Saruna par mākslu un pupu mizām

2020. gada 23. oktobris 00:00

935

Danute Vēze ir tekstilmāksliniece, kura dzimusi, augusi un šobrīd atkal atgriezusies Jaungulbenē. Te tapuši pirmie zīmējumi un gleznas. Jau 20 gadus viņa strādā ar dažāda vecuma bērniem - vispirms Madonas bērnu un jauniešu centrā, tad muzejā un tagad Madonas mākslas skolā. Tur satiekas mākslinieces talants un dzīvē apgūtā pedagoģija. Mazliet ārpus ikdienas malā palikusi arī trešās iegūtās izglītības uzņēmējdarbībā ietekme. Viņa atzīst, ka māksliniekam ir grūti radīt, būt savā krāsu vai tekstilpasaulē un reizē domāt par veikumu realizāciju.

Radošums ir trausls
“Popmūzika tevi noķers veikalā vai pieradinās jau no bērnības, un tu kļūsi par tās patērētāju, bet vizuālā māksla ir klusa māksla, ko daudzi nemāk lietot. Radošums ir ļoti trausls, un tam vajag labus apstākļus,” saka Danute.
Vislabāk viņa kā māksliniece jūtas augustā, kad ir gan vējš, gan raža, gan miers no tā, ka zini – būs ko ēst. Satraucošākie ir maijs un jūnijs, kad ir tik daudz saules un plaukšana, ka gleznošanai dabā šie mēneši ir par spilgtu.
“Arī krāsas mainās, jūnijā viss ir zaļš un to grūti gleznot, jāmeklē dabā ūdeņi, debesis, puķes. Pati neesmu ainavu gleznotāja. Skaistāk par to, kā Dievs visu ir radījis, es neuzgleznošu,” saka Danute.
Māksliniece uzskata, ka iespēja gleznot ir ekskluzīva. “Jāspēj ignorēt apkārtējos apstākļus vai arī pašam jārada tādi, kuros to vari darīt. Man ir jāatnāk tai sajūtai, ka vairs nevari izturēt, kā vajag gleznot! No paša mākslinieka jau ir atkarīgs, vai kas taps. Tomēr mēs, mākslinieki, cīnāmies ar to, vai vēl vispār vajag gleznot, jo ir taču tik daudz kas radīts pirms mums. Vai kaut ko aiz sevis atstāt? Pēdējā laikā domāju - jo mazāk, jo labāk,” uzskata Danute.
Viņa ir piedzīvojusi, ka visa māja ir kā darbnīca, ir bijusi arī sava īpaša vieta darbiem, bet šobrīd, esot Jaungulbenē, māksliniecei nav atsevišķas telpas, ko saukt par darbnīcu. Un viņai tā ir labi. Latvijā mākslu pārdot ir grūti, jo, kā Danute saka – pie mums mākslu nelieto un nebauda. Ar to viņa saprot iekļaušanu savā vidē. “Tas ir tad, kad zini atbildi, kāpēc tev kāds darbs ir izvēlēts un nolikts īpašā vietā. Esmu par to, lai vairāk telpu mēs piepildītu ar mākslu, nevis ar krāmiem. Tomēr netērējam mākslai savu naudu,” atzīst Danute.

Dzīvot laikam pa priekšu
Māksliniekiem liels drauds ir bailes būt nesaprastiem, ja radīsi ko savdabīgu. “Viņš ir spējīgs tā paplašināt savu redzeslauku, ka var paņemt ko nepazīstamu. Tomēr, ja mākslinieks to neizdara, viņš var zaudēt savu unikalitāti. To var izdarīt arī, ja gribi visiem izpatikt vai sāc darīt naudas dēļ. Piemēram, Van Gogam dzīves laikā nenopirka nevienu darbu, brālis viņu uzturēja, bet citi par viņu smējās. Tagad mēs viņa darbus apbrīnojam. Arī šodien sabiedrība baidās no nezināmā,” saka Danute. Šobrīd vienā topošajā krīzes centrā Madonā Danute glezno sienas gleznojumu. “Tas notiek uz lielas sienas - varu pamatīgi izvicināt savas rokas. Pēc darba es jūtos patiešām nostrādājusies, bet esmu tā piepildīta! Es, to darot, atpūšos, jo es lietoju savu dāvanu! Kad mēs lietojam to, kas ir mūsu dāvana, mēs vislabāk arī jūtamies. Tāpēc jau arī mākslinieki nemitīgi atgriežas pie savas nodarbes. Esmu dzirdējusi, ka, darot savu darbu, mākslinieks atkal piedzīvo šo atklāsmi,” saka Danute.
Viņa novērojusi, ka ir arī bērni, kas to agri sajūt, lai arī izcilie talanti ir vienam vai diviem no desmit bērniem. “Pārējiem vai nu ir vēl jāaug, vai arī jāatrod cita tehnika. Redzu savā darbā, ka ir bērni, kas, ienākot telpā, vairs neko neredz apkārt, tikai grib strādāt pie sava darba. Tāpat arī redzu atšķirību tajos bērnos, kuru vecāki ir ko viņiem atklājuši no mākslas pasaules,” novērojusi Danute.
Viņai ir bijusi tā veiksme zināt, kas viņa būs. “Visu laiku bērnībā zīmēju, mamma ļāva. Kad ar brāli bijām darbus izdarījuši, piemēram, pabarojuši trušus, tad es visu laiku zīmēju. No Gulbīša skolas līdz mājām bija trīs kilometri. Tos ejot, iztēlojos, kā ilustrēšu pasakas vai arī zīmēšu ārstniecības augu grāmatu,” atceras Danute.

Kūpināti linu dvieļi
Pirmo reizi Vidzemes mākslinieku izstādē Siguldā, vēlāk personālizstādē Talsos Danute piedalījusies ar savu īpašu autortehniku – kūpinātiem linu dvieļiem. Vairākos bija savienoti stāsti, kas veidoti no pupu mizām.
“Es tiku pie vienas tantes daudzajiem simtgadīgajiem linu dvieļiem. Lini bija viņas pašas audzēti, kulti, vērpti un austi. Cik aužot tur domu ielikts! Uz šiem linu dvieļiem izmēģināju veidot nospiedumus ar pupu mizām. Izrādās, ka tās atstāj baigo nospiedumu - to krāsu nevar izmazgāt. Tās mūsu pupu mizas bieži pārvēršas sagrautās mājās, ievainotā attieksmē. Tāpat dūmi, kas liekas tik gaistoši, patiesībā ir stipri un atstāj neizmazgājamas pēdas,” stāsta Danute.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Saruna par mākslu un pupu mizām

Kategorijas