Īpaša vieta sirdī ir futbolam

2020. gada 13. oktobris 00:00

1000

Gulbenietis Raitis Šolins savu dzīvi ir saistījis ar futbolu. Šim sporta veidam viņš veltījis 30 gadus un ir laimīgs, jo var darīt to, kas aizrauj. Futbols bijis arī tas, kas savedis kopā ar dzīvesbiedri Ivetu.
Pēc Gulbenes 1.vidusskolas absolvēšanas Raitim bija doma saistīt dzīvi ar Robežsardzi. Fiziski bijis labi sagatavots, bet nevarējis lepoties ar mācīšanos. Teicamnieks bija tikai sportā, līdz ar to veiksmīgi nokārtojis fizisko pārbaudījumu, bet vidējā atzīme viņu iegāza.
“Devos dienestā armijā. Kad beidzu dienēt, sapratu, ka ar vidējo izglītību tikai nepietiks. Devos uz Rīgu mācīties par iekšdarbu apdares meistaru. Esmu apguvis šo arodu. Pēc tam Gulbenē mēģināju strādāt celtniecībā. Īsti neapmierināja alga, aizgāju strādāt uz gateri. Gaterī nostrādāju desmit gadus, bet līdztekus spēlēju arī futbolu. Un tad kolēģis ieminējās, lai studēju par treneri. Sākumā nedaudz šaubījos, bet mēģināju. Toreiz vietējās sporta skolas direktors bija Māris Čakars. Viņš mani paņēma darbā, un es vienlaikus studēju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pabeidzu studijas un tagad esmu īstajā vietā! Man patīk savs darbs, jo tas nav vienmuļš. Ar bērniem strādājot, katru dienu ir kaut kas jauns. Visu laiku jādomā par to, kā ieinteresēt bērnus treniņa procesā, lai viņiem nezustu motivācija,” saka Raitis.

Vēlas nodot savas zināšanas bērniem
Raitis pats tagad spēlē “FB Gulbene”. “Nezinu, kā būs, kad pats beigšu spēlēt futbolu, kad būšu tikai treneris. Domāju, ka būs ļoti smagi, jo futbols ir manas dzīves aicinājums. Tāpēc arī nolēmu būt par futbola treneri, lai tad, kad pats vairs nevarēšu doties laukumā spēlēt, būtu tuvāk futbolam. Negribas pamest futbola laukumu, bet laiks ir nepielūdzams,” atzīst Raitis.
Futbolu Raitis iepazinis bērnībā, kad spēlējis to ar lielākiem puišiem mājās pagalmā. “Tas aizrāva! Tagad es savas zināšanas vēlos nodot bērniem,” saka Raitis.
Viņš kopā ar otru futbola treneri - Kasparu Usānu vēlas panākt to, lai Gulbene kļūtu slavena arī ar futbolu. Viņi abi ir par Gulbenes futbola komandas atjaunināšanu, kas turpināsies nākamajos gados.
Aizpagājušās nedēļas nogalē sezonas noslēdzošo spēli gulbenieši aizvadīja ar Balvu futbolistiem. “Šajā spēlē mēģinājām integrēt jauniešus lielajā futbola komandā. Tie ir 2005., 2006.gadā dzimušie puiši. Varēja redzēt uztraukumu spēlē, bet viņi cīnījās, cik varēja. Tā arī viņiem cenšamies paskaidrot, ka mēs jau ilgi nespēlēsim, jums jāmēģina arvien vairāk nākt uz spēlēm, atdot sevi, jo jūs būsiet mūsu Gulbenes nākotne. Mēs tikai varam dot padomus,” saka Raitis.
Viņš uzskata, ka lielais futbols Gulbenē ir nepieciešams, lai bērniem, kuri iemīlējuši futbolu, būtu, kurp tiekties. “Katrs vēlas izaugsmi, bet Gulbenē tas nav iespējams, ja nav, ko piedāvāt, ja nav lielās komandas. Jauniešiem piedāvā spēlēt citās komandās, un viņi arī aiziet uz citu komandu. Mēs arī nevaram likt sprunguļus viņu ceļā. Mēs tikai priecājamies, ka viņus ierauga un ka viņi nes Gulbenes vārdu tālāk. Mums ir daudz talantīgu bērnu, bet, lai būtu rezultāts, svarīgs ir gan darbs, gan talants. Labs rezultāts ir ilgs darba process,” uzsver Raitis.

Nav bijis tikai vārtsargs
“Ļoti svarīgi ar jaunatni ir strādāt pie psiholoģiskā aspekta, jo viņi netic saviem spēkiem, un tā ir problēma. Motivācija viņiem ir, bet, piemēram, pirms sacensībām, ja redz, ka pretinieku komanda ir spēcīgāka, padodas jau pirms spēles. Man gribas panākt, lai viņi notic saviem spēkiem! Viņi nav sliktāki vai vārgāki par citu komandu spēlētājiem! Trenerim ir jābūt labam psihologam. Prieks, ka iesaistās un palīdz vecāki. Izmantoju visus iespējamos līdzekļus, lai jaunos futbolistus motivētu, disciplinētu. Trenerim ir jāspēj panākt arī cieņa savu audzēkņu acīs, un tas ir izaicinājums! Ja bērns necienīs, nerespektēs, tad no viņa neko arī nesagaidīsi. Ir jāpanāk cieņa, tāpēc arī pats piedalos lielajā futbolā. Rādu ar savu piemēru, ka arī es varu spēlēt futbolu, kaut gan sportam jau esmu diezgan vecs, lai cik tas nežēlīgi izklausītos,” saka Raitis.
Viņš uzsver – futbola laukumā ir svarīga simtprocentīga atdeve. To ievēro pats un prasa arī no saviem audzēkņiem. Futbolistam jāspēj samierināties ar zaudējumiem, un tas ir ļoti grūti. Arī viņa futbolista karjerā ir bijuši sāpīgi zaudējumi. “Neiesit vienus vārtus, un spēle aiziet pavisam citā gultnē. Ir smagi. Es pārdzīvoju, ja ir zaudēta spēle. Naktī neguļu, pārdomāju, ko konkrētajā situācijā varēju izdarīt labāk, visu analizēju. Ja ir izbraukuma spēle, tad labāk nemaz nesēžos pie stūres, jo pēc spēles visu laiku domāju tikai par aizvadīto futbola spēli. Atceros vienu no spēlēm, kurā dabūju sarkano kartiņu. Komanda palika mazākumā un zaudēja ar vienu vārtu pārsvaru. Es ļoti pārdzīvoju, ka nevarēju palīdzēt un ka es savu komandu atstāju mazākumā! Man to ir grūti pieņemt un pārdzīvot,” atzīst Raitis.
Viņš ir spēlējis daudzās komandās, piemēram, Madonas, Alūksnes, Balvu, Gulbenes, kā arī Latvijas amatieru izlasē. Savā futbolista karjerā izmēģinājis gandrīz visas pozīcijas - bijis aizsargs, centra pussargs, uzbrucējs. Nav bijis tikai vārtsargs. “Futbols ir komandas sporta veids. Katram jāizdara savs darbs un pēc iespējas labāk, lai uzvarētu komanda,” uzsver Raitis.
Viņa elks ir pasaulslavenais Argentīnas futbolists Lionels Mesi. “Patīk, kā viņš kontrolē bumbu, kā spēj vadīt bumbu, viņa domāšana un laukuma redzējums, fascinē māka spēlēt!” saka Raitis.
Viņš ar vislabākajiem vārdiem piemin arī savus futbola trenerus, īpaši Borisu Jamkoviju, kurš Raita kā futbolista izaugsmē devis visvairāk.

Par Raiti

◆ Vārds, uzvārds: Raitis Šolins.
◆ Vecums: 38.
◆ Dzimtā vieta: Gulbene.
◆ Dzīvo: Gulbenē.
◆ Izglītība: Gulbenes 1.vidusskola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija.
◆ Ģimene: sieva Iveta, meita Kristiāna Ance.
◆ Darbs: Gulbenes novada bērnu un jaunatnes sporta skola.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Īpaša vieta sirdī ir futbolam

Kategorijas