ielaista, un situācija Bruknas kopienā to tikai aktualizējusi. Vardarbība turpinās. Mūsu valstī ir vairākas pedagoģijas augstskolas, tāpat daudzās augstskolās māca sociālā darba pedagoģiju un dažāda veida psiholoģiju. Bet kur ir zinātnieku domas, augstskolu pētījumi? Maģistra studiju programmā taču gatavo kompetentus nozares speciālistus, katram ir jāizstrādā darbs par noteiktu tematu. Diez vai viņi klātienē vērojuši

kolonijas ikdienu vai priestera pūles tikt galā ar grūti audzināmiem jauniešiem. Tas nozīmē, ka augstākā izglītība ir atrauta no reālās dzīves. Par ko mēs maksājam nodokļus, kas tiek novirzīti zinātnei un izglītībai? Vai augstākā profesionālā izglītība risina sabiedrībai aktuālas problēmas,” speciālistu interesē tieši sistēmiskas izmaiņas, ko var sniegt strukturālas reformas pedagoģijā, psiholoģijā un sociālajā darbā attiecībā pret jauniešiem, kam ir risks iziet no skolu aprites.

“Labā ziņa – vairākās pašvaldībās jau izsludināti konkursi par šo jauniešu

reintegrāciju, aktivizēšanu, lai viņi turpinātu mācības un iegūtu vismaz izglītības pamata līmeni. Pats esmu iesaistīts šajos projektos kā eksperts un pasniedzējs, bet tā ir darbošanās ugunsdzēšanas režīmā. Strādāju ar bērniem arī nometnēs, kur runājam par attiecībām, seksualitāti, robežu novilkšanu. Mani aicina vadīt seminārus vecākiem, kas nereti paši

dzīvojuši pozitīvu emociju, sajūtu un sociālo prasmju deficītā.”

Mūsdienās gan nometne ir kļuvusi par ārkārtīgi dārgu prieku, ko ne visi vecāki var atļauties. Līdz ar to jaunajai pilsētnieku paaudzei grūti iegūt prasmes izdzīvot dabā, nakšņot un gatavot ēst neformālos apstākļos, sadzīvot vienā telpā, saliedēties, lai kopā pārvarētu grūtības. Savukārt lauku bērniem būtu vērtīgi izbaudīt iespēju padzīvot pilsētā un gūt tur kultūras pieredzi.

A. Šulcs rezumē: “Diemžēl skolas kā resursu centra iespējas netiek pilnībā izmantotas, beidzoties mācību stundām, tur nekas nenotiek ne bērniem, ne vecākiem. Cik bieži tagad skolā notiek balles, klases vakari, kas māca gūt pozitīvu kulmināciju? Izglītības saturā nav paredzēts, ka, vidusskolu beidzot, jaunietis prot pārī ar otru cilvēku nodejot, piemēram, polku, valsi un fokstrotu. Lai, aizejot lielajā dzīvē, spētu veidot tradicionālas attiecības un ģimeni.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kur dīgst agresija?

Kategorijas