Piekrastē sastaptie

2020. gada 24. novembris 00:00

Kamila atzīst, ka augas dienas spējot lasīt dažāda satura grāmatas, jo viņai esot plašs interešu loks, un klausīties klasisko mūziku. Jonass, mājās esot, pārsvarā dzīvojot pa garāžu un atzīstot tikai smago roku. Kamila pieturoties pie veģetārā uztura, vīrs toties ik dienas vēloties sātīgu gaļas ēdienu. Viņu interesējot jēgpilni, populārzinātniski raidījumi, vīrs skatoties tikai grāvējus. Līdzīgā veidā viņa uzskaita vēl daudzas pilnīgi pretējas pozīcijas, līdz es iemanos pajautāt: - Un kas jums ir kopīgs?
Redzu, ka jautājums Kamilu samulsinājis, jo viss līdzšinējais stāstījums neapšaubāmi balstīts uz viņas pārākuma atzīšanu.
- Es! – viņa skaļi atsmej, bet tad kļūst nopietnāka un apdomājas.
- Varbūt… gulta? – jaunā sieviete kaunīgi ieminas. – Mani glāstot, Jonass vienmēr tik skaļi elš. Tad taču viņam ir labi, vai ne?
Šis jautājums mani burtiski padara mēmu. Kamēr cenšos piemeklēt kādus vārdus atbildei, Kamila turpina vairot manu mulsumu. No dažām viņas atklāsmēm saprotu, ka zināšanas par mīlēšanos viņai ir bērnudārza audzēkņa līmenī. Šķiet pilnīgi absurdi, ka mūsdienās kādam var būt tik maz zināšanu intīmo attiecību jomā!
- Ko par to visu saka Jonass? – man beidzot izdodas sarindot vārdus.
- N-neko, - Kamila klusi izdveš. – Kad viņš beidz mani glāstīt, tad izkāpj no gultas un steidzas uz vannasistabu. Tas taču ir normāli, vai ne?
No vajadzības atbildēt mani izglābj mazdēli – noķēruši kārtējo krabi, viņi steidz to atrādīt, kā arī aizvest uz vietu, kur nemanāmi paslēpies vēl viens. Atvainojos Kamilai, ka saruna jāpārtrauc, un aizsteidzos pakaļ bērniem.
Nākamajās dienās savu paziņu nesatieku. Man pat šķiet, ka viņa izvairās no vietām, kur parasti uzturamies mēs. Vien iztālēm pēc žestiem nojaušu kādu abu strīdu, pēc kā Jonasu pamanu uz nomaļa soliņa. Viņš nesteidzīgi pakšķina savu pīpi un aizdomājies lūkojas uz horizontu. Pamāju ar galvu un grasos doties garām.
- Jūra un debess, ūdens un gaiss – divas tik atšķirīgas matērijas, - dzirdu viņa balsi. – Te horizonta līnija šķiet tik bezgalīga un nomierinoša… Zem milzīgās debesu bļodas viss tik sakārtots un pareizs. Kāpēc tā nevarētu būt arī dzīvē?
Līdzjūtīgi nopūšos un īsu brīdi klusējot pastāvu blakus Jonasam. Patiešām – īsu, jo mazbērni jau traucas tālāk un man nākas viņiem sekot.
Daudz šādu īsu stāstiņu varētu uzrakstīt arī par piekrastē sastaptajām vecmāmiņām, tomēr, apdomājot pieredzēto, tie apkopotos divās lielās grupās: par omītēm, kuras ļoti mudina savus mazbērnus draudzēties ar citiem bērniem, un tādām, kuras par visām varēm no tā attur: neļauj mazulim izkāpt no ratiņiem, liek cieši turēties pie rokas vai vismaz cieši blakus, un, ja kāds arī palaists paskraidīt, tad ik pa brīdim tiek apsaukts un nobremzēts: netuvoties citiem bērniem, nesarunāties ar svešiem cilvēkiem, neaiztikt kaķus, nerušināties pludmales smiltiņās, jo tās tāpat kā kaķi ir netīras un pilnas ar slimībām.
Sešgadīgā Vovočkas man nudien bija žēl. Viņa vecmāmiņa izrādījās visstingrākā un nepielūdzamākā no man zināmajām bērnu audzinātājām. Visu viņas teikto gan es nedzirdēju, bet no tām komandām, kas nepārtraukti ierobežoja mazo puiku, es secināju: tas nudien ir par traku!
Nostādinājusi zēnu šaurajā zālāja joslā starp viesnīcas skvēru un pludmali, viņa nepārtraukti kladzināja:
- Nekāp smiltīs, nosmērēsi kurpes!
Uz to puika atbildēja ar jautājumu: - Bet kāpēc tie bērni drīkst?
– Pat nedomā novilkt kurpes, sadursi kājas!
– Bet kāpēc tie bērni ar basām?
– Smiltīs nedrīkst sēdēt, kāds tu izskatīsies!
– Bet kāpēc tie bērni…
– Šeit mēs nepeldēsimies, tikai baseinā!
– Bet kāpēc tie…
– Pat necenties man iebilst, es esmu vecāka, tāpēc zinu, kā tev būs labāk!
– Kad es izaugšu vecāks, es gan tā nedarīšu… - puika nošļupstēja un saņēma pļauku pa ausi.
Šim neauglīgajam dialogam, kuru man nācās dzirdēt vairākas reizes, kā savdabīgs pārsteigums kādā dienā sekoja cits, kurā savu nostāju pauda Vovočkas māte ar tēvu. Puika, iztālēm pamanījis mūs rušināmies smiltiņās, pielika soli, lai pirmais sasniegtu labi zināmo zālāja joslu starp palmām. Tad, pametis īsu skatienu vecāku virzienā, piesēda smiltīs un gatavojās novilkt slēgtās kurpes.
- Vai vecmāmiņa tev nav teikusi, ka nedrīkst? - piesteidzies tēvs klusināti norāja.
– Neklausies viņā, dēliņ! Mēs taču esam pie jūras! - mamma pietupās blakus dēlam un veikli atsprādzēja apavus.
– Bet nosmērēsies, sadurs kājas, saslims!
– Tu tiešām tā domā?
– Domāju gan!
– Kopš tava māte ir šeit, tevi vairs nevar pazīt!
– Un tu arī esi pavisam savādāka!
– Velc visu nost! - māte pievērsās dēlam. - Mēs taču esam atbraukuši sauļoties un peldēties!
Patiesībā dialogs bija krietni garāks, bet puika laikam jau pašā sākumā zināja, ka uzvara būs mātes pusē. Vēl pāris reizes piesardzīgi palūkojies uz tēvu, viņš žigli metās pāri liedagam, lai nekavējoties ienirtu ūdenī.
Četrgadīgās Oļesjas vecmāmiņa izrādījās pilnīgs pretstats. Viņa mazmeitai atļāva visu: skriet pie citiem bērniem, ņemt viņu mantas (par laimi, meitene saprata, ka jāspēlējas turpat uz vietas, nevies jānočiepj un jāskrien prom, kā to regulāri darīja Rustems), ieskatīties ratiņu apakšas krātuvē, somās un visā, kas atradās redzeslokā (saturs parasti tika izkrauts turpat blakus, smalki izpētīts un šis tas arī atrādīts vecmāmiņai).
Mazuļus Oļesja laikam jau uztvēra kā lelles, jo ar saviem sīkajiem pirkstiņiem smalki iztaustīja viņu sejas, izbakstīja degunu un ausu atveres, paplucināja matus, nogaršoja knupīšu pudeļu saturu un… kolekcionēja māneklīšus. Kaut arī mana mazmeitiņa skaļi iebilda par īpašuma zādzību, Oļesjas balss pārspēja visus. Sapratu, ka man ar šo meiteni nāksies iedraudzēties…
Ar meitenes vecmāmiņu nekādas garākas sarunas nesanāca, jo viņa piesardzīgi turējās drošā attālumā, tomēr es tāpat ātri sapratu, ka meitenei garšo mandarīni, un turpmāk piedomāju, lai, izejot pastaigā, līdzi būtu kaut nelielas rezerves. Nekļūdīgi ratu apakšā atradusi kastīti ar iecienīto gardumu, Oļesja visas citas mantas aizmirsa. Piesēdusi turpat blakus atvērtajai kastītei, viņa piecēlās tikai tad, kad no aromātiskajām šķēlītēm pāri bija palikušas vien izsūkātas miziņas.
Diemžēl dienās, kad mājās aptrūkās mandarīnu, man nācās izvēlēties citu pastaigas maršrutu, jo, ratiņos neatradusi savu kastīti, Oļesja neciešami skaļi brēca. Vecmāmiņa tādos gadījumos piecēlās no soliņa, no attāluma uzsauca mazmeitai, ka dodas mājās, un slāja prom. Tikai pēc laba laika, kad es meitenei vairākkārtīgi biju norādījusi uz aizejošo vecmāmiņu, viņa, skaļi taurēdama, metās pakaļ.
Stāstot par piekrastē sastaptajiem, noteikti jāpiemin makšķernieki. Fotografējot saulrietus, vismaz pusē uzņēmumu pamanāms kāds siluets ar makšķeri. Jau esmu ievērojusi, ka tikai neliela daļa no viņiem patiešām meklē ražīgākās zivju vietas, kas nesaistās ar pieczvaigžņu viesnīcu tuvumu. Viņi azartiski klejo pa akmeņaino krastmalu un mājup atgriežas ar ievērojamu lomu. Vairumam makšķernieku blakus manāma vēl kāda būtne, kas visbiežāk izrādās sieva, retāk – pusaugu meita vai dēls, kuram arī rokās iespiesta makšķere.
Kad bulgāram Pjotram ieminējos, ka par viņu rakstīšu atsevišķu stāstu, viņš atsmēja: tādu kā es te ir vismaz puse. Tādu, kam pusmetru garo barakudu vietā uz āķa visai bieži uzķeras kāda kūrorta romāna kārotāja. Izrādās, tādu te netrūkst, tieši tāpēc treknā loma kārotāji tiek sargāti pēc visstingrākajiem principiem – ar ciešu klātbūtni un telefona kontroli.
Uz deviņgadīgās Anastasijas tēti pat neuzdrošinos paskatīties, lai gan tieši viņš no attāluma mums demonstrē savu kārtējo lomu, un puikas ik reizi skrien tuvāk aplūkot, ko onkulis šoreiz noķēris. Jau esmu sapratusi, ka turpat netālu, noslēpusies aiz saulessarga, viņu ik pārdienas modri pieskata sieva, retu reizi – vecākā meita.
Mazā Anastasija gan droši pievienojas maniem mazbērniem, un mēs bieži kopā gan plunčājamies, gan spēlējam bumbu. Viņa drīkst, un neviens viņu pat neapsauc. Man arī nav iebildumu - manējiem meitene patīk. Tā kā pēc skolas Nastja apmeklē vingrošanu, mums bieži nākas vērot viņas paraugdemonstrējumus. Puikas gan vairāk interesē jaunā planšete, ko tēvs meitenei šad tad atļauj paņemt līdzi uz pludmali, toties mazmeitiņa cītīgi trenējas taisīt špagatu un piruetes.
Tad kādā dienā Anastasija manējos pasauc iepazīstināt ar tēti Dimitri, un man, protams, nākas iet līdzi. Divu minūšu ilgā saruna pilnīgi negaidot izvēršas krietni garāka, par ko gan jau meitene mājās lepni pavēsta mātei… No tās dienas nu jau vairāk nekā mēnesi viņus krastmalā vairs nesastopam. Dimitris gan kādā dienā bija izmetis makšķeres, tikai citā vietā, un es vien iztālēm pamāju sveicienu. Jau sen esmu sapratusi, ka “vērtīgākos eksemplārus” šeit var nosargāt tikai ar rūpīgu kontroli un skaļu vārdu cīņu...
Rufi ir indietis, kurš apprecējis gados vecāku kiprieti. Tā kā viņam tīk valkāt īpatnas galvassegas, manos fotomirkļos viņš manāms itin bieži. Uz saulrieta fona platmale ar moskītu tīkliņu vai dažādos veidos apsiets galvas lakats (kā turbāns vai čalma), kā arī staltā un nevērīgā stāja piesaista daudzu uzmanību. Ne reizi vien nācies vērot, kā jaunas meitenes trūcīgos bikini noklāj savus pludmales paklājiņus īpaši tuvu puisim. Un tad uz skatuves uznāk viņa – vismaz divreiz vecāka, nedaudz apvēlusies, tomēr joprojām naska sieviņa. Sākumā domāju, ka rūpīga māte savai atvasei pienes te brokastu maizes, te termosu ar dzērienu. Vēlāk ievēroju, ka sieviete visai bieži mēdz pieglausties jaunajam vīrietim, īpaši mīļi tad, ja krastā daudz skatītāju.
Šo viņa stāstu (kā arī daudzus citus) uzzināju no Pjotra, kurš trīspadsmit gadu laikā iepazinis visus tuvākās piekrastes makšķerniekus. Simpātiskais bulgārs smejot atzīst, ka vairāk par zivīm viņu interesē “nāras” no tuvāko viesnīcu numuriem. Ikdienas rutīna gandrīz četrdesmit gadu ilgušajā laulības dzīvē prasīt prasoties pēc adrenalīna un jauniem piedzīvojumiem. Jāatzīst, ka šī vīrieša savaldzināšanas manieres ir labi izkoptas un nešķiet pliekanas, tāpēc ar interesi klausos viņa stāstus par pieredzēto.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Piekrastē sastaptie

Kategorijas