Iedvesmu gleznām rod dabā

2020. gada 24. novembris 00:00

1236

Litenieša Anatolija Safronova gleznas ir ļoti skaistas - tajās atainota daba. “Kāpēc daba? Tāpēc ka man ļoti patīk daba!” saka Anatolijs.

Ļeņinam arī ūsas piezīmēja
“Dzirkstele” Anatoliju satiek bijušās Litenes skolas ēkā, kur viņš nomā vienu telpu un ierīkojis sev darbnīcu. Daudzi darbi vēl nav pabeigti, bet jau priecē acis. Anatolijs gan nevēlas rādīt savus darbus plašākai publikai. “Neesmu sabiedrisks cilvēks,” viņš saka.
Anatolijam zīmēt patīk jau kopš bērnības. Speciāli gleznošanas gudrības nekur nav mācījies, tāpēc jo vairāk viņa radītie darbi šķiet tik pievilcīgi. “Tas laikam man nāk līdzi no iepriekšējās dzīves,” smejas Anatolijs.
Skolas laikā viņam bija apzīmētas visas grāmatas. “Ļeņinam arī ūsas piezīmēju, lai sanāk Hitlers. Zīmēju karikatūras. Reizēm gadījās, ka skolnieki, kurus zīmēju, mani arī piekāva. Visādi ir bijis. Sāku zīmēt no 12 gadiem, un pa visu dzīvi roku var ietrenēt. Skolā daudzi puikas bija talantīgi zīmētāji. Mums pat bija sacensības, kurš kuram “izgriezīs pogas”. Neteikšu, ka biju vislabākais zīmētājs, citi zīmēja vēl labāk,” atminas Anatolijs.
Viņš zina - lai darbs sanāktu, tad ir ļoti jāpatīk tam, ko dara. Iedvesmu savām gleznām viņš rod dabā. Īpaši tuva viņam ir Pededze. Var redzēt, ka gleznās vairāk dominē klusie ūdeņi. “Mēģināju zīmēt jūru, bet nesanāca. Man patīk Pededze, jo nav otras tādas upes! Daugava man liekas sveša, man pat no tās bail, bet Pededze ir tepat līdzās - zināma upe, mīlīga upīte. Uz auduma es negleznoju - man nepatīk. Zīmēju uz kartona ar eļļas krāsām. Arī rāmīšus gleznām taisu pats,” stāsta Anatolijs.

Mājās grūtāk sevi piespiest zīmēt
Anatolijs zīmē visu cauru gadu, bet nemēdz apmeklēt plenērus vai meistarklases. Mēģinājis gleznot arī ārā. Sagatavojies zīmēt, bet tad uznācis vējš un visu apgāzis, tāpēc Anatolijs priekšroku dod gleznošanai telpās. “Mājās sevi grūtāk piespiest zīmēt, tāpēc katru dienu nāku zīmēt uz skolu. Visu laiku jau tā no vietas gan nevar zīmēt, jātaisa starpbrīži. Pastaigāju un atkal zīmēju. Savulaik Litenes skolu pabeidza visi mani bērni, tagad uz skolu nāku es,” smaidot saka Anatolijs un piebilst, ka viņš bez zīmēšanas nevar tāpat kā Gunārs Rubenis (Gulbenes novada soļošanas entuziasts – red.) bez soļošanas.
Anatolijs ir radījis vairākus simtus skaistu gleznu. Tās viņš mēdz dāvināt, reizēm palaimējoties, ka kāds arī nopērkot. “Man ir pieci bērni, mazbērni un arī viens mazmazbērns, un arī viņu mājās ir manas gleznas. Bērni neglezno, bet visi ir talantīgi,” saka Anatolijs.
Viņš zina, ka katram māksliniekam ir savs stils un ir grūti, pat neiespējami nokopēt cita darbu. “Ja arī gribēsi uzzīmēt tādu pašu, nesanāks. Katram māksliniekam ir savs rokraksts, tāpat kā katram no mums sava gaita. Bet ir, kas mēģina kopēt vecās gleznas,” stāsta Anatolijs.
No latviešu gleznotājiem viņam tīkami šķiet Jana Bartkeviča darbi, jo tajos viņš saskata līdzību ar saviem darbiem. Savukārt, piemēram, pasaulslavenā gleznotāja Pablo Pikaso darbi Anatolijam neiet pie sirds. “Es gan ļoti par māksliniekiem neinteresējos. Katram sava dzīve,” saka Anatolijs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Iedvesmu gleznām rod dabā

Kategorijas