Divas paaudzes vienā virtuvē?

2020. gada 24. novembris 00:00

Atceraties pasaku par dēlu, kurš ragaviņās ved veco tēvu uz mežu nomirt? Varbūt šis skarbais sižets ir par ļoti nabadzīgas ģimenes izmisumu, bet tikpat labi - par jaunās un vecās domāšanas sadursmi.
Padomju laikā populāras bija anekdotes par vīra/sievas māti - vellamāti. Pēc kara daudzi bija spiesti vienkop eksistēt komunālo dzīvokļu šaurībā, un pat pieticīgs miteklis “hruščovenē” skaitījās tolaik teju greznība. Mītot ierobežotā platībā un saimniekojot vienā virtuvē, paaudzēm nācās pierīvēties, lauzt sevi, lai nesajuktu prātā. Līdz laimīgajam brīdim, kad jaunā ģimene rindas kārtībā tika pie atsevišķām telpām no valstij piederošā dzīvokļu fonda.

Pasaule mainās
Mūsdienās mājokļu tirgus ir atvērts, tiesa, ne visiem pa kabatai, toties izīrētāji piedāvā dažādus variantus. Liela daļa jauno pāru, tāpat kā pagājušā gadsimtā, pie pirmās izdevības cenšas izrauties no vecāku paspārnes, arī tad, ja privātmājā pietiek vietas.
“Pasaule ir mainījusies un turpina strauji mainīties. Uz vietas nepaliek arī dzīves vērtības, vajadzības un paaudžu attiecības. Atkarībā no izglītības, attīstības līmeņa ne visi grib un var tikt līdzi. Ja nesaskan domas, prioritātes, jaunie cilvēki izvēlas būt patstāvīgi, lai dzīvotu citādāk, mūsu laikiem atbilstošāk,” novērojusi psiholoģe Dace Giela. “Interneta lietošana, strādāšana no mājām jaunajiem liekas absolūti normāli, savukārt daudzi vecāka gadagājuma ļaudis to neizprot un pat iedomāties nespēj. Tas gan neattiecas uz visiem senioriem. Manai mammai, piemēram, ir astoņdesmit gadu, viņa datorā ņemas ne pa jokam – spēlē spēles, kontaktējas ar draugiem “feisbukā” un visu ko uzzina “gūglē”. Tas viņas dzīvi padara krietni interesantāku. Daudzi mammas vienaudži, arī daļa vidējās paaudzes, negrib par to ne dzirdēt. Viņi distancējas no novitātēm, nostalģiski atkārtojot: kad es augu, tā nebija.”
Padzīvojušiem cilvēkiem ir grūti pieņemt, ka aiz viņu aizspriedumu sienām rit pavisam cita dzīve un ne visas agrākās vērtības ir cieņā. “Mainījusies jauniešu dzīves uztvere. Viņi nesteidzas veidot ģimeni ar bērniem, kā tas bija agrāk, vairāk plāno, domā par izglītību un karjeru. Mums būtu jāiet laikam līdzi, bet to ne visi dara, un tur tās domstarpības rodas,” secina D.Giela.

Kur manas brilles!?
Tajā, ka divām paaudzēm nav viegli sadzīvot zem viena jumta, D. Giela redz nozīmīgu iemeslu: jaunie necenšas saprast vecākus, vecvecākus, negrib ar viņiem runāt, ieklausīties. Savukārt vecāki ļaudis mēdz būt neelastīgi, īgni, un pienāk brīdis, kad viņi kļūst ne tikai fiziski nevarīgi, bet arī nomācoši ar nemitīgām jaunības dienu atmiņām, seniliem padomiem un vaimanāšanu, ka viss ir slikti. Ekonomiski aktīvo ģimenes locekļu ikdienai, kas jau tā pilna ar rūpēm par darbu, izdzīvošanu, atvašu skolas gaitām, reizēm pievienojas veselības problēmas. Ja neviens nav gatavs spert solīti kompromisa virzienā, attiecības saasinās, un gaisā uzvirmo doma – varbūt omei vai opim labāk klātos sociālās aprūpes namā. Vecais cilvēks tādu iespēju visbiežāk uztver ar rūgtumu: sak, es tevi uzaudzināju, bet tu, nepateicīgais, grasies mani vest uz veco ļaušu pansionātu, kas tā pati nabagmāja vien ir.
Protams, ir privātie aprūpes nami ar augstu komforta līmeni, taču uzturēšanos tajos var atļauties tikai ļoti labi situēti pilsoņi.
“Nemaz nebūtu slikti tur dzīvot, ja vien visās senioru aprūpes iestādēs būtu mūsdienīgi apstākļi. Piemēram, drīkstētu istabu iekārtot ar savām mēbelēm un saņemt diennakts medicīnisko aprūpi. Ir svarīgi un patīkami būt tādu cilvēku sabiedrībā, kas runā vienā valodā, kopā ar laikabiedriem atcerēties aizgājušos gadus un notikumus, uzspēlēt galda spēles. Jaunos tas neinteresē,” spriež speciāliste. “Ir jau vēl arī smadzeņu darbības īpatnības – vecumā cilvēks skaidri atminas, kas notika viņa bērnībā, jaunībā, bet piemirst, kas atgadījās pagājušajā gadā un kur palikušas brilles.”

Tavējais, manējais un mūsējais
Psiholoģe neslēpj, ka arī viņas praksē nākas risināt paaudžu attiecību mezglus: “Pārsvarā tie ir jaunie cilvēki, kas nespēj rast kopīgu valodu ar vecākiem. Piemēram, jaunajiem patīk brīvdienās paēst kafejnīcā vai restorānā, apgrozīties sabiedrībā. Tā viņi arī saviem bērniem māca socializēšanos, uzvedības kultūru. Savukārt iepriekšējā paaudze sauc to par izšķērdību, saka, ka tā nevajag darīt. Tad jaunie rīkojas pa kluso, par savām gaitām vairs nestāsta. Tas, kas agrāk bijis aktuāls, noderīgs, šodien vairs tāds nav.”
Mūsu senču dzimtas varbūt arī tāpēc turējās kopā, ka jaunieši no vecākajiem saimes locekļiem uzzināja dažādas dzīves gudrības. No paaudzes paaudzē nodotā pieredze bija neatsverama. Tagad nav vajadzības mammu vai vecmāmiņu iztaujāt, piemēram, par aktuālajiem dārza darbiem vai ēdienu receptēm: pāris klikšķi internetā un informācija jau ir tavā rīcībā. Tomēr arī tagad daudzās ģimenēs saglabājas ļoti labas, draudzīgas attiecības, pieaugušie bērni turpina vecākiem lūgt padomu.
Nereti gadās arī tā - pusaudža vecumā šķiet, ka tie vecie jau neko nejēdz, un notiek attālināšanās. Bet, kad mammas, tēta, vecvecāku nav, jānožēlo: nav vairs kam paprasīt.
Speciāliste ir pārliecināta, ka jaunajai paaudzei pret vecāko jāizturas ar cieņu, bet, ja attiecības veidojas drīzāk kā ar draugiem, var sagaidīt, ka cits citam vairāk uzticēsies, nenoslēgsies sevī.
“Ir ģimenes, kas vakaros tiekas pie tējas vai vakariņu galda, izstāsta, kā pa dienu klājies, brīnišķīgi parunājas. Protams, pieaugušie stāsta to, kas mazo ausīm paredzēts. Tā bērni un jaunieši pierod būt atklātiem pret vecākiem, saprot, ka ir tāda miera osta, kur vienmēr var atgriezties, izstāstīt arī nepareizās lietas, kur nenosodīs, bet palīdzēs izdomāt, kā citreiz darīt prātīgāk līdzīgā situācijā. Kad mani bērni bija vēl pusaudži, ļāvu viņiem uz mājām vest draugus. Pie dēla nāca puikas, pie meitas – meitenes. Šad tad pati pasēdēju virtuvē, lai nebūtu viņiem pa vidu. Toties zināju, ar ko manējie draudzējas un ko apmēram viņi runā. Līdz ar to sirds bija mierīga. Ir svarīgi bērniem paskaidrot, kādēļ kaut ko vajag vai arī nedrīkst darīt. Nereti vecāku vienīgais arguments ir – tāpēc, ka es tā teicu. Tad gribu jautāt: bet kas tu esi, Dieva vietā? Mums, pieaugušajiem, ja kaut ko ļoti vajag vai nevajag, arī gribas zināt pamatojumu. Tas pats ir partnerattiecībās: divi kļūst par ģimeni, visu izrunājot. Uzklausot manējo un tavējo viedokli, atrodam mūsējo. Turklāt, paskaidrojot bērnam, aug viņa zināšanu banka, saprašana un viņš arī citiem varēs ieteikt, kā gudrāk rīkoties. Manā ģimenē joprojām valda draudzīgas attiecības, ar bērniem katru dienu sazvanāmies, daudz runājam, un viņi pierod stāstīt, uzticēties.”

Viedoklis

Katram savs ritms un garšvielas
Solvita Bruže, māksliniece un pedagoģe: - Studiju laikā gadus četrus dzīvoju pie mammas. Biju jau pieaugusi, bet viņa mani vaktēja. Uztraucās, gaidīja mājās, gribēja zināt, cikos atgriežos pēc tikšanās ar draugiem, cik kokteilīšus esmu izdzērusi. Protams, gaidīju brīdi, kad tikšu prom, lai nav jāatskaitās. Katrai tomēr savi paradumi un savs dienas ritms: esam “cīrulis” un “pūce”.
Pašlaik manā dzīvoklī notiek remontdarbi un esmu apmetusies pie divdesmitgadīgā dēla. Viņš studē RTU, bet sakarā attālināto mācīšanos atgriezies savā dzīvoklī. Pēc vairāku gadu dzīvošanas atsevišķi jutos kā apmetusies viesnīcā. Puika bija iekārtojis savu iedzīvi, un pēkšņi “muterīte” ievācās ar savu čemodānu un garšvielām. Atceroties, kā man bija, ļauju dēlam dzīvot savu dzīvi, netraucēt. Pagāja nedēļa, kamēr iedzīvojos, tad jau iepatikās. Palīdz humors, bieži smejamies. Taču visu mūžu es tā negribētu. Paaudzēm ir jādzīvo atsevišķi. Ar skaudību noskatos, cik feini kopā turas lielās itāļu ģimenes. Latviešiem ir citāda mentalitāte - esam vēsāki, vienpaši.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Divas paaudzes vienā virtuvē?

Kategorijas