COVID aiz durvīm. 2.daļa

2020. gada 6. novembris 11:27

Tieši tāds manas slejas nosaukums bija vasarā, kad rakstīju par sajūtām, pārdzīvojumiem, kad blakus “Dzirksteles” birojam konstatēja saslimšanu ar COVID-19. Ilgi nebija jāgaida, kad nonācu līdzīgā situācijā, kad COVID-19 atkal bija tik tuvu - aiz durvīm. Bet viens ir skaidrs, ka jebkurš mēs varam nonākt šādā situācijā, vai to gribam vai negribam. Tāda ir šodienas reālā dzīve.
Biju nosūtīta uz izmeklējumiem tuberkulozes un plaušu slimību klīnikā, kas tautā vairāk pazīstama kā Sauriešu slimnīca. Jau iestājoties slimnīcā, zināju no publiskās telpas, ka tur ārstējas arī COVID-19 slimnieki. Un, protams, ierodoties bija jāievēro visi drošības noteikumi: jāliek maska, jādezinficē rokas, jāievēro, kur drīkst staigāt. Bieži, veroties no sestā stāva loga, kur atradās mana nodaļa, varēja redzēt, ka mediķi aizsargtērpos strādā dažādos stāvos. Visu šo laiku Latvijā ir milzīgs saslimušo skaits, un acīmredzot nodaļas pildījās arī Sauriešu slimnīcā, jo skaidrs, ka kaut kur taču šie slimnieki ir jāliek un palīdzība jāsniedz.
Tieši Halovīna vakarā COVID-19 slimniekus sāka vest arī mūsu nodaļā, jo tajā ir speciāli iekārtots izolators. Grūti ir aizmirst šo vakaru! Vispirms tika izziņots, ka pa speciālo liftu tiek pārvietots COVID-19 slimnieks, tas bija tāds vienkārši nevainīgs zvans, tā, kā zvanītu pie durvīm, bet neviens te nebija ieradies pēc saldumiem vai izjokošanas. Un tad tā skaņa! Laikam nekad neaizmirsīšu rībošo ratu un čaukstošo aizsargtērpu skaņu no lifta līdz izolatoram un medmāsu satraukto vārdu pārmaiņu. Bija tāda sajūta, ka nekad nepārstās zvanīt it kā nevainīgais zvaniņš un tos slimniekus vedīs un vedīs.
Vienā ziņā tās, protams, ir cilvēciskas bailes pašam par sevi, ka viss ir tik tuvu, bet reizē tie bija arī pārdzīvojumi līdz ar medmāsām, kuras iznesa ārprātīgu smagumu. Pirmo reizi es tā tiešām līdz mielēm sapratu, kāds ir viņu darbs, un tas nemaz nav vārdos aprakstāms! Visu savu maiņu rikšiem joņot pa nodaļu, izolatorā ievietojot “kovidniekus” un sniedzot pirmo palīdzību, nerunājot par to, ka visa pārējā nodaļa bija ar smagiem, arī gulošiem, plaušu slimniekiem, kuriem arī ir vajadzīgas zāles, sistēmas un injekcijas. Turklāt, lai strādātu ar COVID-19 slimniekiem, ir jāievēro visi piesardzības noteikumi, jāvelk aizsargtērps - tas prasa laiku, bet tā arī viņām nav ierasta ikdiena, un, protams, ir bažas, uztraukums, vārdu sakot, milzīga morāla un fiziska pārslodze. Un nav nekāds brīnums, ka tajā visā rodas cilvēciskas kļūdas un saslimst arī mediķi.
Pat otrā rītā, kad viss jau bija mierīgi, pārdzīvojumi māsām lika izkratīt sirdi pat mums, pacientiem. Kāda medmāsa man teica: “Mēs neesam tam gatavas! Man ir mazbērni, gribu vēl viņus satikt.”
Drīz pēc tam mani izrakstīja no slimnīcas - biju sagaidījusi savu izmeklējumu, netika arī uzskatīts, ka man ir risks saslimt. Nezinu, vai tā māsa, ar ko runāju, tiešām aizgāja no darba vai tās bija tikai briesmīgā Halovīna vakara emocijas, bet, ja aizgāja, tad tā ir atkal papildu slodze citiem, jo par personāla trūkumu gaiteņos sarunas varēja dzirdēt bieži.
Protams, mēs varam lamāt valdību, Kariņu vai Viņķeli, murgot, ka viss ir tikai sasodīta politika, bet ir skaidrs, ka pie šādiem saslimšanas rādītājiem ar COVID-19 mūsu veselības aprūpe irst pa vīlēm, un tā jau nenotiek tikai mūsu valstī.
Un ko tad mēs varam darīt? Vienīgais - izdarīt minimumu, tiešām neprātuļot, cik maskas lietderīgas vai ne, bet uzlikt tās, kur no mums prasa, ievērot ierobežojumus, ko no mums prasa, tomēr kaut nedaudz apslāpēt savu ikdienas plašo un rosīgo dzīvi - nudien tas nav nekas traks!
Trakāk būs, ja visas slimnīcas būs pārpildītas ar COVID-19 slimniekiem un nebūs vairs neviena mediķa, kurš varēs palīdzēt tev, tavam bērnam vai mammai un vecmammai, jo arī citas slimības taču, kā zināms, neviens nav atcēlis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

COVID aiz durvīm. 2.daļa

Kategorijas