Kā nonācām līdz uzvarai

2020. gada 10. novembris 00:00

899

2020.gada 11.novembra Lāčplēša dienas atzīmēšanas un godināšanas kārtība visā Latvijā atšķirsies no ierastās - nenotiks masveidīgi iedzīvotāju lāpu gājieni un kopēja pulcēšanās ar ziedu, lāpu, svecīšu nolikšanu pie pieminekļiem, piemiņas un kapu vietām.
Lai arī šis būs citādāks 11.novembris, es aicinu katru Gulbenes iedzīvotāju arī šajā gadā atzīmēt Latvijas armijas lielo un nozīmīgo uzvaru 1919.gada 11.novembrī, kā arī apmeklēt individuāli vai ģimenes lokā tradicionālās piemiņas vietas un godināt par Latvijas brīvību kritušos karavīrus.

Iedzīvotāju liktenis 1918.gada beigās un 1919.gada cīņu laikā
Katru gadu daudz dažādas informācijas valsts svētku mēnesī – novembrī nonāk pie iedzīvotājiem par to, kas ir 11.novembris. Ievērojami mazāk masu saziņas līdzekļos tiek sniegta informācija par to, kā līdz uzvarai varējām nonākt. Šajā rakstā centīšos nedaudz ielūkoties kopējos Latvijas Neatkarības kara procesos, lai atklātu Gulbenes novada teritorijas un iedzīvotāju likteni 1918.gada beigās un 1919.gada cīņu laikā.
Pirmā pasaules kara beigas un Latvijas neatkarības pasludināšana 1918.gada 18.novembrī, izveidojot Kārļa Ulmaņa pagaidu valdību, kļuva par sākumu cīņai par nacionālās valsts neatkarību un robežām. Laika posmā no Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918.gada novembrī līdz 1920. gada 11.augustam risinājās Latvijas Neatkarības karš.
Jau 1918.gada 22.novembrī padomju karaspēks šķērsoja Latvijas tagadējo robežu, un 1918.gada 6. decembrī strēlnieku divīzijas sarkanarmieši ar bruņuvilcienu ieradās Gulbenē.
Pāris nedēļas vēlāk no Krievijas uz Latviju tika sūtītas arī latviešu strēlnieku vienības. Tas izraisīja sajūsmu un deva cerības Latvijas iedzīvotājiem. Turklāt samazināja K.Ulmaņa pagaidu valdības formēto latviešu nacionālo vienību kaujas spējas, jo liela daļa karavīru atteicās karot pret strēlniekiem.
Līdz 1919.gada janvāra beigām gandrīz visa Latvijas teritorija, izņemot Liepāju un nelielu teritoriju ap to, nonāca Padomju Krievijā izplānotās un veidotās Padomju Latvijas varā.
1918.gada decembrī Vecgulbenē darbību sāka pirmais revolucionārais tribunāls Latvijā. Historiogrāfijā tas bieži dēvēts par visnežēlīgāko tribunālu, kas izveidots šajā Padomju Latvijas pastāvēšanas periodā. Īpaši ciniski šķiet arī tas, ka tā tiesas sēdes tika noturētas evaņģēliski luteriskajā baznīcā.
1919.gada sākumā, pateicoties K.Ulmaņa pagaidu valdības darbam, sāka veidoties Latvijas armijas pamats – Igaunijas armijas sastāvā izveidoja Ziemeļlatvijas brigādi Jorģa Zemitāna vadībā un Vācijas Bruņoto spēku Baltijā sastāvā izveidoja 1. atsevišķo latviešu brigādi (Dienvidlatvijas brigāde).
Nacionāli neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanas liktenis izšķīrās 1919.gadā, jo, pirmkārt, aprīlī K.Ulmaņa pagaidu valdība pēc apvērsuma mēģinājuma spēja turpināt darbu, otrkārt, Ziemeļlatvijas brigāde kopā ar Igaunijas armiju spēja uzvarēt vācu spēkus, kas, nonākuši līdz Rīgai, neturpināja uzbrukumu Padomju Latvijas armijai, bet vērsās pret Vidzemi kontrolējošo Igaunijas armiju un tās sastāvā ietilpstošo Ziemeļlatvijas brigādi.
Gandrīz jau no paša Latvijas Neatkarības kara sākuma Vecgulbenes muižas un apkārtējo pagastu iedzīvotāji bija piedzīvojuši “sarkanā” terora briesmu darbus. Tikai 1919.gada vidū šīs puses ļaudis pirmoreiz varēja nonākt 1918.gada 18.novembrī proklamētās neatkarīgās Latvijas valsts varas sistēmā, ja kāda nacionālā karaspēka vienība to atbrīvotu no padomju varas.
Stāvoklis izveidojās tāds, ka pēc lielinieku padzīšanas no Rīgas 1919.gada maijā vācu spēki neturpināja vajāt bēgošos pretiniekus, bet pavērsās pret sabiedrotajiem - Ziemeļlatvijas brigādi un Igaunijas armiju, kuras ar kaujām bija atguvušas kontroli pār Ziemeļvidzemi.
Stratēģiski svarīgi bija ne tikai nepieļaut atgūtās Ziemeļvidzemes nonākšanu vācu spēku kontrolē, bet ieņemt arī steigā aizejošās Padomju Latvijas armijas un varas iestāžu atstātās vai daļēji atstātās Vidzemes teritorijas. Vidzemes ieņemšanu sabiedrotie sāka, uzbrūkot Alūksnes – Gulbenes - Krustpils līnijā, nodrošinot nozīmīgās Valkas – Vecgulbenes - Pļaviņu dzelzceļa līnijas kontroli.
Gulbenes novada atbrīvošana no lieliniekiem un “sarkanā” terora notika 1919.gada maija pēdējās dienās un jūnija sākumā. Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā ietilpstošais Valmieras 1. kājnieku pulks (no 1919.gada 7.augusta – 4. Valmieras kājnieku pulks) kopā ar igauņu karaspēka vienībām uzbrukumu Vecgulbenes (Gulbenes) virzienā uzsāka 30.maija rītā, virzoties no Alūksnes uz Kalna muižu (Kalnienu), Litenes muižu un Beļavas muižu. Lielas pretestības no lielinieku puses nebija, un pēc nelielām sadursmēm apvienotais karaspēks līdz 30.maija vakaram sasniedza minētās muižas.
1919.gada 31.maijā ap pusdienas laiku igauņu vienības jau bija Lejasciemā, bet Valmieras pulks kopā ar daļu no 1. Igaunijas jātnieku pulka un Dāņu brīvprātīgo rotu - Vecgulbenē. Lielinieki Vecgulbeni atdeva bez kaujas. Vecgulbenē Valmieras pulks un sabiedroto vienības uzturējās vairākas dienas - no 1919.gada 31.maija līdz 3.jūnijam, tad turpināja uzbrukumu Krustpils virzienā. Jāatzīmē, ka šajā Vecgulbenes atpūtas periodā atsevišķas rotas veica uzdevumus Stāķos un Krapas muižā. Šo uzdevumu veikšanas laikā notika sadursmes ar lieliniekiem.
Var teikt, ka ar šo laiku tagadējā Gulbenes novada pagasti pakāpeniski nonāca neatkarīgās Latvijas valsts varas sistēmā, kuru veidoja un vadīja Tautas Padomes ievēlētā Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība.

Kritušiem par Latvijas brīvību
Vairākos Gulbenes novada kapos apglabāti Latvijas Neatkarības karā kritušie karavīri. Viena no šīm vietām, laikam ritot, kļuvusi zināmāka plašākai sabiedrībai, un ar tās palīdzību pat rosināts atcerēties neatkarīgās Latvijas Republikas vēsturi. Tā ir kritušo karavīru kopējā apbedījumu vieta, kas atrodas Gulbenes pilsētas vecajos kapos. Diemžēl nav ziņu par kapavietā guldīto kritušo karavīru skaitu.
Zināms, ka 1926.gadā par karavīru kapavietu sāka rūpēties Gulbenes dziedāšanas biedrības “Dziesmu vara” dziedātājas, vēlāk Gulbenes pilsētas aizsardzes. Vēl ievērojamāku šo vietu padarīja par Gulbenes aizsardžu savāktajiem līdzekļiem uzstādītais piemineklis, kuru 1934.gada 26.maijā atklāja ģenerālis Krišjānis Berķis, vainagu nolika un klātesošos uzrunāja valsts valdības pārstāvis. Uzraksts uz pieminekļa vēsta: “Kritušiem par Latvijas brīvību. Jūsu vārdi lai ir sirdīs un tautas karogos rakstīti. Jūsu spēcīgais gars vienmēr lai piemājo mums. 1934.g. 31.maijā.”
Atgādināšu, ka 1988.gadā, kad gulbenieši atjaunoja Lāčplēša dienas svētku un piemiņas pasākuma tradīciju, piemineklis „Par Latvijas brīvību kritušiem Gulbenes draudzes varoņiem” vēl nebija atjaunots, tad piemiņas pasākumi notika gan Gulbenes vecajos kapos pie šīs apbedījuma vietas, gan bijušā pieminekļa vietā pretī Gulbenes evaņģēliski luteriskajai baznīcai.

Spēja izcīnīt uzvaru
Laiks no 1919.gada maija līdz jūlijam bija ļoti nozīmīgs laika posms visā Latvijas Neatkarības karā. Apvienotie latviešu un igauņu spēki padzina lieliniekus ne tikai no Rīgas un Vidzemes, bet izcīnīja izšķirošo uzvaru pret Rīdigera fon der Golca vadīto vācu karaspēku pie Cēsīm un atbrīvoja Rīgu. Rezultātā, apvienojot Ziemeļlatvijas brigādi ar Dienvidlatvijas brigādi, jūlija vidū Rīgā tika izveidota vienota Latvijas armija, kas 1919.gada rudenī spēja izcīnīt uzvaru kaujās par Rīgu.
Sākot ar 1920.gadu, par godu 1919.gada 11.novembrī gūtajai uzvarai pār pulkveža Pāvela Bermonta komandēto Rietumu Brīvprātīgo armiju, katru gadu 11.novembrī tiek svinēti Latvijas armijas uzvaras svētki, godinot arī Latvijas Neatkarības karā dzīvības zaudējušo karavīru piemiņu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kā nonācām līdz uzvarai

Kategorijas