Par zeķītēm un visu ko citu

2020. gada 6. oktobris 00:00

Kuram gan tā nav gadījies, ka, pārcilājot senas lietas – kādreiz saņemtas dāvanas, mīļus un sirsnīgus niekus, domas aizķeras pie senām atmiņām, kas aizved pie reiz sastaptiem cilvēkiem un dažādiem notikumiem. Uzsākot kārtot drēbju skapja augšējo plauktu, kurā reiz biju noglabājusi visdažādākos sīkumus – adītas cepures, šalles, zeķes un cimdus, cerēju, ka atbrīvošanās no visa liekā man neaizņems daudz laika. Kā mani reiz mācīja krustmāte: “Ja jau septiņus gadus kaut ko neesi vilkusi mugurā, tad vairs arī neuzvilksi! Vai nu atdāvini kādam, kam tas var noderēt, vai met laukā!”
Izcēlusi maisu ar vismaz trīsdesmit cimdu pāriem, no kuriem lielākā daļa bija reiz dāvanās saņemti dūraiņi, smagi nopūtos – jau nez cik reizes to biju pārcilājusi, bet, neko nespēdama norakstīt aiziešanai nebūtībā, vien papriecājusies par saskaņotajām krāsām un adītāju meistarību, dažos ievilkusi plaukstu, lai izjustu piekļāvīgo siltumu, dažus pieglaudusi vaigam, lai izbaudītu mīksto adījumu, un tad… visu atkal sakārtojusi atpakaļ. Prāts gan katrreiz lika padomāt: “Vai maz atceries pēdējo auksto ziemu, kad esi uzvilkusi kādu no tiem?” Atceros gan – tas bija ļoti sen…Tomēr vai gan tāpēc man tagad šķirties no tāda krāšņuma? Ar divām adatām adīti un ar četrām, ar grieztiem valdziņiem un ar nolaistiem, ar ažūra rakstu un bizītēm, dūraiņi ar pīni un atlokāmu galu, dubultadījumā un spoguļadījumā… Pašas adītie un ierastie, mīļākie, savulaik mammas valkātie un tāpēc piemiņai glabājamākie. No atmiņām ik pa brīdim izcēlās sirsnīgi mirkļi, kas atgādināja par cimdu dāvinātāju, un tā mazā kaudzīte atkal pārtapa citā mazā kaudzītē, līdz apstājās pie atsevišķā maisiņā iesaiņotiem, krietni pavalkātiem, tomēr vēl joprojām pūkainiem Angoras vilnas dūraiņiem. Tūlīt arī acu priekšā kā dzīva nostājās to dāvinātāja Mildas tante - bezgala sirsnīga, iejūtīga, allaž labvēlīga un mīļa, neticami rosīga savam vecumam.
- Tas tev, meit, pūkaini zaķīši, kur rokas un kājas sasildīt! - viņa teica un, gandrīz vai pusakla būdama, iespieda man rokās savu pēdējo adījumu.
Atcerējos, ka kaut kur vajadzētu būt arī zeķītēm, kuras savulaik vilku kājās meitai, kad viņa slimoja. Devos pie skapja, lai meklētu zeķu kasti. Gludi pielīdzinātas viena otrai, gluži maigas un mazliet durstīgas kā jau īstai vilnai pieklājas, īsas un pusgaras, ar rakstainiem valnīšiem un atlokāmiem, tagad sāns pie sāna tās gluži kā vēstules cita aiz citas gulēja kartona kastē. Šī līdzība, kas man pēkšņi ienāca prātā, nebūt nebija nejauša – pārcilājot adījumu kasti, līdzīgi kā cimdu pārus, atminējos gandrīz katru adījuma darinātāju. Atradusi Mildas tantes dāvātās zeķītes, pieglaudu tās vaigam, un domas pašas aizveda uz vairāk nekā trīsdesmit gadu senu pagātni.
Tolaik, kad Mildas tante man uzdāvināja šos adījumus, viņai bija astoņdesmit gadi, bet pirksti vēl ierasti naski ņirbināja adāmadatas, kaut arī acis vairs īsti skaidri nerādīja. Kaut kad krietni pirms tam viņa man bija iedevusi briļļu recepti, lai es no aptiekas atnesot “otru acu pāri”. Vēlāk viņa stāstīja, ka bildei asums esot parādījies, bet adīšanai brilles tikai traucējot, jo nepārtraukti slīdot pāri degunam. Piedāvāju tās nostiprināt ar ieveramo gumiju – piesiet pie briļļu kājiņām un pārmest pāri pakausim. Kādu laiku Mildas tante par šo izgudrojumu bija sajūsmā, vēlāk sūdzējās, ka šitā uzparikte pliku pauri noplēsīšot, jo traki pinoties matos, turklāt neciešami žņaudzot domas. Uz citu neko nevarot koncentrēties, kā vienīgi uz spiedošo sajūtu ap galvu. Piedāvāju citus variantus – platāku gumiju vai lenti, vai galu galā aptiekā nomainīt briļļu ietvaru uz šaurāku, bet viņa jau bija izlēmusi iztikt tā, kā ir.
Laikam jau šī epizode prātā palikusi tāpēc, ka šis briļļu jautājums bija man vienīgais zināmais, kas Mildas tanti manāmi satrauca. Es viņu pazinu kā ļoti pieticīgu un pacietīgu sirmgalvi.
- Kad jau pats vairs neko nevari, tad labi ir tā, kā ir, - viņa bieži atkārtoja, un nepārmeta, ja, ciemos nākot, veikalā biju nopirkusi nevis viņas iecienīto maizi, krējumu vai biezpienu, bet kaut ko dārgāku un it kā labāku. Tādos gadījumos taisnojos, ka laikam atkal atmiņa pievīlusi.
- Tev taisnība, vajag pagaršot arī kaut ko citu, - viņa piekrītoši māja ar galvu un smejot piebilda: - Bet tev pagatavošu biezpienu, no tā atcerēšanās paliekot labāka.
Pirms Mildas tante bija iegādājusies brilles, mums bija izveidojies priekšā lasīšanas ieradums. Kaut arī migla viņas acīs bija parādījusies jau pirms pāris gadiem, sirmgalve apzinīgi turpināja pasūtīt novada laikrakstu, tikai izlasīt to nespēja. Kad atnāca kāds ciemiņš, viņa lūdza izlasīt rakstu virsrakstus un, ja kaut kas arī ieinteresēja, tad kādu teikumu izlasīt. Reizēm, kad apciemoju Mildas tanti, mani gaidīja divu nedēļu laikraksti. Pēc tam sākām atcerēties sen lasītās grāmatas…
Reiz viņai uzdāvināju lielu un ērtu lupu, un sirmgalve pat nopriecājās, ka tagad pati spēšot salasīt burtus, tomēr vēlāk izrādījās, ka tas nav nemaz tik vienkārši: rindas zaudējoties, doma pārtrūkstot, acis reibstot... Viņa labāk turpināšot adīt un lasīt pati savās domās. Tam ne brilles, ne lupu nevajagot.
Astoņdesmitajā dzimšanas dienā Mildas tante no kaimiņiem saņēma dāvanu – ērtu šūpuļkrēslu adīšanai un domu lasīšanai. Kad Ziemassvētkos viņu apciemoju, dāvanā saņēmu Angoras vilnas cimdus un zeķītes.
- Tas tev, meit, pūkaini zaķīši, kur rokas un kājas sasildīt, - viņa teica, un iespieda man rokās savu pēdējo adījumu.
Mēnesi vēlāk kāds uzmeklēja Mildas tantes attālos radiniekus, lai paziņotu par tuvinieces nāvi. Viņu apglabāja blakus māsai Meža kapos.
Vēlreiz samīļojusi pūkainos cimdiņus un zeķītes, atkal noglabāju tos maisiņā un noliku kastē blakus citām. Turpat blakus ievēroju citas, gandrīz nevalkātas, varbūt tikai vienu vai divas reizes kājās bijušas smalkas, plānas baltvilnas zeķes, kas laika gaitā krietni sadzeltējušas, tomēr platais valnītis ar Lielvārdes jostas motīvu vēl izskatījās itin svaigs. Domas aizjoņoja uz vēl tālāku pagātni – uz laiku, kad dejoju tautas deju kolektīvā, pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem.
Ināru es sastapu kāda ciema tautas nama skatuves aizkulisēs, jo viņas sapnis bija dejošana, bet alkas – būt starp dejotājiem, allaž neremdināmas. Diemžēl bērnībā izslimotā kaite bija atstājusi nopietnu fizisku defektu, kas ietekmēja visu Ināras dzīvi. Īsākā kreisā kāja ne tikai sakropļoja gaitu, bet arī prasīja speciālus apavus un daudz līdzekļu. Par laimi, meitene jau piecpadsmit gadu vecumā bija spējusi atrast dzīves piepildījumu adīšanā un aušanā, un divpadsmit gadus vēlāk viņas darinājumi bija nopērkami galvaspilsētas mākslas salonos. Todien, kad mēs satikāmies pirmoreiz, viņai somā bija tikai divi pāri smalko adīto zeķu un jautājums, kurai tās dāvināt, esot radījis krietnu mulsumu. Vienu pāri viņa bija iecerējusi dāvāt deju kolektīva vadītājai, bet kurai gan no astoņām dejotājām otru? Ināra esot cerējusi, ka kāda izpildīšot solo numuru vai arī iepatikšoties no pirmā acumirkļa, bet nekas tāds nenotika. Izvēli par labu man noteica Nīcas tautas tērpa augstais zīļu vainags, ko kādā straujākā dejas pagriezienā aizķēra partnera roka - vainags palika karājamies uz muguras gumijā ap bizēm. Dejas laikā to sakārtot nebija laika, tāpēc atāķēju no matiem un iemetu tieši rokās pārsteigtajai Inārai. Viņa to uztvēra kā īpašu draudzības zīmi, tāpēc, koncertam beidzoties, uzmeklēja mani, lai apmainītos ar adresēm. Mēs sarakstījāmies ilgus gadus, bet, kad es sāku studēt Rīgā, reizēm satikāmies kādā kafejnīcā. Ināra aizvien biežāk cieta no sāpju lēkmēm, līdz iegūla slimnīcā uz ilgu laiku. Ārsti nedeva cerības uz atveseļošanos…
Vēlreiz ar skumjām noglaudu smalko zeķu pāri un ievietoju to atpakaļ kastē. Tā nu sagadījās, ka tieši blakus mežģīņrakstā adītām pusgarām vilnas zeķēm. Tās šajā rokdarbu krājumā laikam gan bija pašas valkātākās, ar vairākkārtīgi lāpītiem papēžiem. Vēl labi atceros tos laikus, kad darbā sala kājas un Ausmas tantes dāvātās zeķes lieliski noderēja. Jāatzīst, ka viņa tās tieši tāpēc arī uzadīja, jo, palaikam ienākdama bibliotēkā un sajuzdama tur nemīlīgo drēgnumu, uzdāvināja man ne tikai šīs zeķes, bet arī baltus pirkstaiņus. Tos valkāju vēl biežāk nekā greznās zeķes, tāpēc līdz vēsturisko cimdu kastei tie tā arī nepastāvēja.
Ausmas tante bija ļoti inteliģenta sirmgalve. Dzimusi smilteniete, viņa smalki pārzināja savas pilsētas vēsturi, literatūru un labprāt par to gribēja parunāties. Atšķirībā no daudziem citiem viņa aktīvi sekoja arī mūsu novada autoru gaitām, interesējās par katru uzrakstīto stāstu un dzejoli, vēlējās iepazīties ar vietējiem autoriem, pat iegādājās vienu otru krājumu, lai gan atzina, ka pietiktu taču ar to, ko izlasījusi bibliotēkā, jo – kur gan to visu bagātību likt pēc tam? Kapā līdzi tāpat nepaņemt.
Gadiem ejot, kad spēki izsīka, viņa arvien retāk apmeklēja bibliotēku, bet, līdzko afiša solīja tikšanos ar kādu viņai tīkamu rakstnieku, Ausmas tante prata sarunāt transportu, lai nokļūtu uz šo pasākumu. Tagad nožēloju, ka jau pašā sākumā nepierakstīju viņas stāstus, jo tajos bija tik daudz amizantu un smieklīgu, pašas dzīvē pieredzētu notikumu, ka varētu sarakstīt biezu grāmatu. Prātā palikušas vien dažas epizodes, kas cieši skāra arī mani pašu, jo saistījās ar manu dzimtu.
Savulaik Ausmas tante bieži ciemojās mūsmājās, jo bija manas vecmammas tuva draudzene. Viņa arī palīdzēja nocirpt aitas, mazgāja vilnu un gādāja par tās pārstrādi krāsainā dzijā. Tā kā viņa bija liela adītāja, mēs visi dāvanās saņēmām svīterus, vestes, jakas, zeķes, cimdus un cepures.
Kādā no šādām ciemošanās reizēm, kad man bija divpadsmit gadi, bet brālēnam Harijam seši, mūs izlēma iesaistīt šajā procesā, jo uzskatīja par gana pieaugušiem. Lai panāktu, ka vecā aita uz steķiem guļ mierīgi, viņu vajadzēja barot, un tā nu mēs abi tur tupējām ar sulīgu zariņu bunti, ābolu un burkānu bļodu, turklāt man palaikam vajadzēja paglaudīt viņai purnu. Ausmas tante ar vecmammu tikmēr sprieda, kādā krāsā šoreiz krāsot vilnu un ko vajadzētu uzadīt. Vienojušās par zilu džemperi tēvam, viņas steidza iemērkt vilnu pagalmā noliktajā skārda vannā, lai nākamajā dienā to izmazgātu. Vēl tagad ausīs skan Ausmas tantes kliedziens nākamajā rītā, ieraugot vannu ar tumši zilu ūdeni. Pirmajā brīdī arī vecmamma domāja, ka vilnai uzlieta tinte, tomēr mana mamma, brīdi padomājusi, paskaidroja, ka tinte mūsmājās stāv augšējos plauktos. Ieminējusies par guaša krāsām, viņa žigli aizsteidzās uz istabu. Zilo krāsu bundžiņu kastītē vairs nebija.
Īsti baltu vilnu tā arī neizdevās dabūt pat pēc vairākkārtējas mazgāšanas. Mēs ar brālēnu viens otru nenodevām - lai vecāki domā, ko grib, tomēr es nojautu, ka viņi tāpat zina, ka ne jau Ausmas tante vilnu nokrāsojusi… Tā kā tēvs savu zilo svīteri tāpat dabūja, savādais notikums it kā tika aizmirsts, un neviens par to vairs neieminējās…
Gludi salocījusi rakstainās zeķes, aizvērusi kastes vāku, atkal iebīdīju to skapja augšējā plauktā. Lai jau vēl paglabājas. Varbūt pēc laika, vēlreiz pārcilājot dzīparaino saturu, prātā ienāks vēl kādas mīkstas un nerātnas atmiņas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par zeķītēm un visu ko citu

Kategorijas