Pārdomas par dzīvi, vecumu un jauniem izaicinājumiem

2020. gada 27. oktobris 00:00

Dažādi tautā sauc veco ļaužu namus: sākot no nievājošā – nabagmāja un beidzot ar oficiāli lietoto – sociālās aprūpes nams, pansionāts. Dotie skanīgie šo iestāžu nosaukumi: “Saulstari”, “Novakare”, “Pēcpusdiena” arī netieši liecina, ka dzīvei te nav beigas, bet iespējamas arī cerīgas un visādi slavējamas pārmaiņas.
Galu galā jau katrs pārliecinās, ka svarīgs nav pats nosaukums, bet gan iestādes saturs, ko nosaka tur strādājošie cilvēki. Ne velti ir paruna: „Kāds vējš skurstenī pūš, tāds krāsnī valda!” Ļaudis, kas piedomā pie tā cilvēka mūža posma, kas jāvada šinīs sienās, gan nojauš, ka te varbūt ir tā pirmspēdējā pietura ceļā uz to pašu mākoņmāju, bez kuras neviens cilvēks nav palicis, ne arī no turienes atgriezies. Tad mēs sakām: „To zina tikai Dievs, un katram ir savs Liktenis. Reliģiozajiem cilvēkiem ar savu pārliecību, nenoliedzami, ir vieglāk tikt pāri dzīvības un nāves slieksnim nekā pārliecinātiem ateistiem. Nāve ir nenovēršama kā dzīves beigas, jo tam, kas reiz piedzimis, tam arī jānomirst. Parasti ikdienā ļaudis par to nedomā, neiedziļinoties dabas likumsakarībās, un tikai tad, kad dzīves saulīte slīd uz vakara pusi, sevi pieķer pie domām par lielo dabas noslēpumu – dzīvības un nāves robežas pārkāpšanu.
Šādās iestādēs satiekam mūža novakares it kā pēkšņi pārsteigtos, kas tāpat kā vairums ļaužu aktīvajā dzīves posmā nav domājuši par vecuma nenovēršamību. Pārkāpjot aprūpes nama slieksnim, daudzi krīt izmisumā kā bērni, izjūtot bailes no nezināmā. Vienus kā vientuļus, bez apgādnieka un tuva radagabala palikušus namā ievieto pašvaldības, kas bieži, zobus sakodušas, gadiem maksā ne mazas summas, apliecinot, ka cilvēks mūsdienu sabiedrībā nepaliek bez sociālās palīdzības, arī tad, ja dzīves devums sabiedrībai bijis visai trūcīgs. Vislielākie sabiedrības labuma ieguvēji bieži izrādās tie ļaudis, kas savu dzīvi kā sienāži notrallinājuši un svinējuši, nedomājot par nākotnes izredzēm. Par tiem gādā sabiedrība, sociālie dienesti – galu galā mēs visi, jo tas taču ir par nodokļu maksātāju naudiņu. Citus aprūpei atved gādīgie un ne vienmēr pārtikušie piederīgie, jo vairākumā gadījumu nav citas izejas: pašiem darba dzīve ārpus mājas, un vecais cilvēks, viens dzīvokļa četrās sienās atstāts, var reizēm izrādīties kā bezpalīdzīgs bērns, gan nokrītot un laužot kaulus, gan vientulībā jūkot prātā.
Ir vēl viena kategorija senioru, kuriem pašiem mūža darbīgajos gados ir izdevies iekrāt pietiekami, lai vecuma galu pavadītu svešu ļaužu aprūpē un tādējādi justos daudzmaz neatkarīgi. Varbūt kaut kur sirdī arī gruzd apvainojums uz bērniem vai citiem piederīgajiem vai arī ir vēlēšanās piederīgajiem nemaisīties pa kājām. Varbūt iekrājums ir radies mērķtiecīgi mūža garumā - un kāpēc gan to neizlietot tieši šādi?
Nepietiekamās un mazās pensijas bieži neļauj būt neatkarīgam no ģimenes, kurai pietiek savu problēmu, un ne vienmēr ir apstākļi vecā cilvēka uzturēšanai. Reizēm arī bērniem nav nekādas pienākuma sajūtas pret saviem vecākiem. Tā sakot, no dabas pašiem nav dota tā vecāku mīlestība, uzupurēšanās, un nu pretī jāsaņem tas pats...
Ārzemēs ir pavisam cita tendence: labāka vai sliktāka, bet citāda. Tur pansijas un veco ļaužu mājas ir pierasti lieta, un piederīgie nekaunas, ka vecāki dzīvo ārpus ģimenes un nav vientuļi. Viņiem mūža nogalē ir citas iespējas un cits dzīves saturs.
Aprūpes nami un pansionāti pie mums vairumā gadījumu diemžēl nodrošina tikai cilvēka primārās vajadzības: uzturu, jumtu virs galvas, tīrību. Te, neņemot vērā šo pirmo vajadzību apmierināšanu, trūkst tikai tāda nieka kā dvēseles komforta, piederīgo vai bijušo līdzcilvēku klātbūtnes kaut svētku reizēs, emocionālu pasākumu un nomierinoša glāsta no personāla. Trūkst kustību, sarunu, darbošanās.
Šinī vidē strādāju daudzu gadu garumā, izejot savdabīgu praksi un gūstot pieredzi. Arī par šiem ļaudīm rūpējas ģimenes ārsts vai tuvākais pēc ģeogrāfiskā izvietojuma. Kā bērns vispirms mācās burtus un liek tos kopā, līdz iemācās salasīt un saprast jēgu, tā arī es, strādājot šinī nozarē, mēģināju saprast to, par ko agrāk man bija tikai nojausma: jā, patiesi vecums ne vienmēr ir patīkama sildīšanās mūža veikuma piesaulītē. Tas nav nekāds sods, bet nav arī nekāds apbalvojums.
Gadiem ejot, esmu visās aprūpes lietu peripetijās pabijusi jau, kā saka – vai līdz ausīm, un arī mans vērtību mērs kļuva citāds nekā tad, kad biju tikai ārste. Esmu pārliecinājusies, cik grūti bieži saprast to, kas notiek vecā cilvēka sirdī un prātā, un tikai speciāli apmācīts cilvēks, kas pārzina gan slimības, gan veselības problēmas un aprūpes specifiku, var mēģināt veikt šādu darbu. Tāpēc personālam jāapgūst izglītība mūža garumā. Prieks, ka tā arī notiek un aprūpes centros parādās tādas agrāk nedzirdētas profesijas kā rehabilitologs, medmāsas palīgs, psihologs. Viss ir jāizgaršo, jāapjauš un jāizjūt uz savas ādas, lai saprastu te notiekošo un zinātu, kā rīkoties konfliktu situācijās, kā uztvert arī klientu nāvi. Reizēm liekas – labāk ir neiedziļināties un neņemt daudz ko pie sirds, jo staigāt ar svešu nastu nemaz nav tik viegli, sevišķi, ja svešās nastas arī agrāk spiedušas plecus un sirdi.
Tagad bieži runā par tā sauktajām “pusceļa mājām” – sociālās aprūpes iestādēm. Tas ir tāds kā starpposms, kad daļa no dzīves jāveltī pierašanai un spējai sevi pašam apgādāt. Tādā “pusceļa mājā” kādu laiku tā sauktie mentori, audzinātāji – konsultanti veiks darbu, lai īstenotu valdības ideju iekļaut sabiedrībā tā sauktos – citādos cilvēkus. Arī Gulbenes novadā Tirzā bijušajā “Doktorātā” pilnā sparā īsteno šādu projektu, un jātic, ka iznākums būs svētīgs un pat slavējams. Eiropas Savienība ir atvēlējusi līdzekļus, un top kaut kas jauns un vēl nebijis. Ieteiktu sabiedrībai pieturēties pie pozitīvās domas! Te uzturēsies cilvēki ar citādu dzīves pieredzi un nelieliem mentāliem (psihiskiem) traucējumiem. Sabiedrību izglīto arī par šo tēmu, un pamazām rodas arī pozitīvi uzskati. Līdzcilvēki gūst zināšanas arī par pozitīvajām iespējām gan pagastam, gan novadam. Tapuši jauni projekti, kas nonākuši apspriešanā gan par Tirzas pagasta centra apgaismojumu, gan atpūtas vietas labiekārtošanu pie Tirzas kultūras nama. Tas būs ieguldījums visiem, ieguldījums mūsu nākotnei.
Katra jauna diena atnāk ar rīta ausmu un beidzas ar zvaigžņu mirdzumu debesīs. Jāprot tās saskatīt arī tad, kad ir mākoņi un bieza migla. Pansionāti nav cietums, tur neiesloga uz noteiktu laiku, arī tur jāmeklē prieks. Vienmēr priecājos, ka sociālajos tīklos parādās daudz garīgi nobriedušu un cienījamu senioru. Arī jaunie redz, ka mēs neesam veci, sabiedrības norakstīti aizejošie un protam lietot arī sociālos tīklus. Tomēr arī tur ir jāuzmanās no krāpniekiem, viltus ziņām un nedrīkst ieslīgt personīgos komentāros. Uz tiem nadzīgi ir arī jaunie ļaudis. Piemēram, par medicīnisko masku lietošanu šinī sarežģītajā vīrusa pasaules pandēmijas laikā var izlasīt no pilnīga slimības nolieguma līdz dažādiem absurdiem, viltus ziņām un noliegumiem. Gribi - tici, bet labāk uzklausi speciālistus! Plašsaziņas līdzekļi ierauj, rada atkarību internetā darboties, izpausties, un senioriem, tāpat kā jauniešiem, jābūt uzmanīgiem. Ne viss ir tā, kā mums sākumā liekas!
Seniori tiešām ir svarīga sabiedrības daļa. Prieks, ka aprūpes namu dzīvi atspoguļo “feisbukā” (arī par Jaungulbenes pagasta aprūpes namā dzīvojošajiem). Tad rodas drošības sajūta un gandarījums, ka atbildība par senioriem ir labās rokās. Jaunie valdības noteikumi par uzvedību pandēmijas laikā uzliek striktas un jaunas prasības arī sabiedrībai. Neignorēsim tās! Uzticēsimies un neaizrausimies ar viltus ziņu popularizēšanu sadzīvē un sociālajos tīklos!
“Klāt rudens rēns, jau aizslīd dzērvju kāši,
Un salnas pirksti ziedus kniebj.
Tik miķelīši, saules sasmēlušies,
Vēl karaliski zied un biti aicina, un galvas nenoliec.
Kā miķelīši iesim pretī gadu salnām
Un arī sniega pārslas uzņemsim ar prieku!
Ir ziemai skaistums savs, tāpat kā vecums nāk ar mūža balvu.
Ir ziema pārdomu un jauna pavasara gaidīšanas laiks.
Ir dzīve skaista savās izpausmēs!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pārdomas par dzīvi, vecumu un jauniem izaicinājumiem

Kategorijas