Izvēle – dzīvot laukos

2020. gada 16. oktobris 00:00

3336

Mediju atbalsta fonda projektā mēs turpinām runāt par nevienlīdzību. Šoreiz par to, kā dzīvot un izdzīvot laukos. “Dzirkstele” iepazīstina ar četriem stāstiem, kā šie cilvēki reāli dzīvo attālākos Gulbenes novada pagastos un piepilsētā, ar kādām problēmām saskaras un kādas, viņuprāt, ir priekšrocības dzīvei laukos.
Šoreiz tie ir ne tikai iedvesmojoši pieredzes stāsti, bet atklājas arī pavisam cita aina – skarba ikdiena, ja lauku viensētā viens pats dzīvo seniors gados. Cilvēki “Dzirkstelei” atklāj savas problēmas, ar kurām saskaras ikdienā – vienam tā ir vientulība, citam – slikti ceļi. Savukārt citi jūsmo par iespēju dzīvot saskaņā ar dabu un sevi.

Uz pilsētu – tikai pensijas dienāTikai reizi mēnesī, savas pensijas dienā, Aina Dzerkale izkļūst laukā no savas viensētas. Viņa dzīvo Litenes pagasta “Sileniekos”. Apkārt - meži un purvi. Ceļš pie seniores vijas caur mežu, pa ceļam kā drūmi rēgi stāv vairākas pamestas, sabrukušas viensētas. Tuvākais un, kā viņa pati saka, vienīgais kaimiņš - pāris kilometru attālumā. Viņa spēj sevi aprūpēt dzīvesvietā, tiek galā ar ikdienas mājas darbiem, arī dodas ogot un sēņot. Tomēr sociālā izolētība ir samērā augsta, jo viņa visu laiku dzīvo mājās viena, ja neskaita viņas četrkājaino draugu suņuku, un uztur kontaktus ar vienīgo kaimiņu un tuviniekiem. Blakus visu laiku ir telefons - ja nu ir kāda nepieciešamība, tad viņa var piezvanīt.
Aina uz dzīvi raugās ar lielu skepsi. Ne reizi vien, sarunājoties ar “Dzirkstelei”, viņa raud. Savas senču mājas, kurās viņu visu laiku dzīvo, nekad nav domājusi pamest. Mūžībā aizvadīti tuvākie cilvēki,” viņa saka.
“Nav ne veikala blakus, nekā. Saņemu pensiju, tad pilsētā visam mēnesim sapērku, ko vajag, un tā arī dzīvoju. Pielasīju kādus 15 spaiņus ar ogām un pārdevu. Sāp kājas un mugura, bet gāju lasīt ogas. Pensija ir maza. Tagad gan pielika aptuveni divus eiro, bet par visu jāmaksā. Negribu nekad palikt parādā. Pagasts malkai piešķir naudu. Ir savs neliels dārziņš. Ja ziemā pieputina, zvanu kaimiņam, kurš izpalīdz, iztīra. Bet tā esmu viena pati. Palaikam tik dzirdu šāvienus, kā kaut kur mežā zvērus šauj mednieki.”
Viņa stāsta, ka pavisam nesen netālu no viņas mājām dēls nofotografēja lāča pēdas. “Te ir arī vilku pēdas. Un mans suns pa nakti rej kā negudrs! Laikam jūt citus dzīvniekus. Vilki ir vilki, bet ja lācis te atnāks pie manis?!” sirsnīgi pasmejas seniore.
Aina atminas, ka tad, kad viņa vēl gājusi skolā, netālu no mājas kursējis pat autobuss. Tagad par to pilnīgi nekas vairs neliecina un grūti pat iedomāties, ka bija laiks, kad tas bija iespējams. “Bet tas nebija ilgi, kad te gāja autobuss. Tas bija īss brīdis. Mēs uz skolu braucām ar riteņiem,” saka Aina.

Svarīgi, lai blakus ir īstie cilvēki
Mārcis Rudzītis, kurš dzīvo Sinolē, bet strādā Tirzas pamatskolā par sporta skolotāju, vienmēr ir bijis kaislīgs savas nostājas paudējs. Viņš vairākus gadus ir cīnījies, lai tiktu uzlabots ceļa posms Lizums - Tirza, jo tas daudzus gadus ir bijis katastrofālā stāvoklī.
Tagad ceļa stāvoklis ir daudz labāks: izrakti grāvji, saliktas notekcaurules, tiek veidots jauns segums. “Es šo ceļu gaidīju 15 gadus! Rudeņos un pavasaros tas bija drausmīgs. Noslodze šim ceļam ir liela. Tas nebija braucams. Visu laiku jātaisa mašīna, jāiegulda nauda. Ceļš bija kā bedre. Arī ceļa posms, kas ir no Robežkalna uz Velēnu, kur saliktas ātrumu ierobežojošās ceļa zīmes, arī ir ļoti sliktā stāvoklī, bet to ir plānos remontēt. Jā, ja brauc uz Rīgas pusi, ir jau smuki ceļi sataisīti,” atšķirību starp lauku reģioniem un galvaspilsētas apkārtni salīdzina Mārcis.
Viņš ļoti priecājas, ka tagad uz darbu Tirzā var aizbraukt pozitīvi noskaņots, jo ceļš ir labā stāvoklī, nekā bija pirms tam, kad darbā ieradies dusmīgs. “Tie, kas nav braukuši pa tādu ceļu uz darbu, tie nesapratīs,” saka Mārcis.
Viņš ir laimīgs, jo vietu, kur ir viņa un sievas Daces mājas, Mārcis sauc par paradīzi zemes virsū. “Nedzīvoju pašā Sinolē, bet nedaudz nostāk. Mantojumā no sievas puses radiem mums ir dzimtas māja. Mājai ir vairāk nekā 200 gadi - tā ir ar senatnes elpu. 20 metru attālumā no mājas ir Gauja, mežs. Pēc darba var doties gan makšķerēt, gan sēņot. Apkārtnes sakopšanas darbi – zāles pļaušana, lapu grābšana - man tikai sagādā prieku. Pats gan nāku no pilsētas - Pļaviņām, tad četrus gadus dzīvoju Daugavpilī. Man ir bijuši piedāvājumi strādāt dzimtās pilsētas skolā, bet esmu jau te ar sirdi. Te ir mana vieta, ko esmu atradis, apkārt - labi, izpalīdzīgi cilvēki. Laukos var dzīvot, ne tikai izdzīvot, ja blakus ir īstie cilvēki,” uzsver Mārcis.
Arī ar pakalpojumu pieejamību viss esot kārtībā. “Man nav problēmu aizbraukt, piemēram, uz Valmieru. Grūtāk laukos ir tiem, kuriem nav sava transportlīdzekļa, bet jānokļūst pie kāda mediķa speciālista, kurš pieņem, piemēram, Madonā, Valmierā vai Rīgā. Bet labi ir tas, ka Sinolē jau kādu laiku dežurē ātrās palīdzības mediķu brigāde. Tas dod drošības sajūtu,” saka Mārcis.
Varbūt pilsētnieki par to neaizdomājas, bet laukos problēmu var radīt arī tas, ka nav degvielas uzpildes stacijas. “Tirzā bija degvielas uzpildes stacija, bet pārtrauca savu darbību. Bija jādomā par rezervju uzkrāšanu mājās, citādi pašam bija tā, ka pāris reizes speciāli sanāca braukt uz Gulbeni pēc degvielas,” stāsta Mārcis.
Viņš vērš uzmanību vēl uz kādu problēmu - cilvēku bezatbildību attiecībā pret suņiem un kaķiem, kuri netiek sterilizēti. Tie vairojas, bet neviens neliekas ne zinis. “Mums pie darba Tirzā pieklīda kaķene, kurai piedzima kaķēni. Divus izdevās noķert - par viņiem kopā ar sievu uzņēmāmies atbildību. Dzīvo pie mums mājās. Noteikti arī pilsētā tā ir problēma – klaiņojošie dzīvnieki,” saka Mārcis.

Līdz tuvākā autobusu pieturai – pieci kilometri
Stradu pagasta “Atvasēs” dzīvo Ilze Survilla ar savu dzīvesdraugu Oskaru Vīksniņu. Ar dzīvi laukos viņi ir samērā apmierināti, vismaz skaļi nesūdzas. Vienīgā lielākā rūpe esot par bērnu - Ilzes 9 gadus veco dēlu, kurš jānogādā uz skolu, jo tuvākā autobusu pietura no mājās ir piecu kilometru attālumā. “Mans bērns mācās Stāķu skolā, nevis Gulbenes novada vidusskolā, un man pašai viņš jānogādā skolā. Līdz Stāķu skolai no mūsu mājām ir aptuveni 13 vai 14 kilometri. Parasti sarunājam mašīnu. Vai nu mana māsa, vai kāds Oskara draugs izpalīdz aizvest uz skolu. Tas ir grūtākais mums, dzīvojot laukos. Pirmdienās bērns jāaizved un tad piektdien jāatved no skolas mājās. Pa nedēļu viņš ir internātā. Pagājušajā gadā gāju runāt par šo problēmu uz pagastu, uzrakstīju vēstuli pašvaldībai, bet tas nepalīdzēja. Tagad vairs arī neko neprasu, pati mēģinu ar to tikt galā,” stāsta Ilze.
Viņa atzīst, ka ne vienmēr ir iespēja sarunāt mašīnu, ar ko bērnu aizvest. Ja mašīnas nav, tad kopā ar dēlu iet piecus kilometrus uz autobusu pieturu. Grūtāk esot ziemā, jo auksti, bet, ja ceļus iztīra, tad jau arī neesot nemaz tik traki.
Ne Ilze, ne Oskars par ceļu stāvokli nesūdzas. “Viss te kārtībā. Pirms dažiem gadiem ceļam gar mūsu māju bija remonts. Pagasta pārvalde tiešām rūpējas par ceļiem, jo ceļi ir tīri. Arī greiders iet regulāri,” saka Ilze.
Lielākie maksājumi, ar ko jārēķinās, ir par elektrību, kā arī zemes nodoklis, vēl jāsagādā malka.
Lai arī varbūt pilsētniekiem ir vairāk priekšrocību, viņiem tomēr labāk patīk dzīvot laukos. “Negribētu dzīvot pilsētā. Laukos ir klusums, daba, savs dārzs, kur var iestādīt nepieciešamo: kartupeļus, gurķus, burkānus. Es pati strādāju pie saimniekiem. Lopus mēs neturam. Piena litru var nopirkt. Neatmaksājas turēt vienu gotiņu, jo tad jādomā par siena sagādāšanu. Ir tikai viens trusītis, kuru dēlam uzdāvināja, un ir suns un kaķis. Priecē puķes, kuras pavasarī sāk ziedēt pie mājas un zied vēl rudenī. Apkārt mums ir kaimiņu mājas - dzīvība ir. Man patīk laukos, jo te ir klusums. Vīrs man savulaik mira, un es paliku viena ar trim bērniem. Vecākais dēls strādā, bet meita mācās Smiltenē. Vislielākā bēda ir par mazāko bērnu. Kad bija attālināti jāmācās tikām galā, jo palīdzēja meita, kurai pašai arī vajadzēja mācīties attālināti,” stāsta Ilze.

Cita realitāte, bet skaista!Linda Hamfrīsa ar ģimeni jau vairāk nekā piecus gadus dzīvo lauku viensētā 12 kilometrus no Druvienas.
“Esam daudzbērnu ģimene, šobrīd teju teju piedzims ceturtais bērniņš. Dzīvojam šeit pēc savas izvēles, apzināti, tādēļ, protams, saskatu ļoti daudzus plusus šādai dzīvei nost no pilsētām un centriem. Īpaši šajos trakajos pārmaiņu laikos varam patverties no pilsētās valdošā satraukuma par aizsardzības ierobežojumiem. Te mums ir savs mežs, sēnes, upe, lauki ar siena ruļļiem, stirnas - cita realitāte. Tik skaists šogad rudens... Bērni joprojām basām kājām skaidra pa zaļo zāli! Rītos - migla, naktīs - zvaigznes. Mājās sprakst uguns, skan klavieres un smiekli. Nekā netrūkst. Raža apkārt esošiem labiem ļaudīm padevusies varena. Protams, mums ir automašīna, un, ja vajag, tiekam uz Gulbeni, Lizumu, piemēram, uz būvmateriālu, pārtikas vai apģērbu veikalu,” stāsta Linda.
Viņas vecāko meitu katru rītu skolas autobuss aizved uz Tirzu. Vidējā meita brauc uz Cesvaines dārziņu ar satiksmes autobusu no tuvākās pieturas. “Sanāk jau abām diezgan agri celties, bet rīti ir skaisti. Ceļi šovasar uzlabojušies - nevaru sūdzēties. Mūsu mājas puskilometru garo iebraucamo ceļu pašvaldība nobēra pat ar akmeņu šķembām, un uz Lizumu no Druvienas arī top jauns segums,” priecājas Linda.
Arī ar lauku veikalos Druvienā, Lizumā, Rankā, Cesvainē piedāvāto sortimentu viņa ir apmierināta. “Atrodam tajos pat vegānu saldējumus un “Alpro” pienu. Mēs neēdam dzīvnieku produktus, tāpēc tas dažreiz ierobežo produktu klāstu tuvākajos veikalos. Lizuma būvmateriālu veikals priecē ar sortimentu - tik daudz remontdarbu pa šo vasaru izdevies paveikt!” saka Linda.
Viņas ģimene ir sociāli aktīva - apmeklē bibliotēkas, pasākumus, koncertus. “Bērniem ir draugi arī tepat Pērlē, kur mēs esam vairāku ģimeņu kopums. Sadarbojamies un atbalstām cits citu,” saka Linda.
Viņa neslēpj, ka, dzīvojot laukos, ir arī grūtības. Viņi joprojām savā saimniecībā cenšas tikt pie kanalizācijas un labas ūdens sistēmas. “Finanses un urbuma dziļums rada aizķeršanos. Dažreiz gribas tuvumā arī kādu labu kinoteātri, ēstuvi vai, piemēram, lielāku izvēli bērnu izglītības un interešu pulciņu klāstā. Bet esmu apmierināta ar vidi un cilvēkiem šajā pusē - jūtos kā starp savējiem. Abi ar vīru esam iedvesmas pilni radīt šeit paradīzi sev un bērniem,” pārliecinoši saka Linda.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.#SIF_MAF2020

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Izvēle – dzīvot laukos

Kategorijas