Vēl vismaz gads COVID-19 ēnā

2020. gada 6. novembris 11:46

Cilvēki ir noguruši no COVID-19 ziņām, bet diemžēl tas skar katru no mums. Ne tikai slimus, bet arī veselus cilvēkus. Jau no pavasara mēs mācāmies sadzīvot ar dažāda veida ierobežojumiem, cenšamies saprast to pamatotību un jēgu. Gribam zināt, kā izvairīties no saslimšanas un vai saslimstot būs nodrošināta pilnvērtīga ārstēšana. Ar jautājumiem, kas izraisījuši visvairāk diskusiju sabiedrībā, vērsāmies pie veselības ministres Ilzes Viņķeles.
- Sabiedrībā izskan satraukums, ka, saslimušo skaitam pieaugot, pietrūks vietu slimnīcā, jau trūkst medicīnas personāla. Cik gultasvietu pašlaik slimnīcās vēl ir pieejamas, cik būs papildu un kādā termiņā?
- Kopš epidēmijas sākuma mēs esam tādā nosacīti priviliģētā stāvoklī un maz skatāmies uz to, kas notiek citur pasaulē. Cilvēciski tas ir saprotami. Bet mēs esam varējuši gan pavasarī, gan pašlaik pat netuvoties tiem scenārijiem, kas valda Eiropā. Kaimiņu zemēs, kur cilvēkus pat neuzņēma slimnīcās, jo nebija vietu, kā tas bija Itālijā. Mēs esam no tā pasargāti.
Tas, vai mēs nonāksim situācijā, kāda pašlaik ir Slovākijā, Slovēnijā, Čehijā, pat Lietuvā, lielā mērā ir atkarīgs no visu mūsu kopīga darba. Ierobežojumu ievērošanu es klasificētu kā darbu, kā papildus pienākumu. Ļoti labi saprotu, ka cilvēkiem COVID-19 ir apriebies kā rūgta nāve. Ticiet man, ja ir kāds, kurš zina, kā tas ir, tā esmu es un kolēģi ministrijā. Bet līdz vakcīnai mums visiem kopā būs ar šo sērgu jātiek galā un tā jāsavalda.
Šobrīd, salīdzinot ar pavasari, situācija slimnīcās ir sarežģīta. Mums ir 250 infekcijas gultu. Ja īpašu uzliesmojumu nav, tad šis ir skaits, pie kā papildus pārkārtojumus veselības aprūpē, vismaz slimnīcās, nav jāveic. Mēs esam jau pie 200. Tas nozīmē, ka rezerve ir ļoti plāna.
Mēs redzam, ka inficēšanās kāpums sabiedrībā pagājušajā nedēļā ir kļuvis lēzenāks. Bet kur nelaime, kādēļ mēs no Veselības ministrijas (VM) un valdības puses uzsveram šo ierobežojumu ievērošanas nozīmi? Saslimšana nāk ar tādu četru nedēļu “asti”. Ja slimības forma izpaužas smagāk un cilvēkam jānonāk slimnīcā, tur viņi nonāk kādas desmit dienas pēc inficēšanās. Tas nozīmē, pat ja rīt notiktu brīnums un inficēšanās pierimtu, tad vēl vismaz četras nedēļas slimnīcās nonāktu lielāks skaits cilvēkus.
400 nepieciešamu gultasvietu ir tā robeža, pie kuras pārkārtojumi būs jāveic visā valstī. Proti, būs jādala pacientu plūsmas. Šobrīd tāds plāns tiek detalizēts un būs gatavs lietošanai, tiklīdz šādi apstākļi iestāsies. Piemēram, paredzēts pārvest hroniskus un vieglāk slimus pacientus no “Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas” (RAKUS) uz Rīgas 1. un 2.slimnīcu, lai atbrīvotos gultas sarežģītākiem pacientiem. Tāpat mēs runājām ar Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienību, ka viņi varētu piemērot vienu savu slimnīcu.
- Cik liels šobrīd ir medicīniskā personāla iztrūkums? Vai mēs nevaram nonākt Itālijai līdzīgā situācijā?
- Viens ir pacientu skaits, bet otrs, ka slimnīcās arī mediķi saslimst. Tas nozīmē, ka pie pieaugošas slodzes ir pieejams mazāks mediķu resurss. Piemēram, RAKUS šobrīd uz laiku jāsamazina dienas stacionāra pakalpojumi vairākās pozīcijās tieši tādēļ, lai sabalansētu karantīnā nonākušo kolēģu trūkumu. Lai tie cilvēki, kuri citos apstākļos varētu sniegt dienas stacionāra pakalpojumus, varētu nākt talkā apkopt COVID-19 slimniekus.
Pavasarī ļoti masīvi mazinājām plānveida palīdzību, atstājot onkoloģiju, orgānu aizvietošanu, salīdzinoši šauras grupas. Mēs saprotam, ka tas dod nevēlamu efektu. Rindas ievelkas garākas, pacienti kaut kur pazūd, nenāk pie ārsta, un ielaistu slimību riski var pieaugt. Tādēļ šobrīd aktualizējam plānu par plānveida pakalpojumiem. Ja būs jāsamazina, lai tas notiktu ar vismazāk sāpīgo efektu.
Cilvēkresursu trūkums, ko ir pieredzējušās daudz bagātākas valstis par mums, ir drauds, ko ar naudu īsti neaizlāpīt. Premjers un finanšu ministrs saka, ka COVID-19 vajadzības ir prioritāras un naudas būs tik, cik vajag. Bet par naudu ārstu nenopirksi. Vai nu viņš ir, vai nav. Bet kolēģi ir ļoti atsaucīgi. Ir kolēģi, kuri ir vai nu pensionējušies, vai nestrādā, un tur ir neliela rezerve. Un arī šobrīd tiek veidots modelis, kā nesertificēti ārsti var nākt palīgā.
- Vai līdzīgi kā citās valstīs redzat iespējas palīdzībai no Nacionālo bruņoto spēku puses?
- Par armiju – armijai ir teltis, un tas arī ir viss. Pavasarī, strādājot pie scenārija, ja būtu nepieciešami mobilie hospitāļi, mums ļoti laipni visai piemērotas telpas piedāvāja uzņēmums “Mikrotīkls”. Šobrīd strukturētu piedāvājumu ir atsūtījusi Ķīpsalas izstāžu halle, ka vajadzības gadījumā pie viņiem varētu ierīkot papildus gultas. Bet mūsu krīzes komandas pieeja ir tāda, ka tie ir pavisam galēji risinājumi. Šobrīd esam gatavi plānveida pakalpojumu samazināšanai un privāto veselības pakalpojumu sniedzēju iesaistei COVID-19 pacientu stacionēšanā.
- Vai ar esošajiem ierobežojumiem šobrīd pietiek? Valdības viedoklis, ka jāmēģina pēc iespējas ilgāk noturēties, neapturot ekonomiku. Jūs tam piekrītat? Ar kādām sekām būtu jārēķinās, ieviešot visstriktākos ierobežojumus?
- Šie ir ārkārtīgi smagi lēmumi. Ir pētījumi, kas analizē pavasara pieredzi, un rāda, ka ierobežojumi ir ietekmējuši vīrusa izplatības apturēšanu un samazināšanu līdz zemam līmenim. Galvenā zelta recepte ir cilvēku mobilitātes ierobežošana – mazāk uz skolām, mazāk uz darbu, uz ielām, neceļot, nelidot. Un ne tikai Latvijā šobrīd mums ir jārunā par nogurumu no pandēmijas – ir apriebies, cik var, tas nebeidzas un skaidrības nav. Skaidrības nav ne Latvijā pie Latvijas peltās valdības, ne Jaunzēlandē, nav visā pasaulē, arī bagātās valstīs.
Tagad paudīšu savu viedokli – kā Latvijas pilsone, kura dzīvo šeit visu mūžu, kuras papus joprojām dzīvo Rēzeknē, kur man ir daudz radu un paziņu. Nedzīvo ministrs ledusskapī, viņš zina, kas notiek. Es apzinos, cik ļoti, ļoti tādi radikāli ekonomiski ierobežojumi ietekmē cilvēku dzīvi. Naudas nav. Pavisam vienkārši – nav naudas, nav ienākumu. Jāsēž ar maziem bērniem mājās – nav naudas, jo jāpieskata bērni, aukli nevar noalgot, vecmāmiņa pati strādā. Tas ļoti precīzi trāpa pa vairumu Latvijā. Varbūt tikai kāda šaura vidusšķira var teikt – taisiet visu ciet bez kompensācijām, mēs varam savas veselības dēļ vēl mēnesi pasēdēt mājās. Vairums Latvijas iedzīvotāju diemžēl bez atbalsta tādu greznību nevar atļauties. Ne jau šie cilvēki negribētu ievērot noteikumus. Ja ir deju skolotāja, kuras iztika pilnībā atkarīga no tā, vai viņai nāk skolēni dejot latīņu dejas, vai nenāk, viņa paliek pilnīgi bez naudas. Viņa nevar rēķinus samaksāt, viņa nevar bērniem ēdienu nopirkt.
Līdz ar to mana pārliecība - jā, epidemioloģiski pasākumi ir vajadzīgi, bet tiem ir jānāk komplektā ar skaidrību, kā cilvēkiem nākt palīgā to mēnesi vai ilgāk pārdzīvot. Tā nav tieša VM atbildība, tā ir premjera koordinācija.
Mēs redzam no epidemioloģiskā izmeklēšanā, ka cilvēki iet uz darbu ar simptomiem. Kāpēc viņi iet uz darbu ar simptomiem? Tāpēc, ka par pirmo slimības dienu ir jāmaksā pašam, tad ir jāmaksā darba devējam. Tas, ka slims iet uz darbu, nav tāpēc, ka viņš būtu ļoti ļauns vai bezatbildīgs cilvēks, bet tas ietekmē viņa ienākumus. Ja to nepalīdz pārvarēt, tad cilvēki ies slimi uz darbu. Ja nepalīdzēs cilvēkiem pārlaist interešu izglītības ierobežojumus, tad viņi līmēs ciet logus un mēģinās darīt slepeni. Es neattaisnoju šādas rīcības, bet vismaz daļai es motivāciju saprotu.
Profesors Dumpis saka, ja cilvēki vismaz 90 procentu apmērā ievērotu tos ierobežojumus, kas jau ir Latvijā ieviesti, mums nekas vairāk nebūtu jādara.
Un es gribētu teikt, ka šajā situācijā viens no būtiskākajiem pasākumiem ir skaidrs valdības signāls, ka cilvēkiem, kuru darbu ietekmēs ierobežojumi, tiks sniegts atbalsts.
- Šobrīd COVID-19 slimo skaits aug visa pasaulē, dažbrīd ārkārtīgi strauji. Ir ziņas par vakcīnu izstrādi, bet tās neapšaubāmi nebūs pieejamas tuvākajā laikā. Un arī pēc izstrādes, visdrīzāk, ražotāji nespēs saražot apjomus, lai pietiktu visiem planētas iedzīvotājiem. Vai tas nozīmē, ka reāli ar šo slimību nāksies pārslimot lielākajai daļai cilvēku?
- Es nemācēšu uz šo jautājumu atbildēt. Briti plāno jau decembrī sākt vakcinēt. Kā jau pareizi minējāt, tā būs bezprecedenta vakcinācijas vajadzība, un mēs to vienā rāvienā neizdarīsim. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka noteikti ierobežojumi, kas attiecas uz dalībnieku skaitu pasākumos, uz ceļošanu, uz dezinfekciju un masku valkāšanu sezonāli vismaz gadu, divus būs. Jaunākais Pasaules veselības organizācijas (PVO) pētījums liecina, ka jaunajam vīrusam ir sezonalitāte. Arī nākamgad vasarā būs brīvāk, varēs atvilkt elpu, bet rudenī vīruss atkal būs klāt. Bet es ceru, ka ilgāk par diviem gadiem šis ārprāts nevilksies.
- Vēl viens satraukums – par ģimenes ārstu nosūtījuma nepieciešamību testēšanai. Izskanēja pārmetumi, ka daudzas rekomendācijas ir pretējas – testēt pēc iespējas vairāk, tostarp Slovākijā testē visus iedzīvotājus. Kāpēc šāda izvēle?
- Lūkojoties uz epidemiologu ieteikumiem – viņi saka, ka jātestē mērķtiecīgi, jo ir jēga izķert simptomātiskos pacientus. Mēs arī pavasarī pēc šāda algoritma testējām. Vasarā palaišana brīvi bija tādēļ, ka šķita, cilvēki varētu atmest ar roku un vispār nenākt testēties. Bija skaidrs, ka rudenī algoritmu varētu nākties pārskatīt. Mēs palūkojāmies uz kaimiņu pieredzi - somiem, igauņiem, austriešiem – tur testē mērķtiecīgi. Mums ir jāatrod balanss. Pāris nedēļas mēs šādu pieeju lietosim un skatīsimies, vai ir jāpapildina ar vēl kādām grupām, kurām pieteikšanās jāatvieglo. Paralēli mēs strādājam, lai palielinātu jaudu kolektīvu testēšanai, kur konstatēts kāds COVID-19 pozitīvs. Atstājam skrīningu, kur pamata grupas ir mediķi, ārstniecības iestāžu darbinieki un sociālās aprūpes centru darbinieki. Jāsaprot, ka visu laiku nāk jaunas zinātniskas atziņas un mēs tās vērtējam. Nav problēmas - ja atzīsim, ka algoritms nav optimāls, mainīsim.
- Testēšanas komplektu ir pietiekami? Cik ilgam laikam?
- Pietiek. Bet ir sliktāk ar augstas raudzes testiem. Uzticamākajiem. Tos gan vēl nevar saražot tik daudz, cik gribētos. Valstīm ir kvotas, cik daudz ražotājs piešķir.
Bet runājot par slovāku pieredzi, kas visu populāciju notestēja, - tas bija skaidrs politisks lēmums. Eksperti nebija sajūsmā ne par lietderību, ne izpildījumu. Turklāt viņi testē ar testiem, kuru uzticība ir 50 procentu robežās. Tāda darbības imitācija.
- Daudzi vecāki satraucas, ka, augot saslimušo skaitam, tostarp izglītības iestādēs, 1.- 4.klašu skolēniem ir jāturpina mācības klātienē. Kā jūs to vērtējat?
- Tur mēs esam pētījuši citu valstu pieredzi. Piemēram, Vācija to ir nosaukusi par “vieglo slēgšanu”, kur skolas vispār netiek aiztiktas.
Mums ir augsta prioritāte, lai bērni mācītos klātienē. Mazajiem bērniem ir zemāks risks saslimt nekā lielajiem. Turklāt, ja lielie bērni skolā neiet, epidemioloģisko pasākumu ievērošana skolās ir vieglāka.
Vēl viens būtisks aspekts ir saistīts ar nevienlīdzību. Bērniem, kuriem apstākļi nav labvēlīgi, rocība nav tik liela, attālināti mācīties ir grūtāk. Un tad vēl vecumposma īpatnības. Te es citēju kolēģus no Izglītības un zinātnes ministrijas, ka mazajiem bērniem attālinātās mācības ir daudz grūtākas.
Bija ideja ļaut vecākiem izvēlēties - laist bērnu skolā vai ne. Bet pedagogi saka, ka viņi vienkārši tā nevar strādāt, kad pusklase ir skolā, puse – mācās attālināti.
- Visvairāk diskutētais jautājums neapšaubāmi ir maskas – te sabiedrība ir sadalījusies divās radikālās grupās. Un pa vidu ir tie, kas īsti netic, ka maskas var glābt no COVID-19, bet likumpaklausīgi tās lieto. Ko jūs teiktu šiem – vidēji mērenajiem?
- Tiem, kas pa vidu, – lai viņi pieskata, ka deguns ir maskā. Maska nav zoda vai bārdas sildītājs, tai jānosedz degunu. Ja pavasarī atzinumi par maksām vēl bija diskutējami, tad tagad pētījumi skaidri un gaiši pasaka - maskas palīdz. Maskas neizglābs pasauli, bet ļauj kādu citu ierobežojumu neieviest.
Man tas ir ārkārtīgi būtisks faktors. Ja tas, ka es velku masku, ļauj strādāt veikalam, ļauj ilgāk strādāt kafejnīcām, kur cilvēki nopelna sev iztiku, tad mans pienākums ir masku vilkt. Vienalga, ko es domāju par valdību, COVID-19 vai ķīniešiem.
Paņemsim piemēru - katram no mums ir gadījies nošķaudīties. Labi, ja paspēj to roku aizlikt priekšā. Ja jūs pret datoru šķaudāt, nošķaudāt to datoru slapju. Infekcija var būt jau cilvēkā iekšā, un viņš to var nezināt. Viņš nošķaudās, un viss paliek iekšā maskā. Bez maskas, piemēram, braucot autobusā, tas labums tiek uzdāvināts citiem. Ir, kas saka, – maskas ir pakļaušanās un nebrīves simbols. Man maska ir gluži pretēji – ilgāk brīvas un rīcībspējīgas sabiedrības simbols. Es uzlieku masku un zinu, ka varu iet uz veikalu, nevis piedzīvot laikus, kad veikals vispār ir ciet.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vēl vismaz gads COVID-19 ēnā

Kategorijas