Katalina

2020. gada 13. oktobris 00:00

Katalinai patika pucēties, lai gan uz apkārtējo cilvēku fona viņa izceltos arī ģērbusies vienkāršās un ikdienišķās drānās. Atšķirībā no daudziem citiem rumāņiem sieviete neslēpa, ka viņas dzīslās rit īstas čigānu senču asinis. Kad vien bija iespējams, viņa ļāva kuplajiem, cirtainajiem matiem plandīties vējā, gluži tāpat kā ikdienā iecienītajiem garajiem, košajiem svārkiem. Elastīgie, košie krekliņi, kas cieši piekļāvās augumam, vairāk kalpoja brūni iesauļotās ādas toņa un krūšu apaļumu akcentēšanai un, nenoliedzami, piesaistīja daudzu vīriešu skatienus.
Tajā pievakarē, kad es viņu ievēroju pirmoreiz, uz pastaigu takas bija manāmas tikai pāris ģimenes ar bērniem, viens otrs velosipēdists, kāda mamma vai ome ar bērnu ratiņiem. Uz šī fona slaikā, nelielā auguma sieviete ar kuplo, vējā plandošo melno matu mākoni bija viegli pamanāma. Augstu pacēlusi zodu, nesteidzīgi un graciozi viņa paskrēja mums garām un, šķiet, nemanīja neko no apkārtējās pasaules.
Pēc tam mēs Katalinu satikām gandrīz ik vakaru. Viņai patika uz brīdi piestāt pie mums, īsu gabaliņu paskrieties ar mazo Katerinu, mazliet pasūroties par dzīvi… Tādas kopīgas paskraidīšanas un parunāšanās kādu laiku šķita pat pievilcīgas, līdz, vārds pa vārdam, caur rūgtiem smiekliem un smagām nopūtām es pamazām iepazinu pašu Katalinu.
Uz Kipru viņa atbraukusi pirms četriem gadiem. Viss sācies ar iepazīšanos internetā, kur kāds izskatīgs, sportisks un it kā bagāts vīrietis, kuram neveiksmīgās laulības “izsūkušas visas asinis”, Katalinai apsolījis baltu kabrioletu un villu pie jūras, un, ja vien viņa gribēšot, arī pašai savu veikaliņu. Gluži tik naiva viņa gan neesot bijusi, lai visam teiktajam noticētu, tāpēc pieprasījusi videosarunu. Vīrietis sākumā dusmojies, ka viņam neticot, apvainojot melos, bet viņš visu teikto varot uzrakstīt uz papīra, apzīmogot un viņai nosūtīt. Kam Katalinai kaut kādi safabricēti papīri? Labāk būtu piezvanījis ar videozvanu! Bet viņš izvairījās, izdomāja visādus iemeslus, lai tikai nebūtu jāzvana. Visvisādas šaubas un domas pārņēmušas Katalinu, un, lai atgūtu zaudēto sirdsmieru, viņa izlēmusi visu apskatīt pati savām acīm. Tā kā Kiprā nevienu nepazinusi, lūgusi savam iespējamajam līgavainim viņu sagaidīt un parūpēties par naktsmājām. Viņš atbildējis, ka aizsūtīšot pretim savu šoferi, tas visu nokārtošot. Šis pretimnākošais žests uz pāris dienām iedvesis mieru un atjaunojis cerību, ka viss solītais patiešām vēl var notikt.
Tomēr šoferis, kurš lidostā sagaidījis Katalinu, ļoti atgādinājis to sportisko un skaisti iedegušo puisi, kurš bijis redzams fotouzņēmumos internetā, un sirdī atkal atgriezies nemiers. Kad arī divās nākamajās dienās viņas pielūdzējam neatradies laiks ilgi kārotajai mīļotajai, bet viņa autovadītājs kļuvis arvien uzmācīgāks, Katalina sapratusi, ka ir apmānīta, un izlēmusi nozust. Viņai par laimi, viesnīcā strādājusi kāda rumāņu ģimene, kas iedevusi tukša dzīvokļa adresi Larnakā, nelielu naudas summu uzturam un ieteikumus, kur meklēt darbu.
Nelielais dzīvoklītis izrādījies labi mēbelēts, ērts un tuvu pilsētas centram, tāpēc cerības jau tuvākajās dienās atrast darbu iedrošinājušas iziet vakara pastaigā. Jau pēc pusstundas kāds puisis uzaicinājis Katalinu sēsties mašīnā un doties izklaidēties. Ilgi nedomādama, viņa piekritusi, bet atmiņas par tā vakara notikumiem palikušas visai miglainas. Dažādu dzērienu glāzes, “zālīte” un vēl kaut kas reibinošs… Svešs dzīvoklis, vīrieši un atkal dzērienu glāzes… No rīta viņa pamodusies savandītā gultā, svešā dzīvoklī, nezināmā vietā, bez naudas, bez dokumentiem,ar sāpošu un sūrstošu miesu un bezgala drūmām domām, jo – istabas durvis izrādījušās aizslēgtas. Pa logu redzamā ainava skaidri norādījusi, ka iespēju izbēgt gandrīz nav: kaut kur dziļi lejā zem loga un līdz pat horizontam – vienīgi jūra.
Dienas vidū pie Katalinas ieradies puisis, kura mašīnā viņa bija tik pārsteidzīgi iesēdusies, un paziņojis, ka no šīs dienas viņa esot pieņemta darbā – jau pievakarē būšot pirmie “viesi”, lai sakopjoties un uzvelkot tīras drēbes. Katalina uzreiz sapratusi, ka nav jēgas ne kliegt, ne pretoties, ne draudēt ar izlēkšanu pa logu, atliek vienīgi sadarboties. Varbūt tad pavērsies iespēja izbēgt no šī slazda.
Tāda iespēja radās pēc trim pazemojumu pilnām nedēļām, kad viens no “viesiem” – patukls sirmgalvis vārdā Spartaks, pārvērtējis savus gadus un potences spējas, kategoriski un nekavējoties pieprasījis svaigu gaisu. Nama saimnieks viņam piedāvājis iespēju atgūties plašā balkonā stāvu zemāk, uz ko sirmgalvis atbildējis, ka vēlas tur atpūsties kopā ar savu “saldumiņu”. Iespiedis puisim rokā prāvu naudas žūksnīti, viņš pilnīgi nejauši Katalinai parādījis ceļu uz brīvību. Viņa nekavējoties izmantojusi šo situāciju un veikli apvārdojusi savu glābēju, apsolot viņam vienīgajam visus pasaules labumus, kādus vien sieviete spēj dot, ja Spartaks viņai nopirks brīvību. Bet Spartakam pat nevajadzējis maksāt, viņam atlicis tikai piedraudēt ar šī ienesīgā biznesa beigām tam, kurš kavēs Katalinas ceļu uz viņa mājām, un – sieviete varēja iet.
Ieguvusi ietekmīgu aizstāvi un nozagtos dokumentus, nepilnu gadu viņa dzīvojusi dīku un garlaicīgu dzīvi plašā savrupmājā, līdz izvēlīgais Spartaks sapratis, ka šī muguras masiere un naudas tērētāja viņam apnikusi. Pēc pāris dienu skaļiem skandāliem kādā rītā viņš vienkārši izlicis Katalinu aiz durvīm, bet vakarā viņas vietu jau aizpildījis ar citu. Katalina atkal bijusi brīva. Šoreiz pat ļoti brīva – bez draugiem, bez naudas un darba, bez jumta virs galvas. Tās pāris banknotes, ko Spartaks atmetis taksometram un pāris dienām uzturam, izrādījies piliens vajadzību jūrā. Taču tā nebūtu Katalina, ja gluži vienkārši padotos. Turklāt galveno viņa bija sapratusi – ja vien spēj iekļūt bagāta vīrieša sirdī, dzīvi var izgrozīt tīri labi. Atradusi mazu istabiņu Pafosā, viņa steidza aizpildīt pārējos robus.
Četru zvaigžņu restorānā sastaptais itālis Paolu izrādījies frizieris. Viņa izskats liecinājis: pārticis, pašpārliecināts, veiksmīgs. Ieinteresēts, jo, pārlaidis vērtējošu skatienu apmeklētāju pilnajai zālei, pievērsies tieši Katalinai. Jau pēc pusstundas viņi sēdējuši pie viena galdiņa, un Katalina centusies izdomāt asprātīgus stāstus par savu pieredzes bagātās frizieres pieredzi, par ko viņai, atklāti sakot, bijis visai aptuvens priekšstats. Tāpēc nākamajās dienās viņa apstaigājusi frizētavas, lai patiešām iegūtu kaut kādu reālu pieredzi. Vienā no tām viņai pat uzticējuši kādam vecākam kungam apgriezt matus. Katalina jutusies lepna, dzirdot uzslavas par paveikto, un nemaz nemelojusi Paolu, kad stāstījusi par pēdējo apkalpoto klientu. Vīrietis šķitis iespaidots un uzaicinājis Katalinu strādāt viņa salonā. Tajā vakarā Katalina svinējusi, jo bijusi pārliecināta – viņa ir izvilkusi laimīgo lozi!
Pirmā un vienīgā kliente, ko viņai nācies frizēt šajā salonā, izrādījusies svarīga bankas darbiniece, kura vēlējusies tikai kādu nieku – pielīdzināt jau tā īsi apgrieztos matus, jo daži esot izstiepušies garāki. Katalina ļoti centusies saskatīt tos garākos, zibinājusi šķēres un mierinoši žūžojusi, lai tikai kliente aizietu apmierināta. Diemžēl kāds matu gruzis bija ielavījies aiz iestīvinātās blūzes krāgas un sācis kņudināt. Pat neveiklās manipulācijas ar fēnu nespējušas to aizgainīt. Tā vietā daži matu galiņi, kas bija nokrituši uz pārsega, iekļuvuši dāmas nāsīs, un viņa skaļi nošķaudījusies. Uz klientes neapmierināto brēcienu atsteidzies ne tikai Paolu, bet arī viss personāls. Katalinai nekavējoties tikušas parādītas durvis. Caur atvērto logu viņu pavadījusi dāmas klaigāšana un skaļā neapmierinātība ar sabojāto frizūru.
Bēdas slīcināt Katalina izvēlējusies restorānā, kas piesaistījis ar gaišzilām galdsegām un baltām iedegtām laternām. Iespējams, tā nebijusi nejaušība, jo šim vakaram viņa bija izvēlējusies baltu, caurspīdīgu blūzi un kuplus elektrozilus svārkus. Tādas viešņas parādīšanās izraisījusi mazu haosu virtuvē, jo šefpavārs, kurš vienlaikus bijis arī restorāna īpašnieks, acumirklī pametis plīts riņķus, lai personīgi apkalpotu daiļo sievieti un uzdāvinātu viņai vakariņas. Kaut kad pēc ceturtās vai piektās vīna glāzes Stavross ieskatījies Katalinai acīs un izteicis dziļu nožēlu, ka tās nav zilas. Vēlā vakara stundā atvadoties, dziļā pielūgsmē skūpstījis viņas plaukstas virspusi un jūsmojis par daiļajām rociņām ar klavierspēlētājas pirkstiem. Nākamajā vakarā bijis tik pārņemts ar mīlestību, ka solījis mūžīgu dievināšanu un dzīvi pārticībā. Trešajā vakarā Katalina ievākusies vienā no Stavrosa īpašumiem ar nodomu tur palikt līdz mūža galam. Nedēļu vēlāk viņa uzzinājusi, ka Stavrosam ir ģimene un vēl vismaz viena mīļākā, tāpēc viņi varēs tikties ne biežāk kā trīs reizes nedēļā, vislabāk dienā. Katalina izlēmusi nepadoties, jo – kur tad solījumi par dzīvi pārticībā? Optikas veikalā iegādājusies zilas lēcas, nākamajā tikšanās reizē viņa dziļi ieskatījusies Stavrosa dvēselē. Ieraudzījis savas mīļotās brīnišķīgi zilās acis, viņš patiesi pārdzīvojis, ka, tiekoties vēlajās vakara stundās, nav tās pamanījis agrāk, un, sajūsmināts par negaidīto atklājumu, apsolījis tikšanos katru dienu. Katrs apciemojums vai kopīgs izbraukums allaž vainagojies ar mazu dāvaniņu, kas bija domāta kā atvainošanās par pieļauto neuzmanību. Katalina ļoti centusies, lai viņas blēdība netiktu pieķerta, un tas viņai veiksmīgi izdevies ilgu laiku.
Kad Stavrosam apnicis jūsmot par mīļotās skaisti zilajām acīm, viņš pievērsies “klavierspēlētājas pirkstiem”, un Katalina izlēmusi tos pagarināt ar liekajiem nagiem. Meistarīgi uzlikti, tie patiešām radījuši vēlamo ilūziju, turklāt Stavrosam paticis, kā tie kņudina ādu. Tad pienācis ziemas tumšais laiks, kas vilcies bezgalīgi, tomēr Katalina vēl arvien jutusies pielūgta un iekārota.
Pavasarī visu pasauli pārņēma svešzemju vīruss, un Katalina saprata, ka viņas situācija ir apdraudēta. Nelielie uzkrājumi, kas pakāpeniski bija izveidojušies, izbeigties varēja dienā, kad viņai atkal būs jāmeklē jauna dzīvesvieta. Maijā gan Stavrosa restorāns atvērās, tomēr gandrīz viss personāls bija atlaists, tāpēc viņš brīdināja Katalinu: kādā apmeklētājiem bagātā vakarā viņai var nākties pastrādāt par oficianti. Viņa, protams, neiebilda, bet no sirds izrādīja gatavību palīdzēt. Dīkā dzīve bija nogurdinājusi gan fiziski, gan psiholoģiski.
Tomēr piektdienas vakarā situācija izveidojās tāda, ka palīdzība bija nepieciešama gan apmeklētāju zālē, gan virtuvē, un Katalina, aizmirsusi par savām lēcām un liekajiem nagiem, metās mazgāt traukus, dalīt porcijas, liet zupu un gatavot desertu. Brīdī, kad jauniņā oficiante pusvārdā apklusa un ar pirkstu norādīja uz Katalinas seju, viņa attapās, ka viena acs nudien rāda citādāk. Lēca! Instinktīvi pacēlusi roku pie sejas un tādā veidā nobaidījusi oficianti vēl vairāk, Katalina steidzās pie spoguļa. Ak, vai! Darba steigā pazudusi bija ne tikai lēca, bet arī viens liekais nags. Mazgājot traukus? Maisot vai lejot zupu? Griežot salātus? Kārtojot porcijas šķīvi? Varbūtību bija tik daudz! Lēca šķīvī – to vēl ne katrs atpazīs, bet nags!?
Nākamā pusstunda aizsteidzās grūti noslēpjamā satraukumā – ja nu atlipušais nags nonācis kāda apmeklētāja šķīvī? Bet varbūt šajā brīdī kādam jau šņirkst starp zobiem? Tas būs daudz lielāks kauns nekā Stavrosa vilšanās! Kā to atrast? Uzbūrusi sejai pašu sirsnīgāko smaidu, Katalina devās uz apmeklētāju zāli, lai piestātu pie ikviena galdiņa, apjautātos par labsajūtu, vēlmēm un neuzkrītoši ieskatītos zupas terīnēs un porciju šķīvjos. Nekā. Atlika vēl neuzkrītoši pārmeklēt virtuvi, lai gan maz ticams, ka pazudušie sīkumi atradīsies. Tad Katalina ievēroja Stavrosa greizo smīnu un saprata – tālāk var nemeklēt… Dzīvokli viņa atstāja nākamajā dienā, pat nesagaidījusi Stavrosa rīkojumu.
Pašlaik Katalina esot ieilgušos darba meklējumos, jo šoreiz mērķis esot atrast neprecētu darba devēju. Es klusēju. Pēc tam mūsu sarunas kļuva arvien īsākas, līdz izsīka pavisam...

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Katalina

Kategorijas