Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ir tādi neredzami sidraba pavedieni…

Iveta Kilinkaridou

2020. gada 10. novembris 00:00

2
Ir tādi neredzami sidraba pavedieni…

(Turpinās no 27.oktobra)
Noticēt astoņgadīgam puikam šķita nedroši, tomēr – viņam taču bija kompass! Nolēmu riskēt un steidzos apgalvot abiem strīdniekiem, ka tieši Harija norādītajā virzienā dzirdēju balsis. Kādu brīdi patiešām tā šķita. Krustmāte ieklausījās. Klusums. Gan pa labi, gan pa kreisi. Viņas intuīcija joprojām vedināja doties uz pretējo pusi…
Vairs neatceros, kādi apstākļi noteica pieņemt lēmumu, kas mūs aizveda Harija norādītajā virzienā. Varbūt saklausītās balsis, varbūt – Harija izteiksmīgie žesti un sāpīgā vilšanās izteiksme sejā vai galu galā –
noticēšana kompasam… Mēs gājām un izgājām, tiesa, stundu pēc norunātā laika, un tikai mājās es atklāju – kompass nedarbojas. Vāri trīsošās bultiņas zilais gals spītīgi un nekustīgi skatījās dienvidu virzienā.
Aktiera talants Harijā atklājās jau diezgan agri. Vairākkārt esmu minējusi, ka bērnībā aizrāvāmies ar mājas teātri, un tas bija tikai loģiski, jo gan brālēna vecāki, gan mūsu vecmamma ar vectēvu savulaik bieži uz skatuves izdzīvoja savu varoņu dzīves. Par to liecināja gan jaunākas, gan senākas fotogrāfijas, kuras mums abiem patika pārcilāt un pētīt.
Bildēs redzamie pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu tērpi un grims bija bagāts iztēles avots. Atlika vien izdomāt, ar kādiem līdzekļiem mēs varētu sārtināt lūpas un vaigu galus, iekrāsot acis un uzacis, balināt un gluži otrādi – nobrūnināt sejas krāsu. Kādā no teātra bildēm pamanītais melnādainais cilvēks lika atcerēties šokolādi, tik vien, ka to vajadzēja nevis apēst, bet izkausēt. Izlēmām, ka tad jau labāk izvairīties no varoņa ar tumšu ādas krāsu…
 Pēc tās reizes, kad bijām izvēlējušies loģiskāko un vienkāršāko ceļu – vaigus sārtināt ar mammas somā atrasto lūpu krāsu, pieeja šai krāsvielai tika liegta, un mums nācās apsvērt citas iespējas. Atcerējāmies, ka no zemenēm paliek sārti pirksti, bet zemeņu laiks sen bija beidzies. Ar jāņogu sulu un virtuvē nočiepto tomātu kāroto efektu neizdevās panākt, atlika sen pārbaudītā iespēja – guaša krāsas. Diemžēl vasaras sezonā pie spraiga iknedēļas izrāžu grafika tās ļoti ātri izsīka…
Prātā palicis neveiksmīgais eksperiments ar balto krāsu pēc Nacionālajā operas un baleta teātrī noskatītās izrādes “Gulbju ezers”. Man tolaik varēja būt kādi vienpadsmit gadi, Harijam attiecīgi pieci, tomēr abiem vienlīdz labi bija iepatikusies mazo gulbīšu deja. Varbūt mums arī pamēģināt? Rokās saķērušies, izdejojām puslīdz ielāgoto soli. O, tīri labi sanāk! Tas mums noteikti jāparāda arī citiem. Priekšnesuma sagatavošanai bija tieši nedēļa laika, jo pirmdien ciemos gaidījām ierodamies Harija mammu.
Atcerējos, ka mammas skapī kartona kārbā glabājās skolas koncertam darinātā sniegpārsliņas kleita, pirms diviem gadiem šūta no marles un visādiem līdzekļiem stīvināta, augšpusē papildināta ar tiem laikiem greznu materiālu – tilla šalli. Tomēr, kad to mēģināju uzvilkt, izrādījās krietni par šauru. Izlēmām, ka tā būs mazā gulbīša Harija kleita.
Savējo izdomāju pagatavot no balta aizkara, salokot to volānos un vidū sadiedzot kopā. Tā kā bez vecmammas palīdzības neiztikām, viņai nācās apsolīt, ka par mūsu topošo priekšnesumu nevienam nestāstīs. Mums par prieku viņa pat piedāvāja izgatavot mazus staniola vainadziņus, padungot melodiju un ierādīt piemirstos dejas soļus.
Kad baleta kleitas bija pielaikotas, attapāmies, ka skaistajām dejotājām uz skatuves bija arī baltas zeķes un apavi. Ja kurpju vietā vēl varētu uzvilkt dabiskās vilnas īszeķes, tad vienīgās pieejamās skolā valkātās brūnās kokvilnas zeķbikses nešķita piemērotas. Vecmamma gan teica, ka varot dejot ar basām kājām, bet – kas tad tas par baletu? Abi klusiņām nospriedām, ka nāksies to brūnumu kaut kādā veidā pārkrāsot…
Mamma savulaik tika stāstījusi, ka tenisa čībām balto krāsu uzlabojusi ar krītu. Krīta mums nebija, toties atradām veselu paku miltu. Tomēr vienkārša zeķbikšu izvārtīšana un paturēšana miltos vēlamo efektu nedeva – kamēr tās uzvilkām kājās, no baltuma vairs nebija ne miņas. Izdomājām, ka zeķes vispirms jāuzvelk kājās un pēc tam kārtīgi jāierīvē ar miltiem. Mazais eksperiments uz manas kājas lika domāt, ka tā nudien būs labi.
Iecerētā koncerta dienā skatuvi kā parasti iekārtojām manā istabā uz lielā dzeltenā tepiķa, šoreiz to pārklājot ar zilganzaļu segu, kas nedaudz atgādināja ezera ūdens krāsu. “Orķestrim” jeb vecmammai vietu ierādījām cieši blakus skatuvei un ticējām – ar viņas atbalstu viss būs vislabākajā kārtībā. Mammas atbraukšana Hariju bija padarījusi gluži nenopietnu, un es jau bažījos, ka mums viss noies greizi. Tomēr uz koncerta sākumu visi mājinieki apsēdās numurētajās vietās, un mūsu priekšnesums varēja sākties.
Vecmamma izrādījās lielisks “orķestris” – viņa ļoti labi pārzināja ne tikai “pam-pa-ram-pam” partijas, bet prata arī piesist klusus bungu akordus. Lielo stāvlampu viņa bija uzcēlusi uz galda, un tā nu mums bija arī savs prožektors. Lepni no sajūtas, ka izskatāmies kā īsti mazie gulbīši un skaisti protam dancot pārī, atļāvāmies improvizēt un bijām bezgala sajūsmināti, kad publika ilgi un skaļi aplaudēja un vēlējās deju noskatīties vēlreiz.
Tikai dziļi paklanoties, ieraudzījām, ka zilganzaļais ezers pārklājies ar baltu sniegu, bet mūsu gulbju kājas atgādina purvu izbridušus, nedaudz sakrunkojušos dzērvju stilbus. To gan sapratu tikai es, jo Harijs, lepns par aplausiem un publikas pielūgsmi, bija gatavs dejot vēl un vēl. Man turpretim krasi mainījās noskaņojums un vairs nemaz negribējās smaidīt lepni paceltu galvu. Dejas atkārtojums tāpēc bija krietni vājāks, ja neskaita Harija solo partijas, kas man šoreiz atgādināja bērnišķīgu lakstīšanu.
Koncertam beidzoties, noskaņojumu uzlaboja krustmātes uzdāvinātie mazie gulbīši (nez, kā viņa zināja, ja tas visiem bija noslēpums?) un vecmammas izcepto auzu pārslu cepumu bļoda. Par balti piepēdoto grīdu un netīro segu neviens pat neieminējās.
Skolas brīvlaikā es atkal biju Rīgā, un krustmāte mūs ar Hariju aizveda noskatīties baletu “Doktors Aikāsāp”. Pēc veiksmīgā, pašu interpretētā “Gulbju ezera” fragmenta izrādīšanas ļoti uzmanīgi sekojām izrādes gaitai, un es pat prātoju, kuru no fragmentiem mēs ar Hariju mūsu publikai varētu izrādīt nākamvasar. Visiem par laimi, diezgan ātri aptvēru, ka grūtības radīs zvērēnu pieradināšana, jo diezin vai pat mūsmāju suni un kaķi varētu pierunāt kādu brīdi nekustīgi atrasties uz skatuves. Vienkāršāk, protams, būtu izmantot rotaļlietas, bet – kas gan tas vairs par baletu…
Pāris dienas vēlāk mūs abus aizveda uz leļļu teātri skatīties Pifa piedzīvojumus, un mēs atklājām sev jaunu darbības lauku. Vadīt lelles uz improvizētas skatuves diviem izdomas bagātiem bērniem bija tīrā izprieca.
Koncertu sniegšana mājiniekiem nebūt nebija vienīgā mūsu izklaide. Mēs abi gana vienprātīgi iesaistījāmies mājas un dārza teritorijas labiekārtošanā, kas, ja vien nebija puķu dobju ravēšanas, arī Harijam radīja patiesu prieku un gandarījumu. Palaikam uzkopšanu prasīja celiņš, kas apjoza māju. Brālēnam patika iespraust mietiņus un gar stingri novilkto auklu ar lāpstu nodurt taisnu maliņu, cik nu pusaudzis to spēj. Nezāļu kaplēšana un visa liekā novākšana parasti bija mans darbs. Uzlikt punktu uz “i” jeb skaisti un līdzeni nokasīt sakopto taciņu parasti piedāvāju Harim, lai gan zināju – viņš pa to laiku jau būs atradis citu nodarbi. Toties, kad dēlu apciemot ieradās Antra, Haris mammai lepni izrādīja visus paveiktos darbus, tajā skaitā arī sakoptos celiņus.
Krustmātes sagaidīšana mūsmājās vienmēr bija īpaša. Kā nekā te dzīvoja viņai tuvākie cilvēki: māsa, vecmamma un vectēvs, vasarās arī mamma un dēls. Ja krustmāte bija gaidāma brīvdienu vakaros, mans tēvs parasti jau pēcpusdienā steidza kurināt pirtiņu, lai vakarā, kad ar vilcienu ieradās Antra, acīm kodīgais sūrums jau būtu rimis. Krustmātei patika tā nesteidzīgi divatā ar māsu pasēdēt uz lāviņas, paplikšķināt otrai stilbus un plecus ar maigu slotiņu un palaikam uzšaut vēsa ūdens šļakstu vēl karstajiem akmeņiem.
 Šie pirts vakari ļoti patika mums visiem, jo neviens pat neieminējās par savlaicīgu gulētiešanu, bet gluži otrādi – centās visu kopā būšanu pavilkt garāku. Kaut arī vakariņas jau sen bija pagatavotas, sasēduši ap lielās istabas apaļo galdu, pacietīgi gaidījām Antras ceptās plānās pankūkas. Viņai tās padevās tik gardas, kā nevienam. Kad nu beidzot arī krustmāte bija piesēdusi savā vietā, glāzēs tika liets pašu darītais alus vai vīns, kas tēvam padevās gluži gards. To mēs ar Hari zinājām itin labi, jo reizēm, kad neviens nemanīja, iezagāmies pieliekamajā, lai iesūktu kādu malku no raudzēšanā noliktās divdesmitlitrīgās stikla pudeles. Nekāda stiprā dzira jau tā nebija, tāds paviegls viņķelis, turklāt mēs ļoti baidījāmies tikt pieķerti, bet vērīgu acu virtuvē netrūka.
Tām retajām reizēm, kad Antra izvēlējās uz Jaungulbeni braukt no rīta ar vilcienu caur Ieriķiem, mūsmājās bija cits plāns. Vecvecmamma jau rīta agrumā izcēla lielo maizes abru un sagatavoja ieraugu, lai uz Antriņas ierašanos mīkla būtu gatava cepšanai. Tēvs kurināja lielo maizes krāsni, mēs ar Hariju kaplējām celiņus, pēc tam steidzām uz staciju sagaidīt krustmāti.
Divus kilometrus tālais ceļš līdz mājām atbraukušajai rīdziniecei parasti bija dziļo ieelpu laiks, kad, kā Antra pati izteicās, gribējās plaušas piepildīt ar visu: koku lapotņu zaļumu, debesu svaigumu un saules siltumu, tikko pļautas zāles smaržu un svaiga siena aicinošo tuvumu, putnu vīterošanu un bišu zumēšanu. Jā, pat ar ceļa putekļu smaržu un kūtsmēslu izgarojumiem, jo tieši uz tiem savulaik balstījās visa saimniecība. Melnzemes un vagās briestošo dārzeņu smaržu. Un galu galā – pašas ceptas rudzu maizes smaržu.
Antra labi bija ielāgojusi vecvecmammas mācību: mīkla abrā jāmīca tik ilgi, līdz krekls mirkst sviedros... Laikam jau šis smagais darbs krustmātei bija vajadzīgs – kā ārstnieciska vai psiholoģiska procedūra, kad var atslēgt domas, tālākā plauktiņā aizbīdīt kārtējo uz skatuves izdzīvoto drāmu  un nodoties tikai maizei. Kustināt rokas, cilāt un pārcilāt vijīgo masu, aizmirst par apkārt notiekošo un visaptverošo laiku…
Mīcot maizei mīklu, esot stipri jālamājas, tad mīkla ātrāk rūgstot – vēsta kāds tautas ticējums, taču mūsmājās to darīja klusējot. Un citādi jau nemaz nav iespējams - secināju, kad pati ķēros pie šī smagā darba. Neieradušam ātri vien sāk sāpēt gan mugura, gan rokas un nākas sakost zobus, lai nonāktu līdz galarezultātam tikko cepta aromātiska klaipa formā. Un tomēr mēs cepām, jo pašmāju maizes garša vienmēr būs īpaša.
Laužot pirmo kumosu no vēl siltā kukulīša un uzziežot tam biezu pašu putotā dzeltenā sviesta kārtu, Antra nesteidzās to bāzt mutē.  
- Lūk, te tā ir! – saņēmusi abās plaukstās biezo maizes riku, viņa bieži nopūtās. – Dzimtās mājas smarža un garša. Kaut varētu to nekad nepazaudēt...