Skaista vieta nekurienes vidū

2020. gada 10. novembris 00:00

100

Rēzeknes novada Lūznavas pagastā atrodas romantiskā jūgendstila paraugs - Lūznavas muiža. Pagalmā mūs sagaida muižas gide Ruta Polovinkina, kura šoreiz pārtapusi par muižkundzi. Arī sejas vairodziņš ir pieskaņots muižkundzes tēlam – ar zelta maliņu.
“Līdz 19.gs. vidum tādas Lūznavas nemaz nebija. Bija ciems, kas saucās Laizāni. Ap 19.gs. poļu muižnieki brāļi Dlužņevski nopirka šeit zemi, un dažu gadu laikā Laizāni pārvērtās par Dlužņevu. Šis nosaukums likās sarežģīts, tapa locīts un grozīts, līdz nonāca līdz Lūznavai. Lūznis mums šeit nav nekas! Tātad no kārtīga poļu uzvārda sanāca pavisam kaut kas cits. Vienīgais, ko brāļi Dlužņevi Lūznavas labā izdarīja - pārmainīja nosaukumu,” stāsta “muižkundze” Ruta.
Lūznavas muižas būvniecība, attīstība un uzplaukums sākās 1870.gadā, kad Kerbedzu ģimene nopirka īpašumu no Dlužņeviem. Talantīgajam dzelzceļa būvju inženierim Staņislavam Kerbedzam bija vajadzīga vieta vasaras mājai, ģimenei jau bija īpašums Varšavā, ziemas rezidence Itālijā. “Pirmkārt, te bija kluss, mierīgs, skaista daba. Otrkārt, pavisam tuvu garām gāja dzelzceļa līnija Varšava – Sanktpēterburga. Atbraukt bija ērti, un tas lielā mērā noteica vietas izvēli. Viņš sāka aktīvus būvniecības darbus, un līdz 19.gs. beigām muižas komplekss jau sastāvēja no 42 ēkām. Te bija viss, lai varētu dzīvot, strādāt, atpūsties un nemaz nejusties ierobežotiem. Pilnībā paši sevi nodrošināja, un muiža nesa arī ienākumus saviem saimniekiem. Zemes bija apmēram 900 hektāri, kas tajos laikos bija ļoti liels īpašums. Ģimene ieviesa labu tradīciju – kā mecenāti vasarā rīkoja radošu cilvēku - mākslinieku atpūtas dienas. Aicināja uz vasaras sezonu dažādu radošu profesiju pārstāvjus, radīja bohēmas, mākslas, mūzikas vietu. Vispirms tika uzbūvēta vienkāršāka kungu māja, tā saucamā baltā pils, kas atradās netālu. Tā bija koka ēka, bet šobrīd nav saglabājusies, pirms 30 gadiem nojaukta,” saka gide.
Pēc tēva nāves īpašums nonāca vecākās meitas Jevgēnijas īpašumā. Pateicoties Jevgēnijai, 20.gs. sākumā tika sākta jaunās kungu mājas būvniecība. Māja būvēta no 1905. līdz 1911. gadam un ir ļoti neparasta. “Muižas projekta izveidošanā un būvniecībā piedalījās paši saimnieki. Te tika īstenotas viņu vēlmes. Pilnīgi asimetriska gan no iekšpuses, gan ārpuses. Viņi nemaz necentās piemērot kādu noteiktu arhitektūras stilu: mans nams – mana pils, ko gribu, to būvēju. Profesionāli arhitekti te saskata vairāku stilu iezīmes un saka, ka te ir “baigie salāti”, bet “garšīgi” sanāk. No visa kā pa druskai saliekot kopā, sanāca tāda neparasta vasaras māja,” stāsta Ruta.
1911.gadā ēku pabeidza, bet saimnieki to izmantoja tikai četrus gadus. Sākās I pasaules karš, un, lai gan Lūznavā nekaroja, muižā cariskās Krievijas armija izvietoja savu štābu. Pils kundze bija spiesta doties projām no savas muižas uz ārzemēm. Ir nostāsts, ka cerībā uz atgriešanos vienā no muižas septiņiem dīķiem viņa iemeta naudu un dažas savas rotaslietas. Ja pusnaktī uzmanīgi vērojot, tad dīķa ūdenī varot pamanīt zaigojošo gaismiņu atspulgus – muižas kundzes bagātības.
“Neviens no šīs ģimenes te nekad vairs nav atgriezies. Neviens arī nekad nav mēģinājis šo muižu atgūt savā īpašumā. Muižā pārsvarā ir atradušās mācību iestādes. Līdz II pasaules kara beigām bija kurlmēmo bērnu skola, pēc tam sovhoztehnikums, pēdējā bija vietējā pamatskola, kuru slēdza 2009.gadā,” saka gide.
No 2011. līdz 2014.gadam notika muižas atjaunošanas darbi ar projekta atbalstu. Tagad muiža darbojas kā kultūras un mākslas centrs un ir arhitektūras piemineklis. Arī mēs aplūkojam komiksu, tekstiliju un keramikas darbu izstādes. “Notiek pasākumi, koncerti. Rīdzinieki saka, ka mēs esam nekurienes vidū, bet mums ir skaista nekuriene. Ir trīs mūsdienu istabas ar romantisko muižas gaisotni, kurās var pārnakšņot. Arī atjaunotajā muižā nav divu vienādu telpu. Katrai istabai ir īpaši piemeklētas tapetes, krāsojums. Katrā telpā valda citāda noskaņa, ir citāds raksts. Visur ir jūgendstila tapetes, kas tiešām piemeklētas ļoti rūpīgi, veicot pamatīgu izpētes darbu, pēc iespējas tuvu oriģinālam. Ļoti daudz saglabājušās vecās detaļas, piemēram, logu aizvēršanas un atvēršanas mehānismi un rokturīši. Un pat daudzviet ir saglabājušie vecie logu stikli,” stāsta Ruta.
Muižas vienā spārnā bija izbūvēta sava katoļu kapela. Tehnikuma laikā tur bija iekārtota sporta zāle. Tagad kapela atkal savu misiju pilda un svētdienās tur notiek dievkalpojumi.
Apkārt muižai plešas parks, kura platība ir gandrīz 24 ha. Septiņi dīķi, kas aizņem 2,6 ha, kādreiz bija izvietoti kaskādes veidā, tos savienoja gan pazemes, gan virszemes kanāliņi, ūdens līmenis bija regulējams, visur bija slūžas. Pat esot bijis ūdenskritums. Blakus milzu Sibīrijas lapeglēm parkā “izaugusi” mākslinieku veidota metāla ābele, kas atspoguļo cilvēku, ģimeņu likteņus, kas Lūznavā dzīvojuši un dzīvo.
Parkā ir arī svētvieta, kur atrodas Madonnas statuja. Pirmo skulptūru nopostīja padomju laikā kā neatbilstošu tālaika ideoloģijai. Tagad uz vecā postamenta uzstādīta jauna skulptūra. Gide stāsta, ka šī vieta ir iesvētīta, jo sākumā muižas saimniekiem bijusi doma tur būvēt kapelu. Bet dīķis aiz Madonnas bijis ar izbetonētu dibenu un kalpojis kā āra peldbaseins. Netālu no tā atrodas muižas pirts, kurā tagad ir viesu māja.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Skaista vieta nekurienes vidū

Kategorijas