Vai bērnam par pienākumiem jāmaksā?

2020. gada 10. novembris 00:00

Agrāk bija pieņemts kopš mazotnes cilvēku radināt pie dažādiem darbiņiem. Mūsdienās bērnu tiesību aizstāvji panākuši, ka skolēnu un jauniešu iesaistīšana sabiedrībai derīgā nodarbē ir gandrīz noziegums. Acis nepamirkšķinot, viens otrs gudrinieks var pieprasīt samaksu par elementāru palīdzēšanu mājsaimniecībā. Vai neesam iebraukuši otrā grāvī?

Nošķirt ikdienas un īpašās lietas
Psihoterapeite Elīna Zelčāne ir pārliecināta, ka mazie sadzīves pienākumi bērnam ir jāveic bez maksas. Gluži tāpat kā vecāki ik dienu dod savu artavu kopējai saimniecībai, jo mēs taču kopā veidojam ģimenes vidi.
“Protams, nevajadzētu mazajam uzgrūst darbus, kas neatbilst viņa vecumam. Piemēram, pēc atgriešanās no skolas un pulciņiem likt visu vakaru mazgāt vai gludināt. Man pašai ir četri bērni, dzīvojam privātmājā. Vecākā meita (12 gadi) ir atbildīga par netīrā apģērba ievietošanu veļas mašīnā, žāvētājā, izņemšanu un sašķirošanu. Puikam (11) vasarā reizi nedēļā ir jānopļauj zāle, savukārt ziemā jāienes briketes, jāiekurina krāsns. Astoņgadīgajai meitai uzticēta trauku mazgājamā mašīna un galda piederumu sakārtošana pa vietām. Jaunākais brālītis palīdz rūpēties par kaķiem. Darbs var nebūt liels, bet tas jāveic regulāri. Manuprāt, nav normāli, ja, lūgts iznest miskasti, bērns sarauc pieri: kas man par to būs? Savstarpēja palīdzēšana ģimenē taču ir dabisks process.”
Nav nekā slikta, ja atvasei tiek dota iespēja tikt pie kabatas naudiņas, īpašas pateicības par īpašu darbiņu, piemēram, cītīgu biešu ravēšanu pie omes laukos, atvestās malkas vai brikešu kravas sanešanu šķūnī. Daži paša nopelnītie eiro, lai nobaudītu picu vai citu kārumu, ir kas drusciņ vairāk par ikdienu. Tā var būt arī nemateriāla atlīdzība - aizvešana uz atrakcijas parku vai citu interesantu vietu. Ja bērni ar nepacietību gaida galda spēļu spēlēšanu ar vecākiem, iespējams, noder arguments – jo vairāk man kā vecākam būs jāpaveic vienam, jo mazāk mums paliks laika atpūtai, kopā būšanai.
“Neviena galējība nav laba,” uzsver I.Zelčāne. “Noteikti nevajadzētu maksāt par katru reizi, kad bērns saklājis gultu vai sagrābis lapas. Mēs, pieaugušie, taču arī mēdzam bez atlīdzības palīdzēt draugiem, radiem, piedalāmies lielajās talkās un darām to no sirds. Pikniks, šašlika cepšana pēc tam ir kā neliels paldies.”

“Burkāns” vai “pātadziņa”?
Vecāki mēdz jautāt, vai skolēns materiāli jāstimulē par sasniegumiem mācībās. Jā, zināšanu apguve ir jaunā cilvēka pienākums, bet, ja izdevies nopelnīt desmitnieku, viņš tomēr alkst pēc svētku sajūtas. Arī pieaugušie par veiksmīgu projektu, centību darbā saņem apbalvojumu, prēmiju un vēlas to mazliet nosvinēt, kaut vai ar kūciņu kafejnīcā.
“Ikvienam ir svarīga atzinība. Tētim, mammai vajadzētu izrādīt lepnumu, prieku par sava bērna veiksmi, progresu. Ne jau visi ir gudrīši. Ja mūsu skolēna sekmes ir pakāpušās no piecnieka uz septītnieku, tā viņam ir uzvara, sasniegums. Svarīgākais nav trasi pabeigt pirmajam, bet saņemties, pārvarēt grūtības, slinkumu un nepadoties. Ideālā variantā labas sekmes būtu jānovērtē nevis naudā, bet attieksmē. Tā var izpausties gan kā sirsnīga paslavēšana, gan palutināšana, sniedzot iespēju pavadīt brīvo laiku īpašā veidā. Vecākiem jābūt radošiem, jājūt, ko bērns, pusaudzis visvairāk kāro, un ar to jāstimulē. Ja viņa sapnis ir pa drusciņai sakrāt naudu telefonam un šī mērķa labā viņš gatavs ļoti censties mācību priekšmetā, kas grūtāk padodas, tās ir atzinības vērtas pūles. Galu galā telefons tik un tā viņam būs jāpērk. Stimulu izvēle ir katra vecāka ziņā, taču centību nedrīkst pārvērst tendencē mācīties atlīdzības naudā dēļ. Būtu jau ideāli, ja cilvēks vienmēr spētu darboties, balstoties vienīgi uz iekšējo motivāciju, saprastu, ka laime nav “gadžetos”, bet realitāte ir citāda. Nu gribas to viedierīci, jo citiem tāda jau ir. Mēs, vecāki, varam parādīt atšķirīgus brīvā laika pavadīšanas veidus, taču virtuālā vide mūsu gadsimtā ir diezgan vilinoša.”
Kādus argumentus izmantot, ja iepriekš minētās motivācijas nestrādā, ja skolēns atsakās, piemēram, bez atlīdzības palīdzēt vecvecākiem? Psihoterapeite rosina to skaidrot kā ētiskas dabas jautājumu: mums - bērniem un mazbērniem - ir pienākums palīdzēt gados veciem tuviniekiem, kuri paši vairs netiek galā. Savulaik, kad bijām maziņi, ome mūs auklēja, opis stūma ratiņos. Tā ir ģimenes mijiedarbība: arī mēs kādreiz būsim veci. Jāskaidro arī, ka ne vienmēr varam darīt tikai to, kas pašiem šķiet svarīgs.
Zelčānu ģimene dzīvo Ogrē un piedzīvojusi līdzīgu situāciju: “Bērnu vecvectēvs dzīvo Liepājā, ceļš no vienas pilsētas līdz otrai diezgan tāls. Puika nevar palikt tur pa nakti: viņam sākas alerģiskas iesnas, tāpēc tajā pašā dienā nākas braukt atpakaļ. Bērni nav sajūsmā, bet apzinās, ka opis viņus ļoti gaida. Stāstu, ka mūsu ikdiena piepildīta ar notikumiem, turpretī vecvecākiem šī tikšanās ir ļoti nozīmīga. Arī mamma un tētis ne vienmēr ar milzīgu prieku jūs vadā pa pulciņiem - to darām, jo jums tas ir svarīgi. Mums visiem jāmācās darīt lietas, kas ir svarīgas tuviniekiem.”
Lai gan “burkāns” ir labāks par “pātagu”, audzināt tikai ar “burkānu” nav pareizākais variants, uzskata psihoterapeite un norāda: vislabākā pieeja ir cēloņu – seku sapratnes ieaudzināšana. Tu vari kategoriski atteikties, bet sekas tam būs.
Speciāliste min piemēru ar rokraksta slīpēšanu: “Teicu savam bērnam, lai vispirms uzraksta melnrakstu un izlabo kļūdas. Nē, viņš iespītējas: uzreiz rakstīšot tīrrakstā. Rezultātā nācās pārrakstīt vairākas reizes. Cits gadījums – saku, nevajag iet ārā ar botām, jo līst lietus. Nē, nevilks gumijas zābakus. Ar saslapušajām kājām nācās ātri atgriezties mājās. Tā ir izvēle: paklausīt un uzreiz izdarīt gudrāk vai arī mācīties no savām kļūdām.”

Mantu vajag mazāk, centības – vairāk
Nav retums, ka bērns, aizbildinoties ar slinkumu, nevēlēšanos piepūlēties, savu pienākumu veic pa roku galam un vēl spurojas pretī: sak, kāpēc jācenšas tekstu uzrakstīt glīti, gramatiski pareizi, ja tāpat var izlasīt.
I.Zelčāne iesaka atbildēt ar pretjautājumu: vai tu gribētu valkāt bikses ar šķībi nošūtu vīli vai ēst uz šķīvja samestu ēdienu, nevis glīti sakārtotu? Vai tu gribētu, lai zobārsts, labojot tev zobu, aizurbj garām, smaganā?
Dažam audzināšanas paņēmienam draud izgāšanās, ja neizdodas atrast īsto pieeju. Piemēram, mamma paģērē netīro kreklu vienmēr ielikt veļas automātā, sakot, ka citādi nebūs, ko vilkt, ejot uz skolu. Gudrinieks var izlocīties no prasības, paņemot skapī citu apģērbu.
“Uzskatu, ka vispār mantu vajag krietni mazāk. Kāpēc skapī, uz rakstāmgalda un citviet rodas nekārtība? Tāpēc, ka visa kā ir par daudz. Ik pa brīdim es savācu liekās drēbes un rotaļlietas maisos, lai atdotu labdarībai,” pieredzē dalās četru bērnu māmiņa.
Skarbāks ir jautājums par to, ka provinces iedzīvotāju atvases masveidā dodas mācīties un strādāt uz lielpilsētām, ārvalstīm un vairs neatgriežas. Viensētas, pat veseli ciemi pazūd no kartes, jo jauniešu acīs dzimtās mājas attālāk no centra zaudē pievilcību un viņu nākotnes plānos neietilpst vergošana zemei.
“Varbūt viņi pat ir pieradināti pie lauku darbiem, bet vienkārši nevēlas dzīvot vienmuļajā vidē. Tās ir viņu tiesības izvēlēties vieglāku ceļu - strādāt kādā Rīgas birojā, socializēties un gurķus pirkt veikalā. Prioritātes un vērtības laika gaitā mēdz mainīties. Jau manāma tendence, ka atsevišķas jaunas ģimenes no Rīgas pārceļas uz laukiem, tuvāk visam dabiskajam, ekoloģiskajam. Manuprāt, vecākiem un vecvecākiem ir būtiskāk pēctečiem iemācīt pašdisciplīnu, atbildības sajūtu, izpratni, ka katrai maizei sava garoziņa. Neatkarīgi no tā, kur tu strādā, jebkurš darbs ir svarīgs, un tas ir jāpaveic pēc iespējas labāk, rūpīgāk!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vai bērnam par pienākumiem jāmaksā?

Kategorijas