Mūsu vērtību nosaka darbi

2020. gada 16. oktobris 00:00

Kā jūtamies nebeidzamajā ikdienas skrējienā, kad esam kā vāveres ritenī? Turklāt vēl COVID-19 pandēmija rada bailes, iekšēju protestu ierobežojumiem un pārbauda mūs. Domāt un meklēt atbildes rosina Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Juris Cālītis, kurš kopā ar dzīvesbiedri Sandru Dzenīti-Cālīti viesojās Gulbenes novada bibliotēkā.
J.Cālītis ir dzīvesgudrs cilvēks, kura domās, atziņās un vērtējumā ir vērts ieklausīties. Manuprāt, to īpaši apliecina viņa dibinātās biedrības “Zvannieku mājas” darbība. Dzīvesbiedre Sandra ir šīs biedrības vadītāja, un kopā dzīvesbiedru tandēms “Zvanniekos” ir izveidojis atvērta tipa kopienu, radot drošas mājas bērniem, pusaudžiem un arī pieaugušajiem, kuriem trūkst ģimenes un māju siltuma.

“Zvanniekos” rada drošas un siltas mājas
Cik bērniem Cālīši bijuši audžuvecāki “Zvanniekos”? Sandra atzīst, ka bērni nav skaitīti, taču droši var teikt – daudziem. Bērniem, kuriem kopienas darbības sākumā bija pusaudžu gadi, tagad jau ir pāri 30, pašiem ir bērni un mazbērni. “Pašlaik jaunākajiem bērniem ir 12 gadi, bet vēl dzīvo arī jaunieši, kam ir 18 līdz 25, vienam pat 36 gadi. Pavisam tagad kopienā dzīvo 28 cilvēki,” informē S.Dzenīte-Cālīte.
Laikā, kad Cālīši ieradās no Rīgas, lai sāktu “Zvannieku” darbību, daudz palīdzēja šobrīd Gulbenē dzīvojošā Ženija Larka. Toreiz viņa bija Skujenes pagasta bāriņtiesas darbiniece. “Jautāju, cik ģimenēm pagastā ir vajadzīga palīdzība. Atceros – tādas bija 37 ģimenes. Man tas bija liels šoks, bet Ženija palīdzēja,” stāsta Sandra.
Viena no pirmajām meitenītēm “Zvanniekos”, kurai bija tikai 11 mēneši, šogad nosvinēja 18. dzimšanas dienu. Viņa mācās tehnikumā. S.Dzenīte-Cālīte atklāj, ka no Skujenes caur “Zvanniekiem” ir izgājuši apmēram 17 bērni, kas tur dzīvoja īsāku vai garāku laiku. Lielākā daļa - līdz 18 gadu vecumam.
Biedrības juriste Inese Ejugbo “Twitter” raksta: “Viņš arī man ir kā otrais tētis. Viņa īstums, viedums, cilvēkmīlestība, viņa ticība caur darbiem, nedaudz arī augstprātība un spīts, stājoties pretim muļķībai un sistēmas bezjēdzīgumam – viņš ir izmainījis arī mani.”

Nekas tā neiedvesmo kā pieskāriens
Sandra ir J.Cālīša studente un vienmēr atceras viņa teikto, ka mēs savu ticību bērniem nevaram iedot. “Mēs viņus varam audzināt, bet satvert ticību – tas ir viņu pašu gribas un darbības rezultāts. Šī mūsu misija ir dzīvesveids. Kad satiku Juri, man bija 36 gadi. Sākumā nesapratu, ka tas paņems visu manu mūžu. Tagad man jau tuvojas 60 gadi, tāpēc domāju, cik ilgi vēl mēs ar Juri to varēsim nest. Bet saprotam, ka to darīsim līdz pēdējam elpas vilcienam. Skatos uz saviem bērniem un jauniešiem un domāju, kurš stāsies mūsu vietā. Mēs esam tā audzināti, ka mums nav sveša upurēšanās. Pats par sevi saprotams liekas tas, ka tu atdodies. Tādu es atceros Ženiju, ģimenes ārstu, kas brauca ar riteni pie slimniekiem. Cilvēki neskaitīja stundas, viņi tā dzīvoja. Tagad mūsu dzīvē tā vairs nav. Visi bērni domā veidot karjeru, iegūt izglītību un labi pelnīt. Tas ir pareizi. Tomēr, kad tuvojas 40, rodas jautājums par dzīves jēgu. Kurp mēs skrienam? Kāpēc?” spriež S.Dzenīte-Cālīte.
J.Cālītis atzīst, ka ir ļoti grūti teikt, vai viens pārdzīvojums ir svarīgāks, nozīmīgāks par citu. Tomēr, ja viņam vajadzētu atbildēt – teiktu, ka tā ir otra cilvēka draudzība, viņa tuvums. “Mēs “Zvanniekos” esam atklājuši kaut ko ļoti nozīmīgu – cik svarīgs ir pieskāriens! Sevišķi bērniem un jauniešiem. Nekas viņus tā nesatur, neiedvesmo kā vienkāršs pieskāriens. Bērni, kuri ir sisti, palikuši bez vecākiem, nav piedzīvojuši, ka viņus kāds apkamptu. Bet tas ir pats labākais! Mēs esam fiziskas būtnes, tāpēc tas ir skaistākais, ko varam dot draudzībā,” akcentē J.Cālītis.

Grāmatu paaudze ir pagātne
Viņš secina, ka dzīvojam neparastā – ātru pārmaiņu laikmetā. Tāda laikmeta cilvēces vēsturē nekad nav bijis. Iepriekš temps ir bijis daudz lēnāks. “Mēs, vecākā paaudze, esam grāmatu paaudze, bet mani studenti vairs nav grāmatu paaudze. Viņiem grāmata ir sveša, tā viņus neskar. Tas nebūtu tik būtiski, ja līdz ar tehnoloģiju maiņu nemainītos arī cilvēku domāšana. Tagad ir ne tikai citas tehnoloģijas, bet arī cita domāšana, cita pasaules uztvere, cita attieksme pret vērtībām, pret pienākumiem un atbildību par to izpildi. Viss ir mainījies,” atzīst J.Cālītis.
500 gadus grāmata ir bijusi svarīga, bet mūsu mūža laikā viss ir mainījies. “Mēs esam tā paaudze, kurai ir jāmēģina no jauna reaģēt un censties saprast, kas notiek. Tomēr man jābrīnās, ja nezinām, kas notiek. Kas tagad notiek, uzzināsim pēc 25 gadiem,” atzīst J.Cālītis.
Savulaik viņš sapņojis par žurnālos lasīto, ka kaut kad nākotnē varēs sarunāties no attāluma, skatoties sarunbiedra acīs. Šķita, tas nebūs viņa dzīves laikā. “Iedomājos, ka aparāti šādām sarunām būs masīvi. Tagad ir neliela izmēra mobilie telefoni, ar kuriem var sazināties jebkurā vietā pasaulē. Taču mūsu bērni un mazbērni, kad viņiem būs 35 gadi, brīnīsies, ka mums bija vajadzīgi telefoni, kurus tie uzskatīs par lieliem un neērtiem,” spriež J.Cālītis.
Viņaprāt, nav dzimis tāds cilvēks, kurš var attapties šajā situācijā, tāpēc mums nevajag tēlot, ka visu saprotam un zinām.

Pasauli veidojam ar ticību un pārliecību
Ja vēlas nomierināt bērnu, pieaugušie iedod viņam telefonu vai ļauj skatīties televīziju – mazais mierīgs sēdēs stundām ilgi. “Kas notiek viņa smadzenēs, uztverē? Kāds viņš izaugs? Mēs nezinām. Tāpat kā cilvēki, kas pirmo reizi piedzīvoja grāmatu, nevarēja to saprast,” salīdzina J.Cālītis.
“Mūsu pārliecība, mūsu vērtējums veido mūsu pasauli. Pasaule nav gatava, mēs to veidojam. Ar pārliecību, ar ticību. Kā mēs ticam, tā mēs dzīvojam un redzam šo pasauli. Esmu nonācis pie skaidras atziņas, ka šai pasaulei ir noteikta morālā kārtība. Var to dažādās kultūrās dažādi strukturēt, tomēr morālā kārtība ir svarīga vienmēr un visur. Ir laime ar to rēķināties, pēc tās parametriem dzīvot, palīdzēt bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem,” spriež J.Cālītis.
Viņš uzsver, ka ir liela starpība starp runāšanu un darīšanu. Diemžēl daudzi runā, runā un nedara neko. “Mūsu vērtība ir tas, ko mēs darām, bet ne tas, ko runājam. Darbos atklājas, ko atzīstam par svarīgu, par skaistu, par vērtīgu. Mūsu darbi par mums runā,” ir pārliecināts J.Cālītis.

Jura Cālīša atziņas

◆ Ne vien teologam, jebkuram cilvēkam jākopj sevī spēja upurēties, tapt par tukšo trauku, kurā nelaimīgais var ieliet savas sāpes un ciešanas.
◆ Mana laime, mans prieks, mans dzīves īstums nav meklējamas tajā, kas dzīvē ir labs, spēcīgs, sekmīgs, ievērojams un ievērots, bet tajā, kas mazs, gandrīz nepamanīts, bezspēcīgs un vienkāršs.
◆ Negaidīt brīnumus, bet skatīties, ko konkrētais cilvēks jau ir paveicis! Tā ir vienīgā mēraukla, kas kaut cik ļauj prognozēt turpmāko.
◆ Mēs nedzīvojam paši sev. Mēs nemirstam paši sev. Dzīve ir pieskārienu testaments.
◆ Mēs nekur tālu netiksim, ja visur pretim stāvēs moralizējošs skolotājs vai mācītājs un nosodoši kratīs ar pirkstu.
◆ Visa pasaule cieš no tā, ka cilvēki grib cits citu šausmīgi sodīt.
◆ Laime ir citā dimensijā.
◆ Ja meklēju otrā cilvēkā labo, nevis slikto, tad apkārtējā telpa kļūst gaišāka pati par sevi.
◆ Tie ir saldie uzvaras mirkļi, kad tu redzi, cik labestība ir varena un cik viss pārējais ir tukšs un niecīgs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mūsu vērtību nosaka darbi

Kategorijas