Ir tādi neredzami sidraba pavedieni…

2020. gada 3. novembris 00:00

Laika posms starp 22.oktobri un 10.novembri man vienmēr bijis īpašs. Savulaik oktobrī, ciemojoties pie mammas māsas Antras Liedskalniņas un sveicot viņu dzimšanas dienā, allaž tika skandēta viņai tuvā tautas dziesma “Ziedi, ziedi, rudzu vārpa” un kopīgi ceptas plānās pankūkas. Novembrī, Antras dēla Harija Ozola svētkos, kopīgi dziedājām “Kaut ko klusiņām, klusiņām…”. Šīs noskaņas tik ļoti iesakņojušās gadu ritumā, ka pat tagad, viņiem jau mītot aizsaulē, oktobra nogale piepildās ar prātā palikušām noskaņām un atmiņām. Šogad krustmāte svinētu savu deviņdesmito dzimšanas dienu, Harijs - piecdesmit septīto, un, ja vien mēs būtu kopā, gan jau atkal dziedātu kādu no Harija jaunākajām dziesmām. Lai gan – starp jau zināmajām ir tik daudz kopīgā…
Spilgtākās un interesantākās atmiņas gan saistās ar bērnības laiku, kad mazais Harijs ik vasaru pavadīja mūsu dzimtas lauku mājās. Pirms tam gan vēl seši manas dzīves iesākuma gadi, kad krustmātes Antras uzmanība nedalīti tika iedalīta man, un es kādu laiciņu pat domāju, ka man ir divas mammas. Protams, divus, trīs gadus vecs bērns diez ko daudz no savas bērnības nevar atcerēties, toties citu nostāstos mūsu savstarpējā pieķeršanās atspoguļojās sirsnīgos stāstos.
Kad četru gadu vecumā sāku sacerēt savus pirmos dzejoļus, krustmāte Antra bija ļoti pacietīga klausītāja un labprāt atgūlās man blakus pagalma zālē, lai, kopīgi lūkojoties mākoņu aitiņās, palīdzētu piemeklēt trūkstošos vārdus un sacerētu mūziku… Citugad kādā karstā vasaras pēcpusdienā pēc siena vešanas šķūnī biju iesnaudusies pažobelē uz piemīdītā klājiena, bet, kad attapos, biju iekrampēta aiz krietni biezām durvīm. Tad pilnā balsī saucu pēc palīdzības: ”Varbūt ir kāds stiprs cilvēks, kas var attaisīt durvis? Antras tant, varbūt tu?” Un, lūk, brīnums – tieši viņa mani sadzirdēja un izglāba no neplānotā gūsta. Arī niknā baltā zostēviņa uzbrukums beidzās ar tā kaunpilnu sakāvi, jo manā pusē nostājās ietekmīgs pārspēks – mana stiprā krustmāte…
Man bija seši gadi, kad Antrai piedzima Harijs, un tad es palaikam izbaudīju vecākās māsas godu. Domāju, ka ikviens varētu uzrakstīt vai vismaz izstāstīt savas bērnības “Balto grāmatu”. Manējo lielā mērā veidotu stāsti par vasarām, kas pavadītas kopā ar Hariju.
Vienu epizodi no mūsu nerātnajiem piedzīvojumiem par apzinātu nocirptās aitu vilnas nokrāsošanu zilā krāsā jau iepriekš aprakstīju atmiņu fragmentos par dāvinātajām zeķītēm. Man tolaik bija divpadsmit gadi, Harijam – seši, kas nozīmē – izpratnei par lietu kārtību vajadzētu būt gana lielai. Lai gan jāatzīst, brālēnam tā bija attīstījusies jau krietni agrāk…
Pusdienām vecmamma bija iecerējusi bubertu ar jāņogu ķīseli, un tam bija nepieciešamas dārza krūmos nogatavojušās ogas. Man rokās tika iespiesta litra krūze, piecgadīgajam Harijam – uz pusi mazāka. Tā kā man ogu lasīšana patika un ķīselis garšoja, vienīgie iebildumi bija no brālēna puses: viņš ņemšot mazāku krūzīti. Vecmamma paskaidroja, ka tad viņam arī saldais ēdiens būšot mazākā šķīvītī, bet – kurš puika gan piekristu šādam sadalījumam? Tā nu abi iekārtojāmies ražena ogu krūma pretējās pusēs.
Godprātīgi piepildījusi savu trauku, jautāju Harim, kā veicies viņam. Apzinājos, ka puika mazs - cik nu tādam tās pacietības... Bet viņš lielīgi pacēla krūzi uz augšu: jau sen esot pilna! No sirds nopriecājos par brālēna neticamo čaklumu, redzot, ka traukā ogas patiešām ar kaudzīti. Virtuvē pilnās krūzes atdevām vecmammai un par tādu čaklu pūlēšanos uz pāris stundām no darbiem bijām brīvi.
Pusdienās mūs sagaidīja pārsteigums. Manā saldēdiena šķīvī sārta jāņogu ķīseļa ezera vidū slējās milzīgs gaisīga buberta kalns, bet brālēna porcijā – mazā sārtā peļķītē peldēja zaļas ogulāju lapas… Protams, bez buberta viņš gluži nepalika, jo skarbā mācība saistījās tikai ar ogu lasīšanu: ar ko trauku esi piepildījis, to arī saņem pusdienās. Piecgadniekam to, protams, grūti saprast, tāpēc vecmamma arī viņam priekšā nolika bagātīgi piepildītu saldēdiena šķīvi, un visi rādījās priecīgi un apmierināti. Tiesa, vēlāk noskaidrojās – šo mācību Harijs atcerējās ilgi.
Reiz brokastu laikā nejauši dzirdējām, ka pusdienām zupai jākauj raibā vista, tā pati, kura vēl pavasarī skaitījās visskaistākais cālis un bieži dzīvojās pa manas guļamistabas skapīša atvilktni. Protams, ne viena. Kopā ar viņu, lai jautrāk, allaž bija balts gailēns, kuram vecmamma, pavisam aizmirsdama par bērnu klātbūtni, jau pašā sākumā pavēstīja: “Tam nav nākotnes, pirmais zupā! Paliks melnraibais gailis!” Tolaik tas uz mums abiem ar Hariju iedarbojās kā SOS signāls – jāglābj!
Tā kā mums nebija nekādas nojausmas, kurā dienā tiks lemts pirmās cāļa zupas liktenis, sākumā vienojāmies par dežūru grafiku, kas nodrošinātu izredzētā putna nemitīgu paturēšanu redzeslokā. Vēlāk sapratām, ka pareizāk un vienkāršāk pieskatīt ir vecmammu un tēvu, jo viņu prombūtnē labi noaugušā broilera likteni it kā nekas neapdraudēja. Diemžēl mūsu pārcentība drīz vien piesaistīja pieaugušo uzmanību, jo kuram gan patiktu, ja, katrreiz uz kūti ejot, pakaļ diebtu divi bērni... Konspirācijas prasmes mums nudien nebija attīstītas.
Tā kā konkrēts glābšanas pasākumu plāns neradās, cik vien spējām, balto gailīti turējām redzeslokā. Tomēr augu dienu tas nebija iespējams, jo mazajam Harijam bija obligāta diendusa, un man tikmēr nācās klusiņām sēdēt istabā, lai puikam mazinātu laukā skraidīšanas kāri. Tieši tāpēc nevienu nevarēja vainot, kad kādā pēcpusdienā sētmales dadžos tika atrasti baltu spalvu kušķi, un tēvs ar klusu nožēlu secināja: “Vanags…”
Nejauši saklausītā ziņa par raibās vistas drīzo galu atsauca atmiņā nesenās kļūdas un lika rīkoties radikālāk. Tolaik mēs abi jau bijām lasījuši par Maksa un Morica nedarbiem un zinājām, kā sagūstīt vistu – pievilinot ar ēsmu, vien nedrīkst maizi iesiet diegā, jo tad visas pūles var izrādīties veltas. Pieradusi pie mūsu tuvuma un rūpēm, pelēkā vistiņa daudz nepretojās. Iekļāvusies virsū uzmestās segas krokās, tā klusi sildījās azotē un pat nepretojās, kad tika ievietota bēniņos atrastā kastē. Kādas trīs stundas jutāmies kā supermeni, kas izglābuši pasauli no bojāejas, līdz mūs pasauca pusdienās…
“Šodien vistas zupiņa,” vecmamma smaidot paziņoja un cēla galdā kūpošu bļodu. “Kurš gribēs gaļiņu?” viņa vēlīgi pajautāja, bet mēs ar Hariju pielēcām no krēsliem un metāmies lūkot paslēpto kasti. Mūsu mīlule raibā vista, priecīga par svaiga gaisa un gaismas strēli, saplivināja spārnus un naski izlēca no kastes.
Kaut kad pēc tam, trīs vai varbūt piecas dienas vēlāk, piecgadīgais Harijs izlēma aiziet no mājām. Viņam viss esot apnicis! Neviens viņu nemīlot! Iešot uz Rīgu! Prom! Pie mammas! Paņēmis manu veco skolas somu, viņš tajā ielika savas bikses, šalli un cimdus, puskukuli baltmaizes un modinātājpulksteni. Sapratis, ka koka vilcieniņš tur vairs neielien, viņš to iestūķēja manā sasienamajā ziemas cepurē un kā somu apsēja ap vidukli. Tad izrādījās, ka tur vietas pietiek arī pildspalvai, ar ko pa ceļam man rakstīt vēstules. Es centos Hariju atrunāt: “Kur tu iesi? Tas taču ir ļoti tālu? Kā tu aiziesi? Vai tu tiešām zini ceļu?”
“Zinu,” viņš pārliecināti atbildēja, un es sajutu – viņš tiešām zina! Ieslidinājis basās kājas gumijniekos, ar roku pametis man atvadu sveicienu, viņš izgāja pa durvīm. “Nenāc man pakaļ!” puika dusmīgi uzsauca, un es sapratu, ka nav vērts censties atrunāt, vien atliek nemanāmi pavērot, ko viņš darīs, kurp ies.
Apmēram simts metrus garš ceļš veda līdz kaimiņmājas lazdām, aiz kurām, šķērsojot pamesto ābeļdārzu un sen tukšo pagalmu, aiz ēkas gruvešiem no kalna gala labi varēja redzēt tālumā aiztraucošos vilcienus. Uz Rīgu. Kad pēc neilga laiciņa Harijam sekoju pa tīruma zālē iemīto stigu, viņš jau bija noskatījis sev vietu. Noslēpies aiz lielā jasmīnkrūma, puika klusējot vēroja tālumā redzamo dzelzceļu un gaidīja. Kaut kad taču tas trauksies garām un visus gribētājus aicinās doties uz Rīgu?
Ilgi mēs todien sēdējām nepļautajā zālē un gaidījām vilcienu. Puskukulis baltmaizes jau bija apēsts, un manī brieda satraukums: vai tikai mūs kāds jau nemeklē? Vēlāk noskaidrojās, ka mamma, izžaudama izmazgāto veļu, manījusi gan Hariju aizejam kaimiņmājas virzienā, gan mani brālēnam sekojam. Pagājusies gabaliņu, ieraudzījusi mūs tur abus sēžam un paļāvusies uz manu, vecākās māsas, instinktu – gan jau atvedīs mājās. Atvedu, protams, jau krietnā krēslā, lai gan – varbūt to paveica izsalkums?
Tajā vasarā Harijs vēl pāris reizes sakravāja somu, lai dotos lielceļa virzienā – iešot laimi meklēt, tomēr tālāk par malkas šķūnīti neaizgāja. Ar puskukuli baltmaizes tik tālam ceļam tomēr nepietikšot... Turklāt nekur neredzot taciņu, kas viņam ceļu parādītu. Sapratu, ka “Pasaku par Diegabiksi” kādu laiku Harijam nelasīšu…
Pāris gadus vēlāk trijatā, kopā ar krustmāti Antru, devāmies sēņot uz Skubiņsilu. No kaimiņienes nostāstiem zinājām: tas ir liels mežs un tur viegli apmaldīties. Bet mēs taču būsim kopā ar manu stipro cilvēku Antru! Uz viņu var paļauties, un ne no kā nav jābaidās! Turklāt Harijs gar degunu vicināja mazu tutenīti un solījās visus uzbrucējus nokaut jau pirmajā acumirklī.
Gailenes, bērzlapes, baravikas, apšubekas… Grozi pamazām pildījās. Pat astoņgadīgais Harijs bija aizrāvies ar sēņošanas prieku, un meža priekiem atvēlētais laiks pilnīgi nemanāmi bija sarucis. Pulkstenis vēstīja, ka pēc pusstundas mums jābūt norunātajā ceļa līkumā.
Pag, uz kuru pusi tas īsti bija? Ja būtu saule, varbūt vēl kaut ko varētu saprast, bet tagad? Varbūt var saklausīt auto troksni uz galvenā ceļa? Vai cilvēku balsis? Kopā ar mums taču atbrauca vēl divas sievas!
Krustmāte sāka ūjināties, un mēs abi, priecīgi par iespēju izklaigāties, nekavējoties sekojām. Kādu brīdi šķita, ka saklausām balsis, tikai – Antrai šķita, ka tās atskan labajā pusē, Harijam – kreisajā pusē. Man… Jutos pagalam apmulsusi, jo mamma ar dēlu stingri turējās katrs pie savas pārliecības, bet man šķita – mūsu vārdus dzirdu saucam pavisam citā pusē. Haris visgudri norādīja uz līdzpaņemto kompasu un sūnām uz koku stumbriem, krustmāte cieši turējās pie savas intuīcijas. Un tad es atcerējos vecmammas teikto: “Ja Antriņa mežā saka, ka jāiet uz labo pusi, tas nozīmē: jāiet pa kreisi! Dari tā un tu neapmaldīsies!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ir tādi neredzami sidraba pavedieni…

Kategorijas