Viņš pirmais sauca atpakaļ latviešus

2020. gada 13. novembris 00:00

445

“Nekad neesmu redzējusi savu vecotēvu, bet mamma daudz par viņu ir stāstījusi,” “Dzirkstelei” saka Vilberta Krasnā mazmeita Lāsma Bērziņa. Laiks starp Lāčplēša dienu un Latvijas dzimšanas dienu dzimtā vienmēr saistoties ar vecotēvu, viņa godāšanu. Lāsma tad klausās savas mātes Aijas Bērziņas atmiņu stāstus. Tie ir skumji un vienlaikus spēcīgi, jo tajos ir mīlestība, ģimeniskums un vārdos neizsakāma pietāte pret latviešu tautu un Latviju. Mājās kā dārgumu meita glabā V.Krasnā sarakstītās un Latvijas pirmās brīvvalsts laikā izdotās grāmatas.
“Vectēvam bija tikai 30 gadu, Latvijas brīvvalstij – 20 gadu. Un mans vectēvs jau bija sarakstījis grāmatu-pētījumu “Latviešu kolõnijas” par tolaik ārpus Latvijas dzīvojošajiem tautiešiem, par viņu apmešanās vietām ārpus Dzimtenes. Viņš spēja paveikt šo apjomīgo darbu, kad vēl nebija interneta, nebija iespējams “iegūglēt” un viegli atrast visu vajadzīgo informāciju,” saka Lāsma. V.Krasnais datus meklēja, lasot un studējot dažādus avotus, apkopojot un sistematizējot uzzināto.

Mūsdienīga pieeja
Lāsma apbrīno, cik mūsdienīgi un ar zinātnisku pieeju vectēvs ir pievērsies jautājumam par latviešu iešanu pasaulē. Laika gaitā nekas no tā nav zaudējis aktualitāti. Fakti, kurus savā grāmatā izmanto V.Krasnais, ir ņemti no pārbaudāmiem avotiem, ir atsauce uz 40 izmantotās literatūras vienībām. Arī šodien latvieši turpina izklīst pa visu pasauli, tikai atšķirība tā, ka, citējot V.Krasno, “ar 1819.gadā piešķirto putna brīvību latviešu zemniekam atkal atraisījās spārni”, bet šodienas latvietim pasaules vārti atvērās, kad 2004.gada 1.maijā Latvija pievienojās Eiropas Savienībai.
578 lappusēs šajā grāmatā autors ir publiskojis bagātu un daudzveidīgu saturu, bet pirms vēstures un statistikas datu izklāsta ir citēts Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, ģenerālis Jānis Balodis.
Pats V.Krasnais savu grāmatu sāk ar šādiem 1938.gada situāciju raksturojošiem vārdiem: “Ārpus savas tēvuzemes atrodas apm. 300.000 latviešu. Kā gāju putni, kam asiņo vētrās lauztie spārni, mūsu tautas locekļi sastopami katrā pasaules daļā un valstī. Ilgās pēc savas zemes un tautas deg sirds, atpakaļ sauc tuvinieki un senču veļi, bet apstākļi liek mīt svešas tekas. Raisās visu tautu apvienotājas saites, jau daudzi desmittūkstoši atsvešinājušies un nozuduši citu tautu jūrā. Bet pievērst savai tautai ikvienu svešumā dzīvojošu latvieti ir mūsu svēts pienākums.”
Grāmatas noslēgumā ir autora pēcvārds un Viļa Plūdoņa dzeja. V.Krasnais rezumējis: “Latviešu kolōnistu likteņgaitas rāda, ka latviešu ceļi svešumā ir bijuši smagu cīņu un skaudru pārdzīvojumu pilni. Tomēr latvietim piemītošā sīkstā daba, saprāts un darba tikums tam pašķīrušas starp svešniekiem redzamu un cienījamu vietu.”

Laime turēt rokās tēva grāmatas
Lāsma zina teikt, ka vectēva “Latviešu kolōnijas” joprojām ir vērtē Latvijas Universitātē un pasniedzēji to izmanto savā darbā, mācot studentus. Tāda vēsts saņemta no Latvijas Universitātes profesores Janīnas Kursītes-Pakules.
Aijai, Lāsmas mammai, mājās ir 1938.gadā Latvijā izdotais vectēva grāmatas “Latviešu kolõnijas” eksemplārs. To un “Abrenes dziesmas” Lāsmas mammai jau atjaunotajā Latvijas brīvvalstī uzdāvināja pensionētais dziedāšanas skolotājs un novadpētnieks Kārlis Ozoliņš (1904.18.02.-2005.29.11.). Tā bijusi liela veiksme – plāksteris ievainotai dvēselei. Aija vairs necerēja tikt pie tēva grāmatām, jo dzimtas bibliotēka savā laikā sadegusi ugunsgrēkā V.Krasnā tēva Andreja mājās.
Bet pašai Lāsmai bija saviļņojoši uzzināt, ka vectēva “Latviešu kolõnijas” piedzīvojušas otro izdevumu, šoreiz Austrālijā, Melburnā. Tur grāmatu 1980.gadā izdevis Kārļa Zariņa fonds. Par šo faktu V.Krasnā pēcteči savulaik uzzinājuši, ciemojoties pie novadpētnieka Oļģerta Miezīša (1921.01.01. - 2008.24.07.) Galgauskas pagastā, un viņš parādījis šāda izdevuma eksemplāru. Pēc tam V.Krasnā meita teikusi – tajā brīdī bijusi sajūta, ka turas pie rokas savam tēvam, nevis tikai grāmatai vien.
Dzimtai ar Galgausku un tās cilvēkiem ir īpaša saikne, jo V.Krasnā tēvs Andrejs bijis iedzimtais galgausnietis. Aija, kurai tēvs tika atņemts agrā bērnībā, visu mūžu ir meklējusi viņa pēdas Dzimtenē, viņa līdzgaitniekus, pazinējus, viņa atstātā literārā mantojuma vērtētājus. Lāsma vienmēr sirdī ir bijusi blakus savai mammai šajos meklējumos.

Satikšanās Nacionālajā bibliotēkā
Lāsma stāsta – 2018.gadā bijusi laime doties ekskursijā uz Nacionālo bibliotēku. Viņa nojautusi, ka tur starp daudziem tūkstošiem grāmatu ir jābūt vectēva sacerējuma “Latviešu kolõnijas” Melburnā izdotajam eksemplāram. Jautājusi darbiniekiem. Pateikts, kurā stāvā jādodas, kurā virzienā... Kad viņa patiešām dabūjusi rokās paturēt šo grāmatu, no prieka raudājusi: sajūta bijusi tik mīļa, it kā viņa apskautu savu vectēvu! Lāsma lūdza draugiem nofotografēt viņu ar vectēva grāmatu rokās, lai var mājās mammai parādīt. Lāsma saka – šodien māmuļa jūtas dzīves nogurusi, gadi un veselība liek vairāk būt mājās.
Mamma vienmēr Lāsmai ir uzsvērusi, ka V.Krasnais bija ne tikai rakstnieks, pētnieks, zinātnieks. Viņš bijis arī iejūtīgs, labestīgs, sabiedrisks cilvēks. Tāpat kā viņa tēvs Andrejs. Piemēram, 1928.gadā Rugājos tobrīd vēl tikai 20 gadus vecais Vilberts esot organizējis Sarkanā Krusta palīdzību plūdos cietušajiem iedzīvotājiem. Pats bijis brīvprātīgs šīs organizācijas vietējās komitejas priekšsēdētājs. V.Krasnais ne tikai vācis līdzekļus, bet sniedzis atbalstu arī no vecāku ģimenes. Vēl viņš rūpējies, lai bērni no trūcīgajām ģimenēm varētu mācīties skolā. Pats Vilberts nesmādējis lauku darbus, gājis palīgā tēva saimniecībā, sevišķi vasarās. Svētdienās piedalījās kultūras pasākumos: dziedāja korī, organizēja un vadīja teātra izrādes.
Taču liktenis, kuru piedzīvoja viņš un viņa ģimene, bija nežēlīgi smags. 1941.gadā, dodoties izsūtījumā no Latvijas, vēl neaizkļūstot līdz Sibīrijai, izdzisa V.Krasnā jaunākās meitas Dailas dzīvība. Mazulītei bija vēl tikai pusotrs mēnesis. Viņa mira bada nāvē apcietināto vagonā, apbedīta Pavlovskā. “Mamma stāsta, ka nokļūšana un dzīve svešumā bijusi sāpju pilna. Viņa, kura no Latvijas tika izvesta nepilnu divu gadu vecumā, galapunktā tika nošķirta no mātes, ievietota patversmē. Meitene iebēgusi mežā, saukdama mammu. Atpakaļceļu nav varējusi atrast. Labi, ka viss nebeidzās traģiski, jo meiteni varēja saplosīt meža zvēri,” saka Lāsma, kura saprot, kāpēc mamma vienmēr raud, kad to stāsta. No Sibīrijas atgriezās tikai V.Krasnā sieva Elvīra ar meitu Aiju, kura tikai tad uzzināja, ka pasaulē ir tāds gardums kā sviests.
V.Krasnā ģimene, viņa vecāki nekad nespēja samierināties ar to, ka Vilbertam nav pat kapa dzimtenē. Ar luterāņu draudzes atbalstu šāda simboliska kapa vieta tomēr tika izveidota Gaiļakalna kapos Gulbenes - Rēzeknes ceļa malā. Uz Vilberta tēva Andreja Krasnā kapa viņa bērēs 1964.gadā tika uzlikti divi krusti. Otrs – dēlam Vilbertam, kura kapa vieta nav zināma.

Vilberts Krasnais (1908.12.01.-1942.03.08.)
◆ Dzimis Rugāju pagasta “Vēžos”, krustīts Tirzas baznīcā, mācījies Jaungulbenes un Galgauskas pamatskolā, Balvu komercskolā, Latvijas Universitātē pabeidzis studēt tautsaimniecību, otrreiz studējis vēsturi, bet studijas nepabeidza, jo tika politiski represēts un izsūtīts no valsts.
◆ Bijis iestājies studentu korporācijā “Ventonia”. Bija Latvju Nacionālās jaunatnes savienības centrālās valdes ģenerālsekretārs, rediģēja tās izdevumu “Jaunatnes Gaitas”. Darbojās Latviešu zemnieku savienībā, Jaunlatgales apriņķa aizsargu pulkā.
◆ Sarakstījis darbus: “Ziemeļlatgales atmoda” (1935); “Latviskā Jaunlatgale: apgabala vēsturiskie likteņi” (1937); “Abrenes dziesmas” (1937); “Latviešu kolōnijas” (1938); “ Baltkrievi kā latviešu tautas zars” (1938).
◆ 1941.gada 14.jūnija deportācijā kopā ar ģimeni izsūtīts uz Sevurallagu. Nošauts Sverdlovskā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Viņš pirmais sauca atpakaļ latviešus

Kategorijas