Piekrastē sastaptie

2020. gada 17. novembris 00:00

Sākumā Nikolaju ar māti manīju pastaigājamies viesnīcas teritorijā un jau tad sapratu, ka puisim ir veselības problēmas. Vēlāk izdzirdēju viņa savādo balss tembru – tādu kā tehnisko balsi. Īsajās pāris sarunās, kuras garāmejot uzsāka māte, ievēroju, ka Nikolajs gandrīz neizmanto žestus un viņa neitrālajā sejas izteiksmē velti meklēt prieku vai izbrīnu. Natālijas skubināts, puisis it kā centās iesaistīties sarunā, bet viņa skatiens tikmēr klīda visapkārt, un sakāmais reizēm izbeidzās pusteikumā. Saņēmis kārtējo aizrādījumu par nepieklājīgu uzvedību, puisis cieši un ilgi lūkojās man sejā, bet vairs neteica ne vārda.
Pilnīgi nejauši atklājās, ka Nikolajs kolekcionē novalkātās istabas čības. Par šo ģimenes vērtību krājumu viņš varot runāt stundām ilgi, jo katrs čību pāris saistoties ar kādu dzīves epizodi. Klausīties manu stāstu par to, ko viņi varētu aplūkot Pafosā, Nikolajs nevēlējās. Viņš piecēlās un steidzīgi devās viesnīcas virzienā.
Suzanna uz Pafosu atlidojusi no Vācijas, turklāt – ne pirmo reizi. Savulaik apceļojusi vairākas Grieķijas salas, viņa galu galā par savu ikgadējo ceļa mērķi izvēlējusies Kipru. Kāpēc tā, vienā teikumā paskaidrot esot grūti. Varbūt tāpēc, ka Kiprā ir visromantiskākie saulrieti? Vai varbūt – visskaistākā jūra? Smaidot piekrītu apgalvojumam, ka īpaši pievilcīgu to dara baltās jahtas, elegantās, gaisīgās burulaivas un dzidrais, caurspīdīgais ūdens klājs.
Tā kā Suzannas māte dzimusi Krasnodarā, viņa lieliski prot krievu valodu, lai gan jaunās sievietes runā labi saklausāms vāciskais akcents. (Vēlāk sapratīšu, ka tā ir tāda iekopta maniere.) Mums ir viegli sazināties, tomēr personīgo dzīvi viņa neafišē un neko nejautā arī man. Vairāk runājam par saulrietiem un jūru. Suzanna prot izdomāt aizraujošus stāstus un manā klātbūtnē sacer savu pirmo dzejoli vācu valodā. Tas stāsta par saules un jūras kautro skūpstu, kas liek nosarkt kautrīgajiem mākoņu glūņām.
Saulrietus Suzanna varot fotografēt katru vakaru vismaz pussimtu uzņēmumu, jo divu vienādu tāpat nemēdzot būt, pat no viena punkta skatoties – vējš nemitīgi pārveidojot debesu arhitektūru. Pēc tam neskaitāmas reizes pārlūkot uzņemtos kadrus, pētīt mākoņus un plūstošās nokrāsas, lai izvēlētos dažus labākos. Pirms sešiem gadiem Suzannai Vācijā pat esot bijusi fotoizstāde ar Kipras saulrietiem. Tiesa, pirms tam viņa kopā ar vīru apceļojusi visu Kipru, un krāšņā ainava daudzviet likusi aizrauties elpai. Bildes izdevušās patiešām unikālas. Suzannai nav profesionālās fotokameras, kādas šeit redzamas daudziem tūristiem, toties ir labas kvalitātes planšete, kas pilnībā apmierina viņas vēlmes arī fotografējot.
Pāris vakarus tieku aicināta pastāvēt cieši blakus un pavērot Suzannas fotografēšanas tehniku. Nekā īpaša gan tur nesaskatu, lai gan – kā to pasniedz… Ja cilvēks prot pamatot katru savu kustību, tad stāsts par atšķirīgiem fotografēšanas leņķiem sanāk diezgan interesants.
Kad pēc nedēļas Suzanna aizlido mājup, jūtos kaut ko vērtīgu zaudējusi, lai gan varbūt tieši otrādi – esmu ieguvusi. Tagad saulrietos saskatu daudz vairāk plūduma un mainības. Romantiskā noskaņa, krāsu gamma un miers – tas izjūtās iegulst kā sen apgūtas šābrīža pamatvērtības.
Pieczvaigžņu viesnīcas “Kefalos beach village” kompleksa centrā ir ne tikai vairāki dažāda dziļuma baseini, bet arī bārs ar diezgan plašu terasi. Dodoties pa pastaigu ceļu cauri viesnīcas teritorijai, nākas iet gar šiem galdiņiem, un tad, gribot negribot, skatienu piesaista viens otrs nesteidzīgs gardēdis.
Vīrietis ar kuplo, iesirmo bārdu pāri krūtīm līdz pat galda malai ir labi pamanāms jau iztālēm, jo apsēdies pašā saulē tieši celiņa malā. Brūni nosauļotā, gludā galvas virsma tāpat kā iespaidīgie bicepsi iztālēm spīd kā novaskoti, lai gan es nešaubīgi zinu – tas no sviedriem. Uzmanību piesaista arī piesātināti notetovētie pleci un augšdelmi. Pienākot tuvāk, pamanu, ka kuplās bārdas apjomus ievērojami palielinājušas garās ūsas, kas, azaida laikā savirpinātas, aizliktas aiz ausīm un viņpus tām sagriezušās kuplā gredzenā. Mirkli vēlāk saprotu, ka šai dīvainībai ir arī sava praktiskā puse: svarīgi atgāzies krēslā, jo tā ērtāk pie galda ierūmēt dūšīgo vēderu, bagāti apgredzenotajos pirkstos satvēris prāvu maizes riku, viņš to lēnīgi mērcēja zupas šķīvī un, gana labuma uzsūcis, prātīgi ievietoja plati atplestajā mutē. Tik prātīgi, lai ne piliens, ne drupata neiekristu labi koptajā bārdā.
Tajā brīdī atcerējos, ka tieši tā zupu ēda arī mans vecvectēvs, ģimenē saukts par tētuku. Tuvākajā apkārtnē viņš bija slavens ar savu labi kopto un loloto bārdu, kas gan nesniedzās zemāk par augšējo krekla pogu, tomēr bija gana bieza un kupla. Nogriezis labi biezu rudzu maizes ņuku, viņš to ik reizes prātīgi mērcēja zupas šķīvī un ar acīm redzamu baudu ievietoja mutē. Lai labāk izjustu visu garšas buķeti, Oto sātīgo kumosu brīdi paturēja mutē, līdz ļāva tam sajaukties ar siekalām un izšķīst gardā putriņā. Pēdējais kumoss vienmēr kalpoja šķīvja dibena izsusināšanai, turklāt tik pamatīgi, ka traukā nepalika ne piles, bet ap šķīvi – ne drupatas. Viņa sieva Alīda jeb mammuka teica: tas, kurš zina un saprot maizes cenu, allaž cienīs katru kumosu.
Zem šī viesnīcas bārā pamanītā vīrieša galda mētājās tukšas skārdenes, ap šķīvi – kaudze izlietotu papīra salvešu un salauzītu baltmaizes riku. Brīdī, kad es ar bērnu virzījos garām viņa galdiņam, vīrietis skaļi atraugājās un vāciski paziņoja: nu gan ir gana!
Aprakstot šo epizodi, atcerējos citu stāstu par kādu matiem bagātīgi apaugušu tipu, arī sastaptu šīs pašas viesnīcas teritorijā. Vīrietis vienkārši slāja mums pretim, tikai – viņa gaita jau iztālēm man šķita nedabiska un stīva, un prātā nāca ne reizi vien radusies doma: cik viegli vai vienkārši ir cilvēkam šeit pazust? No paziņām un likumsargiem, no izdarītajiem noziegumiem, no iepriekšējās dzīves… Pāris gadus nelegāli padzīvo kādā banānu birzī vai lauku teritorijā, sadraudzējies ar kādu vietējo zemnieku, piesakies viņam palīdzēt, uzaudzē kuplu bārdu un – pārējais jau ir sīkums. Kā šim pretimnācējam: uzliec cepuri un lielas saulesbrilles, kuras šeit var valkāt cauru gadu, ataudzētos matus sasien astītē un – uz priekšu! Pat rūpīgi ieskatoties, vairāk par pāris centimetriem no apmatojuma brīvas sejas ādas neieraudzīsi. Kāda te vairs runa par personas atpazīšanu…
Šis āksts gan diez vai no kāda slēpās, jo, gluži muļķīgi nodemonstrējis manai mazmeitai lāci, krietni viņu nobaidīja. Tad, it kā gribēdams mierināt, notupās pie ratiņiem un bērnu noveda līdz histērijai, līdz, manis atstumts, attapās un, ar padevīgu žestu atvadījies, nozuda viesnīcas teritorijā.
Man šis gadījums atgādināja, ka, esot cilvēkos, jābūt modrai ik mirkli, jābūt soli priekšā viņu rīcībai, jāpamana skatieni, žesti… (Vai tā nevar sākties paranoja?) Līdzīgu mācību es taču jau biju saņēmusi pirms pieciem gadiem, kad lielveikalā neapdomīga ķīniete bez brīdinājuma no ratiņiem izkampa manu pirmo mazdēlu, lai piekļautu viņu vaigam un mātišķi smaidītu draudzenes fotokameras priekšā. Tu vienkārši neesi gatavs šādām situācijām, jo tās šķiet nereālas, piemērotas melodrāmām un asarainiem seriāliem! Un tomēr – kurš gan var uzminēt, kādus brīnumus var sagādāt nejaušs pretimnācējs? Neviens taču nenēsā karodziņu “esmu psihiski nestabils” vai vienkārši – “nelaimīgs, tāpēc neprognozējams”! Kā Kamila un viņas vīrs Jonass. Vakari ar Suzannu man ļāva atcerēties savulaik labi apgūto vācu valodu, tāpēc spēju ar viņiem sazināties kaut vai aprautos teikumos, jo runāja jau vairāk viņi – vispirms Kamila, pēc tam Jonass.
Kamila cēlusies no aristokrātiskas vācu ģimenes un neaizmirst par to atgādināt ikvienā sarunā. Jonass turpretim ir parasts tālbraucējs, ar nopirktu vidusskolas atestātu, turklāt savu iecienīto pīpīti kūpina kā rūpnīcas skurstenis. Arī šos faktus Kamila neaizmirst uzsvērt. Laikam tāpēc jau no pirmā acumirkļa man viņi abi šķiet nesimpātiski.
Kamila pie mums pienāk, kad abas ar mazmeitiņu liedagā zīmējam sejiņas. Viņu ieinteresē mūsu nodarbe un bērna smiekli. Sapratušas, ka varam mēģināt sazināties vācu valodā, atturīgi iepazīstamies. Jau ar trešo Kamilas teikumu uzzinu, ka tieši viņa uzdāvinājusi vīram šo ceļojumu, jo ģimenei nepieciešams “restarts”. Savulaik bagātais vācu valodas krājums man pamatīgi aizmirsies, tāpēc jūtos pateicīga, ka man tiek iedalīta klausītājas loma. Vērīgā Kamila gan ik pēc pāris teikumiem pārjautā: “Sapratāt?” - un līdz ar to mūsu saruna buksē. Es apzinos, ka varētu piekrītoši pamāt ar galvu un viņa steidzīgi turpinātu, tomēr sajūta, ka sievietei galvenais ir justies uzklausītai un saprastai, man neļauj iet šo vienkāršo ceļu.
Viņu laulība noslēgta tikai pirms trim gadiem, lai gan abi pazīstami jau no skolas sola. Pēc vidējās izglītības iegūšanas sekojuši augstskolas gadi, tad piecus gadus ilga advokātes prakse ārzemēs un četrus gadus samērā inerta kopdzīve ar ilgstošām atšķirtības pauzēm Jonasa tālo reisu dēļ. Lai nekaitētu jaunās advokātes reputācijai, priekšniecība pieprasījusi oficiāli reģistrēt attiecības, un Jonass klusējot piekritis. Līdz bērna ieņemšanai viņi tā arī neesot tikuši, jo – Kamilai svarīgi nepazaudēt prestižo darbu, Jonasam… Viņš jau tikpat kā neesot mājās.
Uz šo kopīgo atvaļinājumu iets garš un sarežģīts ceļš ar savlaicīgu atprasīšanos darbā un izskaidrošanos, kāpēc tas ir tik nepieciešams, tomēr – galu galā viņi ir šeit! Abi kopā! Un Kamila tic, ka Jonasa nervozais teikums par īsto vietu laulības šķiršanai esot tikai karstā laika dēļ, jo – viņa taču tik ļoti cenšoties, lai vīrs šeit justos labi.
Nākamajā dienā, ieraudzījusī mani ar visiem trim mazbērniem rušināmies pludmales smiltiņās, Kamila steidzas pie manis kā senas draudzenes. Kvēli apskauj un pat iespiedzas no prieka, kad es šim žestam atsaucos. Bērniem viņa izdala pa sārtam ābolam un pievēršas man. Turpinām vācu valodas atcerēšanās stundu, kurā es uzzinu, ka Kamilai un Jonasam ir trīsdesmit seši gadi. Kamilas vecāki ir pašvaldības darbinieki, Jonass pirmos desmit dzīves gadus pavadījis bērnunamā, pēc tam viņu uzmeklējusi tēva māte, kura laikam jau cerējusi uz pusaugu puikas palīdzību. Līdz skolas beigšanai viņš kaut kā pacietis nemitīgo kontroli un visvisādos aizliegumus, tad, nesagaidījis uzaicinājumu, pieteicies armijā, pēc tam – tālbraucēja darbā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Piekrastē sastaptie

Kategorijas