Brīvprātīgie sakopj Jaungulbenes silu

2020. gada 6. oktobris 00:00

713

Lai gan Jaungulbenes sils vairs nepieder novadam, tajā vietējiem ogotājiem un sēņotājiem nav bijis aizliegums atpūsties un ievākt meža veltes. Šogad mežs ar tām bijis bagāts, tomēr to vācēji diemžēl bieži arī kaut ko aiz sevis atstājuši. Jaungulbeniete Ilze Vanaga atklāj, ka sestdien organizētajā talkā “Pasēdēšana” pāris stundu laikā salasīti četri lielie maisi ar visdažādākajiem atkritumiem.
“Dzirkstele” meža takās talkojot sastapa arī Ievu un Annu Kažmeres un deputāti Gunu Pūcīti.

Zaudējuma sajūta nav pazudusi
“Esmu cilvēks, kam patīk daba, un šeit, silā, man kopš bērnības ir bijušas manas pastaigu takas. Vēl joprojām šī ir daļa no Latvijas, un, neņemot vērā esošo situāciju, tā piederība sirdī vietai nav zudusi, lai arī nedaudz jau skumji ir,” atzīst I.Kažmere no Jaungulbenes. Pirms gada arī viņa bija viena no tām, kas aktīvi iestājās pret sila pārdošanu.
Pērn šāda “Pasēdēšana” tika rīkota vēl ar nelielu cerību, ka domes deputātu balsojums būs labvēlīgs šai teritorijai, tomēr ar astoņām balsīm “par” tika nolemts, ka 142 hektārus lielā meža platība tiek pārdota izsoles uzvarētājam - zviedru uzņēmumam SIA “Silvestica Green Forest Latvia”.
I.Vanaga atzīst, ka gan viņai, gan citiem vietējiem iedzīvotājiem vēl joprojām ir milzīga zaudējuma sajūta. “Tā ir gan kapitāla un resursu ziņā, gan kopienas rīcības iespējošanas un emocionālajā ziņā, jo viena pagasta vērtība ir atņemta, lai balstītu citas novada vērtības. Mūsu kopienai ir pašlepnums, un arguments, ka mums jāpriecājas par miljona investīcijām sociālās aprūpes centrā, neiztur nekādu kritiku. Paldies Dievam, silu nopirka uzņēmums, kas nedomā īstermiņā. Jā, tas nav latviešu uzņēmums, tomēr tie nav arī cilvēki, kam gribētos uzreiz visu izcirst, lai dabūtu ātri ieguldīto naudu atpakaļ,” norāda I.Vanaga.

Arī mežam ir tiesības
Šīs talkas organizēšanas laikā viņa arī sazinājās ar esošo pārvaldnieku Latvijā un saņēma ļoti pretimnākošu attieksmi. “Šeit tiek atļauts gan ogot, gan sēņot. Mums pat solīja, ka palīdzēs izvest atkritumu maisus, ja to būs daudz,” saka I.Vanaga.
Viņa labprāt dalās arī savās pārdomās par dabas un cilvēka mijiedarbību: “Cilvēks jau nav atrauts no dabas un meža. Šodien ir liela distancētība no tā, un tas ir modernais uzstādījums, ka cilvēks iet dabā, patiesībā arī pats cilvēks ir daba. Un arī mežam ir savas tiesības, tikai cilvēks tās bieži pārkāpj.”
I.Vanaga uzsver, ka pati bieži nāk uz šo mežu atpūsties un staigāt, tāpēc to saredz kā vidi, ko var palīdzēt arī pati sakopt. Šogad viņa sastapusi ļoti daudz ogotāju un sēņotāju. “Jā, cilvēki aktīvi nāca, un jūlija rītos te bija kā Brīvības ielā,” atzīst jaungulbeniete.

Jūtas gaidīts ciemiņš
Gandrīz 800 novada iedzīvotāji pērn ar parakstu iestājās pret domes lēmumu silu pārdot, tomēr tikai četri deputāti, arī Guna Pūcīte, pauda savu nostāju, ka sils nav jāpārdod. Viņa atzīst, lai arī diemžēl tas tika pārdots, kopīgais mērķis viņu satuvinājis ar citiem sila aizstāvjiem, arī Ilzi Vanagu. “Apciemoju un jūtos te kā gaidīts ciemiņš. Mēs jebkurā mežā esam ciemiņi, tāpēc es nesaprotu to cilvēku motīvus, kuri ved uz mežu izgāzt savu drazu. Mežs ir svētnīca! Plastmasas maisi, skārda bundžas, stikla pudeles nekad nesadalīsies, bet apaugs ar sūnām un paliks zem lapām. Mēs savācām to, ko redzējām,” saka G.Pūcīte.
Viņa atzīst, ka arī tagad, ja būtu jābalso, viņa būtu “pret” sila pārdošanu. “Atskatoties uz notikumiem ar laika atkāpi, manas emocijas un sajūtas nav mainījušās. Es zinu arī to, ka mēs - tie, kuri bijām pret sila pārdošanu, izdarījām visu, kas bija mūsu spēkos, lai tas nenotiktu. Tomēr - notika. Kaut kādā ziņā es jūtos vainīga ne cilvēku, bet meža - šī Latvijas zemes stūrīša - priekšā. Cilvēki jau tur tāpat iet, vāc meža veltes, bet redzi - atstāj arī kaut ko aiz sevis. Tāpēc ar piedalīšanos talkā un rudens aveņu spaini Ilzei varēju ko labu no sevis dot! Ir dzīvē tādi notikumi, kas daudz ko maina un ietekmē. Sila stāsts man ir viens no tiem,” teic G.Pūcīte.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Brīvprātīgie sakopj Jaungulbenes silu

Kategorijas