Sapnis būt godasardzē kopā ar tēti

2020. gada 17. novembris 00:00

957

Valteram Svetlovam (24) novembris ir svētku mēnesis jau kopš agras bērnības. Par vienu no savām lielākajām autoritātēm viņš, ilgi nedomājot, min savu tēti virsseržantu Juriju Svetlovu, kurš jau pirms 28 gadiem pievienojās Zemessardzei. Valters spilgti arī atceras jau no bērnības apmeklētos dzimtā Rankas pagasta valsts svētku koncertus, svecītes aizdegšanu un karoga izlikšanu pie mājas. Mūsu sarunas laikā Gulbenes centrālajā skvērā valsts svētku sajūtu paspilgtina izgaismotās ēkas, skanošā latviešu mūzika un arī Valtera atziņas par patriotismu. Jau vairāk nekā trīs gadus viņš strādā jauniešu centrā “Bāze”. Kopš 2015. gada Valters pievienojies arī Zemessardzes 25. kājnieku bataljonam Gulbenē.
- Šis gads Latvijai ir citādāks, valsts nozīmīgākos svētkus nevaram sagaidīt svētku gājienos vai svinīgos pasākumos. Kā, tavuprāt, mēs katrs varam noturēt svētku sajūtu?
- Šiem svētkiem patiešām ir jābūt mums katram sirdī. Jā, lāpu gājieni ir skaisti, bet tie ir papildus tam, ka šie svētki mums katram ir individuāli. Šie svētki ir valsts svētki, un, ja tev rūp sava zeme un tu cieni tos, kuri ir cīnījušies un krituši tās dēļ, tad tev būs svētku sajūta. Aicinu nolikt svecīti vai paklausīties patriotiskās dziesmas! Man novembris katru gadu ir bijis mēnesis, kad klausos patriotiskās dziesmas. Arī šobrīd mēs pastaigājamies pa Gulbenes parku un skan spēcīgas latviešu dziesmas - lūk, tas patiešām ir jauki! Es visiem novēlu nezaudēt ticību saviem spēkiem un tam, ka viss būs labi! Cilvēkiem ir dažādas situācijas, un daudziem tās nebūt nav vieglas. Daudziem darbs ir apstājies, līdz ar to arī ienākumu avots. Mums katram dzīvē ir šķēršļi. Taisnība, ka kādam citam tavs šķērslis var likties tāds nieks vien. Tomēr ir jāatrod veids, kā katram šķērslim, kas nokrīt priekšā, pārkāpt pāri vai apiet apkārt, lai dotos uz priekšu.
- Šajā mēnesī mēs biežāk jautājam, ko mums katram nozīmē Latvija. Kas tev tā ir?
- Man tā ir mana dzimtene un mana zeme. Esmu pabijis arī ārpus Latvijas, Rīgā dzīvojis, bet vienmēr mani velk atpakaļ, īpaši uz Gulbenes novadu. Te mana dzīve ir iesākta un veidota. Nav ne jausmas, kādēļ citus velk tieši prom no Latvijas. Varbūt tie vienkārši ir mēģinājumi pelnīt lielāku naudu. Man lielāka vērtība par naudu noteikti ir labklājība un sirdsmiers, kas ir šeit. Kurš tad cits tavā vietā mēģinās darīt lietas, ja ne tu pats? Vienmēr varam visu pelt un arī teikt, ka nekas nenotiek, bet pamēģini dot savu artavu un darīt kaut ko savas dzimtenes labā! Tieši to arī es mēģinu darīt, darbojoties jauniešu centrā. Man patiešām patīk tur būt!
- Ko būtisku vēlies dot mūsu novada jauniešiem?
- Piekrītu, ka daļa jauniešu ir pazaudējuši to patriotisko sajūtu lielā mērā tā dēļ, kas notiek politikā un arī apkārt. Es cenšos viņiem rādīt priekšzīmi, ka tepat ir labi un nav jābrauc tālu prom. Tik vienkārši! Katram jaunietim pieeja ir citādāka un uztvere, dzīves gājums cits. Lielu lomu tajā, kā jaunietis virzās tālāk un kādas ir viņa nostājas un mērķi, spēlē ģimene. Tur veidojas viņa skatījums nākotnē, arī tas, vai viņš vēlas pabeigt tikai deviņas klases, vai vēlas strādāt vai arī neko nevēlas. Man liekas, ka vairākiem jauniešiem šodien trūkst disciplīnas. Ir patvaļība un visatļautība, kur jaunieši zina savas tiesības, bet pienākumus ne. Es nekautrējos un mēģinu šiem jauniešiem attīstīt ne tikai patriotisko domāšanu, bet arī mīlestību pret savu zemi. Mūsu jauniešu centrs to veiksmīgi dara sadarbībā ar Zemessardzi. Esam organizējuši vairākus pārgājienus, esmu sajūsmā par vasarā organizēto nometni. Tas viss mums top sadarbībā ar iesaistītajiem kolēģiem. Mums gribējās iedot kaut ko praktisku, iespēju ieraudzīt, ka, kopā darot, var izdarīt vairāk un komandā ir spēks. Pirmais pārgājiens bija Kaļņa ezera apkārtnē. Caur uzdevumiem veicām saliedēšanos, trenējām uzmanību, veicām arī militāra rakstura uzdevumus, piemēram, cēlām lielo militāro zviedru telti. Izdevies bija arī otrs pārgājiens Galgauskā. Tas bija vairāk nekā desmit kilometrus garš ar sešiem kontrolpunktiem. Tajos bija uzdevumi, kas veicināja komandas kopā būšanu un izpratni, ka bataljonā nav tikai “dzelzs vīri”, bet ka katram, kas strādā Zemessardzē, rūp arī mūsdienu jaunieši.
Ir tik patīkami ieraudzīt katru jaunieti, kas mainās, izaug un paliek drošāks. Citreiz jaunieši atnāk pie mums uz centru un sākumā nerunā, neko nestāsta. To viņš var nedarīt pat kādu gadu, tomēr viņš nāk pie mums un kaut ko vēlas. Tad vienā brīdī tu jūti, kā viņš sāk atvērties un interesēties par daudz ko. Tad vari palīdzēt noturēt šo interesi un palīdzēt saskatīt dzīves jēgu un virzienu, kurā darboties.
- Vai mīlestība pret Latviju lielā mērā nāk no tavas ģimenes?
- Visu bērnību esmu redzējis, ka tētis ir Zemessardzē. Viņš tai pievienojās gandrīz no pirmsākumiem – 1992.gadā. Arī es zināju, ka tad, kad man pienāks 18 gadi, es stāšos Zemessardzē. Tētis noteikti ir viena no manām autoritātēm, kas ir ietekmējusi visvairāk. Viņš ir bijis mana autoritāte manā dzīves lielajā mērķī. Tēta ikona manā dzīvē nospēlējusi lielu lomu. Ļoti daudz kas mums nāk tieši no ģimenes. Iepriekšējos trīs gadus es Lāčplēša dienā stāvēju Gulbenē pie pieminekļa godasardzē. Redzēju, kā dienas laikā garām iet un apstājas daudzas ģimenes ar bērniem un jauniešiem, kā viņiem tiek mēģināts stāstīt, kas ir šie svētki un kādēļ tie ir būtiski. Ir labi, ja ir iesākts pareizā virzienā un bērnam jau ģimenē ir iespēja dzirdēt, ka šī ir mūsu zeme un nemet to papīrīti zemē, jo no mazajām lietām vēlāk izaug pārējais. Atceros, kā pirmajā gadā, kad stāvēju godasardzē un bija daudz laika domāt, man radās sapnis, ka gribu nākamajā gadā godasardzē stāvēt kopā ar savu tēti. Es viņam piedāvāju, un nākamajā gadā mēs visas maiņas stāvējām kopā!
- Tavs tētis darbojās Zemessardzē, bet lēmums pievienoties tai bija tavs?
- Tiklīdz man palika astoņpadsmit, es klauvēju pie Zemessardzes durvīm. Jā, mums viss ir kārtībā šobrīd, bet nekad neko nevar zināt. Katrai valstij ir vajadzīgi savi aizstāvji, tieši tāpēc es esmu zemessargs, regulāri piedalos mācībās. Es ceru, ka nekad nenonāksim līdz tam, ka mācībās apgūto būs nepieciešams īstenot reālajā dzīvē. Tomēr viss, kas notiek Zemessardzē, ir kaujas spēju uzlabošana, dažādu iemaņu apgūšana un spēja būt gatavībā. Ja pienāktu “X stunda”, domāju, ka, protams, arī man būtu bail. Bailes katram cilvēkam ir normāla lieta. Bailes nav nekas bērnišķīgs, jautājums ir, kā tu ar tām sadzīvo. Mēs nevaram tagad spriest, cik ļoti un vai bija bail tiem jauniešiem, kas toreiz cīnījās par Latviju, un vai viņi jutās gatavi, bet viņi gāja ar vienotu domu un mērķi - cīnīties par savu zemi. Arī es zinu, ka esmu devis zvērestu, piedalos mācībās un trenējos. Esmu gatavs aizstāvēt savu dzimteni, tādēļ iestājos Zemessardzē.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sapnis būt godasardzē kopā ar tēti

Kategorijas