Mazas lietas dara pasauli lielu!

2020. gada 16. oktobris 00:00

1122

15 savu dzīves gadus rīdziniece Velga Polinska nodzīvoja Gulbenē. Mācījās Gulbenes Bērzu pamatskolā, pēc tam - ģimnāzijā. Līdztekus tam – Gulbenes mūzikas skola, kas ir arī viņas turpmākās dzīves pamatā. “Mamma man kādā 4.klasē jau pateica - mācīsies mūziku! Skolotāja Lūcija Brice man vadīja vijoles stundas pat sešas reizes nedēļā. Tiešām fantastiska un apbrīnojama skolotāja! Kad esmu Gulbenē, tad aizvien mēģinām atrast laiku, lai iedzertu tasi kafijas un papļāpātu par dzīvi,” stāsta Velga.
Pēc 9.klases absolvēšanas Velga devās uz Rīgu. Iestājās Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Pēc tās sekoja studijas Mūzikas akadēmijā. Līdztekus strādāja dažādus darbus, lai varētu “savilkt galus” - ir bijusi apkopēja, lielveikala kasiere, strādājusi noliktavā pie preču pakošanas, auklējusi bērnus, līdz beidzot iegrozījusies pedagoģijas lauciņā.
“Kad studēju 2.kursā, iepazinos ar savu vīru Lauri. Kopā esam izbriduši daudz dubļu - plecu pie pleca, varbūt tāpēc arī tik cieši viens pie otra turamies. Bērni mūsu ģimenē ir pavisam likumsakarīgi - es tos gribēju jau krietni sen. Biju tikko nokārtojusi iestājeksāmenus maģistrantūrā, kad uzzināju, ka būšu mamma. Pirmā kursa sesiju nokārtoju marta sākumā, lai gads nepaliek pusratā. Savukārt maģistrantūras beigšanas eksāmenu spēlēju jau ar otro bērnu puncī,” atminas Velga.

Stiprais ģimenes balsts - mamma
2014.gads viņas dzīvē bija smagākais. Lai arī tajā gadā ieguva maģistra grādu mūzikā, Velgai bija sajūta, ka pavisam nav piemērota mākslai – ir par stūrainu, par slinku, par neapdāvinātu. “Vārdu sakot, šķita, ka nospēlēšu savu eksāmenu un pārdošu vijoli, lai arī tam biju veltījusi 20 gadus. Gada sākumā mammai tika diagnosticēts vēzis, tāpēc gada pirmo pusi mēs, visa ģimene, dzīvojām šīs ziņas ēnā. Augustā mamma aizgāja. Oktobrī piedzima Madars,” stāsta Velga.
Ar ļoti lielu mīlestību un sirsnību Velga piemin savu māmiņu. “Lai arī cik raibi mums būtu gājis, mamma bija ģimenes stiprais balsts. Ar viņu varējām runāt par visu. Dažreiz gan to nedarījām, lai saudzētu viņas nervus, bet principā varējām. Mamma bija ļoti stingra un prasīga. Mēs arī ļoti centāmies, cik vien varējām, jo zinājām, ka viņai vienai ar mums visām (Velgai ir vairākās māsas – red.) nav viegli. Kad jau biju prom savā dzīvē, mēdzām stundām pļāpāt pa telefonu “par neko”. Tas bija tāds liels drošības spilvens. Tāpēc, kad piedzima dēliņš, mammas trūkumu izjutu divtik spēcīgi,” savas sajūtas atklāj Velga.

Diagnozi uzzina pēc dzemdībām
Velgas dēliņam Madaram, kuram tagad ir seši gadi, ir Dauna sindroms. Viņa ar vīru diagnozi uzzināja tikai pēc dzemdībām, un tas bija ļoti liels šoks. Kādu pusgadu Velga skatījās uz bērniņu sev blakus un domāja, kas viņai tagad jādara un kad tas beigsies. “Vienu rītu pamodos un sapratu, ka Madars ir mans, ka viņš paliks pie mums un nekur nepazudīs, ka mēs tiksim galā. Tāds klikšķis. Var teikt, ka vienā rītā pamodos pavisam cits cilvēks,” atzīst Velga.
Viņa ir bezgala priecīga, ka grūtniecības laikā neko nav zinājusi. Mierīgi gaidīja savu otro bērniņu Madaru, naktīs saldi guļot un nebaidoties no ārstu spiediena, ka šai grūtniecībai būtu jāpieliek punkts. “Es neapskaužu nevienu, kam liek pieņemt šos lēmumus,” uzsver Velga.
Sākusi meklēt informāciju, lasīt rakstus, sazināties ar citām mammām. Velgai atklājās pilnīgi cita pasaule, “paralēlais Visums”, par ko viņa neko nav zinājusi un par kura eksistenci pat nav nojautusi. “Tieša saskarsme ar invaliditāti atklāj par dzīvi daudz vairāk nekā visas pasaules pašizaugsmes grāmatas. Piemērs, ko minu vienmēr un visur: mamma nekad nebija man teikusi, ka mans asais prāts ir dāvana, tāpēc es to uzskatīju par pilnīgu normu. Nevarēju izturēt cilvēkus, kas kaut ko nesaprot, jo kā tas vispār ir - kaut ko nesaprast? Sēdi, kamēr saproti, un viss. Man šķita, ka tie, kas kaut ko nesaprot, ir vienkārši slaisti. Un te – bams: man ir bērns ar attīstības traucējumiem! Pēkšņi atskārtu, ka problēma nav tajos, kas kaut ko nesaprot, bet gan manī! Iemācījos skatīties uz cilvēkiem pavisam citādi. Tāpat Madars mani ir savedis kopā ar visfantastiskākajiem cilvēkiem, kurus es nekad nebūtu iepazinusi bez sava dēla. Tie ir cilvēki, kas, nevienam nereklamējot, maina pasauli - klusi un neatlaidīgi,” stāsta Velga.
Raksturojot Madaru, Velga stāsta, ka viņam tāpat kā visiem citiem bērniem ir savi niķi un stiķi. Māsas Austras luteklītis. To, ka viņš ir nedaudz atšķirīgs, pagaidām nododot tikai runas aizture. Madaram lielu prieku sagādā dejošana un koncerti, bet nepatīk sīkie darbiņi: aplicēšana, krāsošana un tamlīdzīgi, jo rociņa ir vāja, tāpēc tas prasa daudz piepūles.
Ikdiena Velgas ģimenē ir ļoti aizņemta, bet tas nav tikai Madara dēļ. Drīzāk viņas pašas dēļ. Velga nav spējīga ne ilgi sēdēt mājās, ne ilgi sēdēt uz vietas. Madaram vēl nebija gads, kad aizgāja studēt citu specialitāti. “Nākamvasar beidzot būšu izmācījusies arī otru maģistru - konferenču tulkošanā. Iznāk, ka bez abu bērnu audzināšanas strādāju divās specialitātēs: vijoļspēli mācu bērniem un spēlēju koncertos; rakstiskā tulkošana - tulkoju lietošanas pamācības operāciju zāles aprīkojumam un reklāmas par suņu barību, turklāt vēl studēju. Bez vīra atbalsta, protams, tas nebūtu iespējams,” saka Velga.

Katru dienu – vismaz viens labs darbs
Kopš Velgas ģimenē ienāca Madars, viņa jūt nepieciešamību dalīties ar savu pieredzi, lai cilvēki viņai apkārt varētu iepazīt to “paralēlo Visumu”. Velga diezgan aktīvi publicē dažādus rakstus un piekrīt runāt par savu ģimeni publiski. Viņai ir arī blogs, taču patlaban tas ir neaktīvs, jo Velga neatrod tam laiku. Viena no plašākajām akcijām, kuru savā ziņā aizsāka Madars, bija talantīgās fotogrāfes Aritas Strodes-Kļaviņas fotoizstāde “Neērtie bērni”, kas bija arī Gulbenes bibliotēkā.
“Esmu saņēmusi diezgan daudz nosodījuma par to, ka atrodu laiku blogiem, bet neveltu pietiekami daudz uzmanības saviem bērniem. Esmu dzirdējusi arī izteikumus, ka Madars man atsūtīts par tēvu grēkiem; ka tādai mātei, kam nodzīti mati, un tēvam, kam mati līdz viduklim, normāli bērni nevar būt; ka man labāk būtu bijis jāiet pie ārstiem pārbaudīties, lai cilvēkiem vēlāk uz tādiem kropļiem nav jāskatās. Un tomēr es nebeigšu rakstīt, nebeigšu likt bildes un stāstīt, jo tikai tā var mainīt sabiedrības uzskatus!” uzsver Velga.
Viņa priecājas, ka ir ļoti daudz labu cilvēku. Pavisam nesen Latvijas iedzīvotāji palīdzēja saziedot Madaram paprāvu naudas summu, kas vajadzīga, lai nodrošinātu rehabilitācijas plānu arī nākamgad. Bet bez tā Velgas ģimene saņem daudz labu vārdu, kā arī ielūgumus, piemēram, uz baletu, fotosesiju un lielu paku ar ābolu sulu - tāpat vien. “Arī es cenšos dzīvot ar domu, ka katru dienu jāizdara vismaz viens labs darbs - vienalga, vai jāpalīdz kādam aizvilkt noslāpusī mašīna, jāiedod roka, lai izkāptu no tramvaja, vai jāparunājas ar veikalā saraudājušos bērnu. Mazas lietas dara pasauli lielu!” uzskata Velga.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mazas lietas dara pasauli lielu!

Kategorijas